Gunārs Cīrulis - Tobago maina kursu

— Kādas jums tiesības tā runāt par maniem veika­liem?

— Kompanjona tiesības.

— Kompanjons atradies! — Kviesim paspruka dusmās.

— Ak tad beidzot! Labi, runāsim jūsu valodā. Jums ļoti rūp meitas laime. Jūs nevarat viņu izprecināt kaut kādam Pārupam, vai ne? Un, lai nebūtu iespējams aiz­sūtīt kāzu telegramu uz Santaringu, jūs tēvišķīgās rū­pēs likāt Arturam sabojāt radio . ..

— Ko jūs runājat? … Jūs nekā nezināt! . ..

— Es visu zinu! Tāda ir mana profesija, kuru jūs tikko nonicinājāt. Man vairs nav namu. Bet arī jums …

— Man ir «Tobago».

— Pagaidām. Neaizmirstiet, ka uz kuģa atrodas Drē­ziņš, Cepurītis arī ir sarkanais. Ja nu komanda uzodīs?

— Arturs klusēs.

— Tāpēc, ka viņš muļķis. Gudrs cilvēks dara to, kas viņam izdevīgāk. Ja nu es atklātu jūrniekiem patiesību un atbrīvotu Drēziņu? Boļševiki droši vien būtu ar mieru piedot manus grēkus.

— Jūs to nedarīsiet, Ilgmar!

— Tāpēc, ka man izdevīgāk palikt par jūsu kompan­jonu. Un kā tāds iesaku jums atbrīvot Drēziņu. Kāds mums tagad pamats paturēt viņu ieslodzījumā? Viņš vairs nav valsts noziedznieks, drīzāk tautas varonis …

— Atbrīvot? … Jums šņabis apmiglojis smadzenes!

— Atbrīvot… vai arī atbrīvoties. Vai tas nav tas pats? Drēziņš ir ārkārtīgi bīstams, viņa dēļ visa Rīgas policija tika sacelta kājās. Ar tādiem subjektiem — asu aci un pistoli rokā.

— Ko darīt? … Sakiet, ko darīt!

— Kāpēc vaimanāt? Kamēr šņabis vēl garšo, nekas nav zaudēts. Dzīve ir šūpoles — šodien uz leju, rīt atkal uz augšu … Namus es vēl dabūšu atpakaļ. Man ir sa­kari … Fon Rīgners ir Rīgas naciķu fīrers, es viņam reiz izdarīju lielu pakalpojumu, — pateicoties manam brīdi­nājumam, viņam izdevās paglābties no apcietinā­juma … Mans laiks vēl pienāks! … — Pārups apklusa, tad ar tīšu asumu teica: — Bet jūsu kuģis tad zem sar­kanā karoga peldēs nez kādās jūrās.

Kviesis sarāvās.

— Mans kuģis! — viņš izdvesa. — Ilgmar, palīdziet, esmu gatavs uz visu …

— Visu man nevajag, tikai pusi… Kā jau firmas līdzīpašniekam. Jūs protat taisīt veikalus, visu cieņu, bet tagad ar to vien vairs nepietiek… Paklausiet manam padomam, un kuģis būs mūsu!

Lai kādi notikumi satricinātu kuģa dzīvi, kapteinis Vilsons nekad nenokavēja ēdienreizi. Patlaban viņš sa­lonā dzēra tēju. Kviesim ienākot, Vilsona seja sadrūma. Nekad vēl laipnā saimnieka loma nebija šķitusi tik grūta.

Kviesis nelikās manām kapteiņa noraidošo klusēšanu. Izņēmis no bufetes ruma pudeli, viņš līdz trešdaļai pie­pildīja glāzi, tad pastiepa Vallijai:

— Verdošu ūdeni! Man šodien prāts nesas uz tādu īstu jūrnieku groku … Jā, kapteini Vilson, — viņš teica, iebaudījis pirmo malku, — putru nekad nevajag strēbt pārāk karstu. Es visu pārdomāju. Vai jums arī liekas, ka es pirmīt pārāk asi? …

— Dot rīkojumu viņu atbrīvot? Es tūlīt!

— Viņu atbrīvot? Nenāk ne prātā!

— Komanda neapmierināta, Kvieša kungs …

— Tieši par to es arī domāju … Ja cilvēkam vēders rūc, viņš vienmēr neapmierināts. Kāpēc tiešām neuzla­bot uzturu? Kā jūs teicāt, kāds līkums iznāk līdz tai Huānas salai?

— Kādas piecas stundas. Rīt pirms brokastīm būsim tur. Tas būtu lieliski! — nopriecājās Vilsons, bet tad at­cerējās: — Un kā ar tām trīskāršām cenām?

Kviesis nopūtās:

— Ne tik vien kādreiz jāzaudē. .. Vallij! — viņš pa­sauca. — Vēl vienu groku!

