Gunārs Cīrulis - Tobago maina kursu

Saule norietēja. Masta galā un kuģa sānos iedegās navigācijas ugunis. Pēkšņi sabiezēja tumsa. Drēziņš tikko spēja sataustīt ceļu uz kubriku.

Iepriekšējā naktī viņi nebija gulējuši. Arī diena pa­gāja vienos uztraukumos. Varētu domāt, ka vismaz ta­gad kubrikā valda miers. Bet miegs vīriem nenāca. Kurš tad spēj likties uz auss, kad dzīvē notikušas tādas pār­maiņas, kad viss apgriezies otrādi?! Viņi vienkārši bai­dījās nogulēt kaut ko svarīgu.

Cepurītis gribēja sev ieliet krūzi kafijas. Lielā kanna bija tukša.

— Aizskrien, Zigi, pie Vallijas! Lai izvāra vēl.

Uz kāpnēm puika apstājās:

— Varbūt tu labāk pats, biedri Cepurīt? Vallija man jau pirmīt pieteica, lai vairāk nerādoties. Viņa arī esot cilvēks un pēc deviņiem priekš citiem nevergošot.

— Nu, to mēs vēl redzēsim! — Galenieks izrāva Zi- gim kannu no rokas. — Tagad vairs nav tie laiki, kad var tēlot glauno freileni. Tagad mēs te esam galvenie kungi!

Pagaidi, Galeni.ek, netrako! — Kurts sauca no­pakaļ. — Ļauj meitenei izgulēties, viņai taču pa dienu nekad nav miera. Labāk uzmodini kohu.

— Un šis? Viņš tagad nav cilvēks, ko? — Galenieks smagi apsēdās. — Nolādēta dzīve!

Antons izlīda no kojas.

Es aiziešu uz kambīzi izbrūvēt. Tu nezini, kur vi­ņiem tā kapija glabājas?

— Sēd, kur tu skriesi! — Galenieks ar kaju aizspros­toja viņam ceļu. — Antiņ tāds, vai nesaprati, ka laiki mainījušies? Ar ko tu esi sliktāks par citiem?

Augusts jau labu brīdi pāri grāmatas malai lūkojās biedros. Nu viņš to nolika sānis un atbalstījās uz elko­ņiem.

— Goda vārds, kādreiz dzīve ir daudz interesantāka par romānu. Vakar es te vēl biju pēdējais eksplo … eks … — viņš sastomījās, — nu, prasts melnais. Bet šodien, — viņš nolēca no kojas un ieurba pirkstu boc­maņa krūtīs, — šodien pēc kafijas iesi tu!

— Kas es jums par ekspresi? — Zaļbiksis protestēja. — Es tagad arī esmu padomju pilsonis.

Zigis atpleta muti:

— Tiešām? Tad jau iznāk, ka arī es … Un Gale­nieks un Antons, un Kurts …

— Tu nemuldi! — Galenieks iešņācās. — Kur tas dzirdēts, ka vācietis pēkšņi var kļūt par padomju cil­vēku?!

— Jums visiem līdz padomju cilvēkam vēl tikpat tālu, cik atpakaļ līdz pērtiķim, — teica Cepurītis.

— Ek, kaut ātrāk tiktu uz mājām! — Augusts no­pūtās. — Šausmīgi gribas redzēt, kā tur izskatās. Pa­saki, Cepurīt, tu taču Ļeņingradā esi bijis…

— Biju, un kas par to? Mūsu kapteinis nevienu ne­laida krastā, baidījās, ka neatgriezīsimies.

— Bet krāvēji taču nāca uz klāja. Kas tie par cilvē­kiem? — Zigis vaicāja.

— Cilvēki, — smīnēja bocmanis. — Palūkojies uz mani, cilvēks vienmēr paliek cilvēks, tikai tā valdīšana mainās.

— Nē, tur arī cilvēki pārmainījušies, — nopietni sa­cīja Cepurītis. — Viņi izmainījuši dzīvi, un dzīve pēc tam izmainījusi viņus. Atminos, es kaut kur lasīju par tādu tankkuģi «Derbent». Jauns, bet motori slikti nore­gulēti, velkas kā vecs dampis. Un, ko tu domā, šie paši izjauca dīzeļus, pieslīpēja vārpstu, dienu un nakti rāvās. Lūk, tādi ir padomju cilvēki!

— Dullie, ko šiem tik dikti jāsteidzas? — Augusts atmeta ar roku. — Mani pat Kviesis nepiespiestu.

— Kāpēc ne? — prātoja Antons. — Ja tā labi sa­maksā par virsstundām …

— Tur jau tas joks, ka neviens viņus nespieda un neviens klāt nemaksāja, — atbildēja Cepurītis. — Pašu kuģis, paši nosprieda … Un tas labums arī tika nevien viņiem, bet visiem.

— Tad man kārtīga zolīte vairāk pa prātam. Tur labums vismaz tiek vinnētājam, nevis visai pasaulei, — Galenieks izvilka no kabatas nosmulētas kārtis. — Līdz vaktij, vienalga, nav vairs vērts nopampties. — Ierau­dzījis durvīs Drēziņu, viņš piemiedza aci: — Ko, komi- sār, saspēlēsi ar puikām? Ja nav naudas, ticēsim līdz Santaringai.

— Ja ticēsiet līdz Rīgai, esmu ar mieru. Bet, ja iesim uz Santaringu, varam paspēlēt visu kuģi. Še, lasi pats! — un Drēziņš nometa uz galda Kvieša telegramu.

