Gunārs Cīrulis - Tobago maina kursu

Arī «Tobago» brauca uz Santaringu. Kviesis smai­dīja. Nodoties izmisumam nebija iemesla.

Drēziņš gulēja nemierīgi. Sapņi bija saraustīti un tramīgi. Viņš redzēja «Tobago» iebraucam Rīgas ostā. Krastmalā sarkani karogi, ļaudis, pazīstamas sejas. Pēkšņi tā vairs nav Rīga. Kuģis pietauvojas Santaringā. Daudzas sejas pārvēršas vienā. Sejā ar Kvieša vaib­stiem. Kviesis omulīgi smaida. Viņš kaut ko saka. «Nu redzi, mīļo Drēziņ, mēs aizbraucām uz Santaringu, vai ne?» Vai ne? Vai ne? Šie divi vārdi veidoja smailas naglas. Kāds ar trulu āmuru iedzina tās smadzenēs.

Drēziņš pamodās ar galvas sāpēm. Ilgi nevarēja sa­prast, no kurienes tādas radušās. Vai vainīgi ērmīgie sapņi? Viņš uzkāpa uz klāja. Pēc brīža okeāna dzes­trums palīda zem sporta krekla un audekla biksēm. Vē­sums padzina pusmiegu. Drēziņš atcerējās telegramu. Viņš iegāja tukšajā kambīzē, padzērās un atgriezās uz klāja. Tad nez kādēļ nokāpa līdz inotoristu kubrikam. Pavēra durvis. Kāds saldi krāca. Mierīgā elpā cilājās svītrainie jūrnieku krekli. Drēziņš atkal izgāja svaigā gaisā. Caur stikla skailertu ielūkojās mašīntelpā. Antons ar eļļainu lupatu mierīgi braucīja spīdošo metālu. Au­gusts, sacēlis ceļgalus līdz zodam, kūkoja uz ķebļa. Uz ceļgaliem balstījās grāmata. No augšas nevarēja lāgā saredzēt, vai Augusts lasa vai snauž. Drēziņš soļoja tā­lāk. Naksnīgās apgaitas ceļš veda uz augšu. Komand- tilts grima tumsā, tikai stūres mājā blāvi gaismoja kompasa spuldzīte. Tās pusgaismas atspulgā izdalījās ēna. Lai cik tā bija neskaidra, pēc vaļīgās pozas varēja pazīt Galenieku. Atskaitot sardzes vīrus, komanda gu­lēja. Gulēja dziļu, nopelnītu miegu. Tikai Drēziņš bez miega staigāja šurpu turpu. No pīķa līdz pakaļgalam. No pakaļgala līdz pīķim.

Jau nez kuru reizi viņš pagāja garām salonam. Lielie logi bija gaiši. Drēziņš tam nepievērsa uzmanību. Vien­kārši Vallija aizmirsusi izslēgt elektrību. Logi gaismoja un gaismoja — vienīgais spilgtais plankums uz tumšā klāja. Sī gaisma dīvaini traucēja un uztrauca. Drēziņš pastiepās uz pirkstgaliem un ielūkojās salonā. Atzvelt­nes krēslā sēdēja Kviesis. Kājas izplētis, ērti atgāzies, atpogājis zīda kreklu, lai galda ventilatora vēsma aiz­sniegtu ādu. Sēdēja un omulīgi smaidīja.

Šis smaids iedarbojās uz Drēziņu kā sprādziens. Mig­lainā briesmu nojauta kļuva taustāma, visuspēcīga. Dī­zeļmotora klusinātās taktis pārvērtās raidatslēgas pīkstienos.

«Kuģis vairs nepieder man. Parādu Amerikas un Santaringas tirdzniecības sabiedrībai nevaru samak­sāt… Parādu nevaru samaksāt! Parādu nevaru samak­sāt!» izsita dīzeļmotors. Burtu pēc burta. Atkal un atkal. Katrs piesitiens bija dzenskrūves apgrieziens. Katrs ap­grieziens tuvināja Santaringai.

Drēziņš domāja. Šī domāšana līdzinājās smagai fi­ziskai piepūlei. Katra nervu stiegra bija muskulis, sa­sprindzināts līdz pēdējai iespējai. Saspīlējums sadzina pierē sviedrus, atrisinājums nedevās rokā. Drēziņš ne­atlaidās. Viņš pūlējās izprast Kvieša smaidu. Pūlējās atminēt, kāda nelietība slēpjas aiz smaida mīlīgajām krunciņām. Un tad pēkšņi atcerējās, ka Alīse kaut kādā sakarā pieminējusi tēva parādus. Tas bija tajā diennaktī, ko viņš pavadīja Alīses kajītē. Toreiz daudz tika pārru­nāts un pārspriests. Viņš raizējās par savu stāvokli, Alīse pārdzīvoja savas attiecības ar Pārupu. Kas viņam toreiz Kvieša kunga parādi? Mazsvarīgs sīkums — pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Tagad šis sīkums ieguva pārdabisku lielumu. Ko Alīse teikusi, kādā sakarībā? Pamazām caur apputējušo atmiņu logu sāka iespīdēt gaisma. Pareizi, tā tas bija! Alīse kaut ko stāstīja par teva raksturu. Un runāja viņa nevis par parādiem, bet tieši otrādi! Viņa teica, ka Kviesis principā esot pret

parādu taisīšanu. Atskaitot valsts kredītu, kas piešķirts «Tobago» iegādei, viņš nekad mūžā neesot parakstījis vekseli.

