Gunārs Cīrulis - Tobago maina kursu

Здесь есть возможность читать онлайн «Gunārs Cīrulis - Tobago maina kursu» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1961, Издательство: LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Tobago maina kursu: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Tobago maina kursu»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

„Tobago" maina kursu
Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis
LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGĀ - 1961

Tobago maina kursu — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Tobago maina kursu», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Ko? — Kviesis iekliedzās. — Ko viņš melš?! Tas nevar būt!

Raidītājs vairs nepīkstēja. Artura pirksti kā nedzīvi žņaudza nekustīgo atslēgu.

— Pie velna, nepīkstiniet taču! — Kviesis šķita kā prātu zaudējis.

Viņš metās pie radioaparāta, pilnīgi nevajadzīgi pū­lējās asāk noskaņot staciju, piespieda ausi, atlēca atpakaļ.

Un klusumā kā vesera sitieni krita diktora vārdi — satriecoši, neaptverami:

— Atkārtojam. Latvijā nodibināta darbaļaužu vara. Iedzīvotāji ar ziediem sagaida padomju tankus. Komu­nistiskā partija iznākusi no pagrīdes. Atbrīvoti visi po­litiskie ieslodzītie. Milzīgas masu demonstrācijas. Sastā­dīta tautas valdība.

— Kas tagad būs? — klusi vaicāja Arturs.

Kviesis nebija spējīgs atbildēt. Viņam trūka elpas.

Un viņš pats vēl nekā neaptvēra, tik pēkšņi šis trieciens bija viņu apdullinājis. Gluži kā nams, kas pilnīgi ne­gaidot sagrūst virs galvas un aprok zem savām drupām. Tagad Kviesis gulēja, piespiests zemei, pūlējās elpot, pūlējās apjēgt, kas noticis. Kad tad īsti pamats sāka līgoties zem kājām? Vai tik pirmais grūdiens nebija sa­manāms jau pirms gada, kad krievu kara kuģi noenku­rojās Liepājā un Ventspilī? Bet toreiz taču visi zināja, ka tas tikai uz īsu laiku. Vai tad velti Munters brauca uz Vāciju, veda sarunas ar Hitleru? Nekas sevišķs nedrau­dēja, ļaunākajā gadījumā atnāks vācieši, iztrieks krievus un nodibinās kārtību. Visam jāpaliek pa vecam … At­nāks! Atnāca gan, tikai ne vācieši!

Galva bija smaga. Ar grūtībām Kviesis to pacēla.

— Kas būs? Nezinu, kas būs . . .

Pēkšņi viņš ierēcās:

— Boļševiki izģērbs mūs plikus, tas, lūk, būs! Lai nolādēta šī stunda!

Kviesis bez spēka atkrita radiotelegrafista kojā. Ara kauca vētra, radio pārraidīja kādu maršu. Arturs lēnām sapogāja svārkus. Tam visam nebija nekādas jēgas.

Kviesis pamanīja, ka Arturs dodas uz durvīm. Viņam bija bail palikt vienam, palikt vienatnē ar drausmīgajiem vārdiem, kuri līdzīgi tanku dārdiem joprojām plosīja ausis.

— Palieciet, Artur! Kur jūs ejat, Artur?

— Es? … Es pie kapteiņa, Kvieša kungs … pazi­ņot …

Jā, pareizi… jāaprunājas ar kapteini Vilsonu … ar Pārupu .. . jāapspriežas, ko tālāk, — Kviesis mur­mināja.

Jāapspriežas ar Pārupu. Pārups tagad kompanjons, lai arī piepūlē smadzenes… Kviesis nodrebēja. Pārups .. . Pārupam taču tagad atņems namus . .. Na­baga Pārups . . . Nabaga Alīse … Tik izdevīgas laulības, un tagad viss izjūk!… Pēkšņi Kviesim likās, ka sirds pār­stājusi sist — Pārupam atņems namus, na-ci-o-na-li-zēs. Un «Tobago»? Kas būs ar «Tobago»?!

Tikai šajā mirklī viņš izjuta trieciena nežēlību. Ne­vis kaut kāds nams sabrucis. Sabrucis paša nams!

— Mans kuģis! — Kviesis ievaidējās. — Viss paga­lam! Pagalam mūža darbs!

Radiotelegrafists līdzjūtīgi vēroja saimnieku, šo pie­peši sakritušo, it kā novītušo seju, kurā zibensātrumā mainījās dažādas izteiksmes — pilnīga nesaprašana, izmisums, naids, sāpes, trulums. Beidzot Kvieša vaigi atguva krāsu. Paldies dievam, kuģis atrodas nevis Rīgā, kā Pārupa nami, bet pusceļā uz Ameriku. Tam neviens netiek klāt. Vēl «Tobago» ir viņa īpašums! Ir un pa­liks! Bet, ja nu komanda gribēs tūlīt doties mājās, ko tad? Rīgā šie nolādētie boļševiki taču atņems «Tobago», tāpat kā laikam jau pasteigušies piesavināties pārējos kuģus … To nedrīkst pieļaut! Komanda nedrīkst nekā uzzināt! Vismaz pagaidām!

— Artur, manu zēn! …

— Jā, Kvieša kungs?

— Padomāsim kopā, Artur, ko tagad iesākt…

— Jā, Kvieša kungs … Tas taču briesmīgi…

— Bet mēs, jūrnieki, briesmu priekšā nepiekāpjamies. Mans pienākums — izpildīt saistības. Santaringā gaida apsolīto kravu. Un es to nogādāšu galā, lai tur vai kas! Pēc tam laidīšu komandu krastā. Lai lasās uz sarkano paradīzi, ja grib! Es nevienam neliegšu šo prieku.