— Un tad? — skaļi nolasījis telegramu, teica An­tons. — Kas mums daļas gar Kvieša kunga parādiem?

— Viņš taču pats atzīst, ka kuģis vairs nepieder viņam. No kā jūs tagad baidāties, biedri komisār? — jautāja Kurts.

— Ja es to skaidri zinātu, nenāktu pie jums, pats grieztu kuģi atpakaļ, — Drēziņš centās runāt mierīgi. — Man nepatīk, ka Kviesis brīdina savus draugus. Maz ko viņi var izgudrot. Santaringa no Maskavas ir tālu, un tagad ir kara laiki. Viņi var pat konfiscēt «Tobago», un pamēģini pēc tam pierādīt…

— Tiešām, puiši, ko mēs tai Santaringā esam zau­dējuši, — Cepurītis viņu atbalstīja.

— Tu nebiedē ar velna vecmāmiņu! — Galenieks tūdaļ atbāza. — Ko šie mums izdarīs, kuģis taču mūsu!

— Pareizi! — sauca Augusts. — Uzvilksim sarkano karogu! Lai tikai palūko aizturēt pret mūsu gribu. Mēs viņiem visus logus izdauzīsim, mēs…

— Klau, komisār, beidz stiept gumiju! Tu zolēsi vai nezolēsi? Anton! Kurt! Pie darba!

Bet Kurtu pierunāt šoreiz neizdevās. Vienus dungri- ņus viņš bija aizdevis Drēziņam, tie, kas kājās, jau neiz­skatījās ne pēc kā. Ja viņš apsēdīsies spēlēt kārtis, tad rīt paliks bez biksēm.

Drēziņš brīdi noraudzījās spēlē, tad pagriezās un klusu ciešot izgāja.

Kviesis sēdēja salonā. Savā parastaja vietā, paras­tajā pozā. Kuģis brauca uz Santaringu. Tomēr īstas no­skaņas nebija. Trūka Pārupa, trūka šampanieša pudeļu, trūka kapteiņa Vilsona padevīgās balss, trūka iespējas uzkliegt Vallijai. Trūka iespējas parādīt citiem un atgā­dināt sev, ka uz kuģa viņš ir vienīgais kungs un saim­nieks. Pašlaik viņš vairs nebija nekāds kungs. Tikai pasažieris. Kuģa puikam Zigim tagad lielāka teik­šana … Atkal prātā ienāca Pārups. Pārups tup aiz cieši aizbultētām durvīm. Bez šampanieša, bez konjaka, bez itin nekā. Nu tam nelīdz visa gudrība. Bet gudrs šis Pārups ir, to viņam nevar atņemt. Pareizi teica, ka latviešus var valdīt tikai ar rungu. Cik tur vajadzēja, lai sabruktu visa kārtība Latvijā un uz kuģa? Kur pali­kusi vispārējā cieņa? Pietika ar īsu radioziņu, un smaidu vietā parādījās atņirgti zobi. Vilsons pirmais pagrieza muguru. Vecais muļķis! Visi viņi ir muļķi! Iedomāju­šies, ka «Tobago» pieder viņiem. Iedomājušies, ka viņš saliks rokas klēpī. Lai jau iet, viņš tiem darīs šo prieku, tēlos vienkāršu pasažieri. Bet tikai līdz Santaringai.

Kviesis jau kuru reizi aplēsa, cik palicis līdz Santa­ringai. Uzskatīdams sevi par vecu jūrnieku, viņš neskai­tīja pēc dienām vai stundām. Viņš skaitīja pēc sardzēm. Katrā sardzē kuģis veic ap sešdesmit jūdžu. Bet līdz Santaringai atlicis vēl…

Kviesis apmierināti pasmaidīja. Viņš iztēlojās savu svaini brīdī, kad tas saņēmis telegramu. Svainis sēž šūpuļkrēslā uz sava nama verandas. Klusi rūc lielais galda ventilators. Smailajā glāzē ar apelsīnu sulu kūst ledus gabaliņš. Vēdekļu palmām apstādītās gatves galā parādās aulekšojošs jātnieks. Nēģeris nolec no neapseg- lotā zirga. Smaidā atņirgdams baltos zobus, pasniedz telegramu. Svainis to atplēš, lasa. «Kuģis vairs nepieder man. Parādu Amerikas un Santaringas tirdzniecības sa­biedrībai nevaru samaksāt. Kviesis.» Svainis nekā ne­saprot. Viņš lēnam izdzer apelsīnu sulu. Izspļauj ledus piciņu. Uz sakarsētās grīdas tā acumirklī pārvēršas ūdenī. Vēl mirklis, un ūdens jau izgarojis, pazudis. Iz­zūd arī grumbas svaiņa pierē. Svainis ir cilvēks ar lielu pieredzi. Cilvēks, kas lasa avīzi no pirmās līdz pēdējai lappusei — gan biržas ziņas, gan politiskās informā­cijas. Ne velti viņš ir Latvijas konsuls. Viņš sapratis. Viņam skaidrs, kas jādara, lai glābtu kuģi. Viņš nezaudē ne minūti. Pieiet pie telefona. Izsauc vienu iestādi, citu. Savā skaidrajā, noteiktajā balsī dod rīkojumus. Tad iesēžas mašīnā un brauc uz Santaringu …