Bet Vallija jau atradās virsbūves durvīs. Nogaidīja, kamēr kārtējā banga pārvēlās klājam un putojošās strau­mes noplūda atpakaļ okeānā. Tad, turēdamās pie tauvas, uz saviem augstajiem papēžiem skrēja uz priekšgalu un tieši pirms nākamā brāziena ienira komandas telpā.

— Zēni! — viņa sauca. — Kas man nopirks šifona zeķes? Atnesu labu ziņu!

'— Viņš izlaists?! — vaicāja Cepurītis.

Pārējie klusēja. Bet viņu acīs bija salasāms tas pats trauksmainais jautājums.

Vallija papurināja galvu.

— Nē. Bet mēs brauksim pēc produktiem uz Huānas salu.

— Zili brīnumi, — Antons noteica.

— Tāpēc, ka situ ar dūri uz galda! — Galenieks iz- riesa krūtis. — Ar mani, puikas, jūs nekur nepazudīsiet.

— Ar savu dūri tu tikai mušas vari biedēt, — nosmējās bocmanis. — Ja Kvieša kungam nebūtu tik laba sirds …

— Un tā arī pateica — «Pēc produktiem»? — šaubījās Kurts. — Varbūt Kviesim tur savas lietas kārtojamas?

— Ja netici, uzprasi Vilsonam, — Vallija jutās aiz­vainota. — Viņš arī kā no plaukta nokrita.

— Man tā lieta nepatīk, — Cepurītis domīgi sacīja. — Kungs tik pēkšņi apžēlojies par mūsu vēderiem … Ej nu sazin, kas tā par Huānas salu?

— Es zinu! — Augusts atsaucās. — Kad noslēpu­mainajam kuģim pēc taifūna nolūza masti, viņu tur iz­meta krastā. Un tie spāņi vēl gribēja saņemt komandu gūstā. Bet tad kapteinis …

— Nemuldi! — pārtrauca viņu Cepurītis. — Biedri, vai jūs saprotat, Huānas sala ir spāņu kolonija.

— Un kas par to?

— Drēziņš Spānijā cīnījies pret frankistiem. Spāņu teritorijā viņam draud nāve.

Izsēdināt Drēziņu Huānas salā, — lūk, Pārupa plāns. Kviesis bija uzklausījis padomu. Bet ar to vien nepie­tika. Vajadzēja nodrošināties pret visādām varbūtībām.

Pārups devās pie galvenā inženiera. Svadrupa kajīte bija paplaša, bet ļoti nekārtīga. Uz grīdas mētājās šņor­zābaki, čības, netīrs virsvalks, papirosu gali. Skapja dur­vis stāvēja vaļā un dauzījās pret sienu. Uz drēbju paka­ramā šūpojās jūras aizsargu virsnieka formas tērps.

Svadrups dzēra reti — tikai uz lielām bēdām un lie­liem priekiem. Komunista notveršana viņam bija tādi svētki, kurus nevarēja nenosvinēt.

Kad Pārups uzmodināja inženieri, tas vēl gluži pa­ģirains uzrausās.

— Guliet vien, — Pārups atmāja ar roku. — Pudelei gan jāstāv, bet tie, kas to dzer, var arī gulēt! Sakiet, Svadrup, jūs mani laikam uzskatāt par neglābjamu dzērāju!

— Ja iekšas tur un ir trīs nami, kāpēc lai cilvēks ne- papriecātos? — nicīgi atbildēja Svadrups.

— Lieciet maniem namiem mieru! Ja es dzeru, tad zinu, kāpēc. Pie mums, politpārvaldē, prieka pēc nekas netiek darīts, — valdonīgi teica Pārups.

— Jūs … politpārvaldē?

— Tiešām tā! Jūs esat aizsargs, tāpēc esmu ar jums atklāts.

Svadrups pielēca kājās un nostājās taisni:

— Pārupa kungs, piedodiet, es nebiju iedomājies … Uz mani varat pilnīgi paļauties!

— Tāpēc atnācu, Svadrup. Mums jāturas kopā. Uz kuģa briest nopietni notikumi.

— Uz kuģa?

— Nepārtrauciet! Mēs piebrauksim Huānas salā, kur šo komunistu sagaida atmaksa.

— Priecājos dzirdēt!

— Jūs gan, bet vienam otram tas var arī nepatikt. Piemēram, Cepurītim.

— Es jau sen teicu, tas Cepurītis ir sarkanais.

— Turiet acis vaļā! Ja pamanīsiet ko aizdomīgu, ne­kavējoties pie manis! Ja man būs kāds rīkojums .. .

— Jums tikai jāpavēl, Pārupa kungs.

— Labi… Sakiet, Svadrup, — vai uz kuģa ir ieroči?

— Seši revolveri virsniekiem. Ieroču skapī.

— Tātad kopā ar manējo būs septiņi… Pilnīgi pie­tiek! Un kam ir skapja atslēga? Kapteinim?

— Man.

— Tad varam būt droši. Glabājiet kā acuraugu! Un par mūsu sarunu — nevienam ne vārda!

— Tieši tā, Pārupa kungs! Es būšu savā vietā.