— Pareizi, Kvieša kungs, tā arī pateikšu viņiem, ka Santaringā katrs varēs darīt, ko vēlas.

— Pagaidiet, Artur, jūs vēl esat jauns, jūs slikti pa­zīstat cilvēkus. Šie salašņas var paķert līdzi «Tobago» kā ciema kukuli, lai pielabinātos jaunajai valdīšanai… Es par sevi nedomāju, Artur, cik tur vecam cilvēkam daudz vajag… Es domāju par Alīsi. Es būšu pliks kā baznīcas žurka, pat nevarēšu viņai nopirkt kleitiņu, ma­nai lepnajai Alīsei… Artur, jūs taču arī viņu mīlat… Vai jūs esat spējīgs vienaldzīgi noraudzīties, kā viņa cieš trūkumu? Palīdziet viņai!

— Es Alīses jaunkundzes dēļ visu ko… Bet ko es varu darīt?

— Jums nekas nav jādara, manu zēn, itin nekas. Jūs tikai nedrīkstat nevienam stāstīt… Jau tā komandu var tikko valdīt. Viņi vēl spējīgi man atņemt kuģi!…

Sī doma bija nepanesama. Aizmirsis, ka runā ar Arturu, Kviesis skaļi izkliedza savas sāpes:

— Manu kuģi! Vislepnāko un modernāko Latvijā! Es pārdevu «Krimuldu», es pārdevu «Nameiķi», visu ko pār­devu, lai nopirktu «Tobago». Tas ir mans, tas ir gabals no manas miesas! — viņš atjēdzās. — Artur, tātad jūs apsolāt?! Es paļaujos uz jums!

— Jā, Kvieša kungs … Bet es nedrīkstu … Uz jūras, uz kuģa bez kapteiņa ziņas nekas nedrīkst atgadīties … Kapteinim man jāpaziņo . ..

— Nevienam! Pat ne Alīsei! Vilsons ir mans draugs, bet viņam nav jūsu rakstura, viņam nav jūsu skolas. Jūs mākat stādīt tēvzemes intereses augstāk par visu, bet viņš var vēl izpļāpāties. No mūsu klusēšanas atkarīgs, vai šis kuģis kritīs boļševiku nagos … Es pazīstu Alīsi, viņa to neaizmirsīs, viņa pratīs jums pateikties.

Kviesis bija pārliecināts, ka saka patiesību. Galu galā mazs romāniņš starp Alīsi un šo glīto zēnu ir sa­mērā pieticīga maksa par tādu kuģi kā «Tobago».

Arturs likās vēl tā kā svārstāmies.

— Kas ir, Artur? Vai es būtu maldījies? Vai jūs ne­mīlat Alīsi?

Bet Alīse . .. viņa mani nemīl … viņai ir cits .. .

Kviesis skarbi iesmējās:

Nieki! Pārups jums tagad nav konkurents. Vai tie­šām domājat, ka mana meita spējīga precēt šo dzērāju?

— Ne jau… Bet tas, ko viņa slēpj savā kajītē…

Gājiens pie Alīses Vilsonu manāmi mulsināja. Pasa­ciņai par mīļāko viņš neticēja. Drīzāk jaunkundze aiz žēlsirdības uzņēmusi savā kajītē kādu bezbiļetnieku. Vai maz tādu, kas nespēj atrast Latvijā darbu? Arī pats Vil­sons pirms pusgadsimta tā bija uzlavījies uz kuģa, lai meklētu laimi jaunajā pasaulē. Ceļā viņu neviens ne­baroja, un jau otrajā dienā nācās izlīst no paslēptuves, pieteikties pie kapteiņa … Tagad viņš pats ir kapteinis. Vilsonam nemaz negribējās pielietot varu. Tomēr atteik­ties nebija nekādas iespējas — rēderis paliek rēderis, un likums viņa pusē.

— Ko jūs tūļājaties, kapteini Vilson! Ātrāk! — Kvie­sis nikni skubināja.

Diez vai kāds no draugiem būtu pazinis viņā allaž laipno veikalu partneri, vēlīgo firmas īpašnieku vai mī­lošo tēvu. Tagad tas bija cilvēks, kas cīnās par savu eksistenci, par savu dzīvību.

Šajā mirklī viņš bija gluži piemirsis, ka vēl visai ne­sen pats ieteicis Alīsei atmaksāt Pārupam ar līdzīgu rīcību. Viņš tikai apzinājās, ka meitas uzvedība apdraud iespēju saglabāt kuģi. Paslēpt kajītē mīļāko un vēl ļaut sevi pieķert! Vienkārši nepiedodami! It sevišķi pašreizē­jos apstākļos, kad tik daudz kas atkarīgs no Alīses attie­cībām ar radiotelegrafistu.

— Slēdz vaļā, Alīs! Es visu zinu! — niknuma brī­žos Kvieša balss varēja iedvest bailes jebkuram.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Tobago maina kursu»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Tobago maina kursu» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
Gunārs Cīrulis
libcat.ru: книга без обложки
Gunārs Cīrulis
libcat.ru: книга без обложки
Gunārs Cīrulis
GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ
GUNĀRS CĪRULIS
libcat.ru: книга без обложки
Džeks Londons
libcat.ru: книга без обложки
Gunārs Cīrulis
GUNĀRS CĪRULIS - BEZALGAS ATVAĻINĀJUMS
GUNĀRS CĪRULIS
libcat.ru: книга без обложки
GUNĀRS CĪRULIS
Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura
Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis
Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - „Tobago maina kursu
Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis
libcat.ru: книга без обложки
Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis
Отзывы о книге «Tobago maina kursu»

Обсуждение, отзывы о книге «Tobago maina kursu» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x