Drēziņš vairs nesoļoja. Viņš stāvēja nekustīgi, tik­pat kā neelpoja. Kviesis nevarēja būt naudu parādā kaut kādai tur Santaringas tirdzniecības sabiedrībai. Tas būtu pret viņa veikalnieciskajiem principiem. Paliek viena vienīga iespēja — parāds tīšām izdomāts. Kādam nolūkam? Drēziņš atcerējās, ka pirmīt sarunā ar jūrnie­kiem pats kaut ko bija teicis par «Tobago» apķīlāšanu. Lūk, kur tas suns aprakts! Svainis brīdināts pa tele­grāfu. Viņš laikam jau safabricējis parādu zīmi, kas pa­līdzēs Kviesim atgūt kuģi. Neviens neprasīs, kam pēc likuma tagad pieder «Tobago» — parāds paliek parāds. Sabiedrība iesniedz prasību, tiesa apķīlā kuģi, sākas prāva, kas var vilkties mēnešiem ilgi. Laiks ir Kvieša sabiedrotais. Palīgā atsteidzas Ulmaņa valdības sūtnis, Amerika iestājas par savas tirdzniecības kompānijas in­teresēm. Bet komandu atlaidīs līdz tiesas galīgajam lē­mumam. Ko viņi darīs svešā zemē? Bez naudas, bez at­balsta? Bez stingra mugurkaula? Mazais Zigis un līdz ausīm iemīlējies puika Arturs? Labsirdīgais un bailīgais Antons, kas tik viegli pakļaujas svešiem iespaidiem? Karstgalvis Galenieks, kuru straujums novedīs drīzāk cietumā nekā mājās? Cik mēnešu būs jānīkst svešumā kautrīgajam Nordeķim, pirms viņš beidzot ieraudzīs savu dēlu? Ko Amerikā pasāks Vilsons — kapteinis bez kuģa, kapteinis ar aptraipītu reputāciju? Lielais sapņo­tājs Augusts? Godīgais Kurts, kas katru dienu mazgā savu kreklu un atteicies vilkt mugurā hitleriešu brūno kreklu? Vallija, kas nav paradusi griezt citiem ceļu?

Drēziņš redzēja, kas viņus sagaida Santaringā. Skaidri. It kā viss jau būtu noticis.

129

… Santaringa. Gaiss piesātināts ar tuvās zemes smaržām. Ar naftas izgarojumiem. Ar tropisko ziedu tvanīgo elpu. Motori strādā pusgaitā. «Tobago» lēnām taustās uz priekšu. Vispirms no dūmakas iznirst koši zaļas saliņas. Droši vien palmas. Pēc brīža tām pievie­nojas tumšas, stateniskas svītras. Urbjamie torņi. Kļūst redzama balta strēle. Tā saskaldās. Izveidojas krustiņi un plankumi. Pilsēta. Santaringa. No krasta atdalās melns punkts. Aug augumā. Ātri tuvojas. Kuģis. Aizmu-

9 - 4102

gurē paliek balta putu sliece. Mastā plandās spilgts ka­rogs. Uz klāja raibo tikpat spilgti formas tērpi. Gaisu tricina sirēnas valdonīgā balss. Saulē spoži laistas liel­gabala stobrs. Kuteris piestāj pie «Tobago» sāna. Pirmie uz klāja uzkāpj daži policisti. No borta aizvēņa parādās tropu ķiveres, vaļēji, balti krekli, īsas bikses. Rokās viņi tur garstobrainus kolta revolverus. Policisti izvietojas pa kuģi. Apmetas ēnā. Saritina no dzeltenām tabakas lapām tievus cigārus un aizpīpo. Viņi sēž nekustīgi, in­diāņu elkiem līdzīgi. Tumši iedegušajās, gandrīz melna­jās sejās spoguļojas vienaldzība un nesatricināms miers. Uz klāja parādās policijas virsnieks. Kājās viņam tādas pašas baltas bikses, kas sniedzas tikko līdz ceļiem. Bet mugurā, par spīti karstumam, koši zils tūkas mundieris ar sudraba uzplečiem. Pie sāniem karājas rapierim līdzī­gais dienvidamerikāņu zobens. Sejā virsnieks krietni gai­šāks par saviem padotajiem. Acīm redzot viņš ir spāņu iekarotāju pēctecis. Virsnieks pamāj sīka auguma vī­riņam, kas līdz šim slēpies aiz citu mugurām. Uzvalka baltā krāsa ir vienīgais, kas to atšķir no melni tērpta­jiem Eiropas ierēdņiem. Svārki gluži tāpat aizpogāti līdz pašai augšai. Gluži tāda pati bezpersoniska sejas izteik­sme. Gluži tāds pats cūkādas portfelis. No portfeļa viņš izvelk apzīmogotu papīru. Nolasa oficiālā balsī. Iebāž at­pakaļ portfelī un izvelk nākamo. Pēc katra dokumenta ar automātisku rokas kustību noslauka sviedraino pieri. Kad viņš beidz, mutauts ir gluži slapjš. Visu dokumentu jēga ir ietverama divos teikumos. Uz Amerikas un Santarin­gas tirdzniecības sabiedrības pieprasījumu tiesas iestā­des apķīlā kuģi kā nodrošinājumu summai, kuru Kvieša rēdereja parādā šai firmai. Līdz tiesas galīgajam lēmu­mam komanda tiek atlaista, kuģis atradīsies policijas apsardzībā …