Matīss Kaudzīte - Jaunie mērnieku laiki

«Mums bija solīta personas neaizskaramība, ka bez tiesas sprie­duma neviens netikšot apcietināts, bet apcietināja kaut kuru bez it nekādas vainas — vārdzināja necilvēcīgi pa briesmīgiem moku cietu­miem gandrīz pavisam badā, līdz beidzot, kad iepatikās vai apnika cietumā ilgāk turēt, nogalināja un paturēja visu sev, kas kuram pie­derēja. [..]

Viņi solīja rakstu brīvību, bet nejāva izdot vairāk neviena laik­raksta kā tik savu partijas avīzi vai kādu tai pavisam līdzīgu, tāpat nevienas grāmatas, kur rakstīts kaut kas cits nekā viņu slava vien.

Viņi solīja runāšanas jeb vārda brīvību, bet cietināja un nogalināja ikkatru, kurš izsacīja kaut vai vienu pašu vārdu, kas zīmēts cik necik uz viņu valdību. Un ne vēl to vien, bet ari bez vārda sacīšanas, kad tik domāja, ka kaut kurš varētu ta! ziņā ko sacīt.

Viņi solīja pilnu sapulču brīvību, bet tik šāva nost visus, ko vien atrada kādā pulciņā kopā, lai arī tik vien viesošanās ziņā.

Viņi solīja mantas ziņā ievest pilnīgu vienlīdzību, bet Ieveda vēl lielāku nevienādību, nekā bija agrāk, dzīvodami paši pārpilnībā, bet tautu pamezdami izbadojumā…

Viņi soiijās ierīkot lielas, priekšzīmīgas lopkopības iestādes un ar to iemeslu ņēma saimniekiem nost bezmaz pēdējās govtiņas, bet ieveda tik lopu nomērdēšanas paraugu.. .» (IV daļa, 530., 531. lpp.)

Sie vārdi rakstīti 1926. gadā, bet vai tie neskan, itin kā tajos būtu apkopots nevis pusgada laikā pieredzētais, bet vairāk nekā pusgad­simta posmā piedzīvotais?

Tolaik nesen notikušo varbūt vēl varēja skaidrot ar juku, lielu pār­vērtību laiku gaisotni, kādai parasti iet līdzi gadijuma cietsirdība, ne­žēlība un bieži vien arī muļķība, bet mūsdienu lasītājs zina, ka ap­mēram līdzīgi viss notika garus gadu desmitus, miera laikos, nevie­nam pat nopietni neapdraudot šo «kopmantiešu» varu. Sādā aspektā Kaudzītes Matīsa romāns mūsu dienās iegūst jaunu aktualitāti, un nešķiet, ka to uzrakstījis vecs cilvēks, kas vairs savu laiku neizprot. Viņš sprieda par to, ko pieredzēja tiešamībā, un acis viņam neaizmigloja godīgi vai negodīgi domātas idejas, pēc kurām jāpārveido dzīve.

Viena no romāna īpatnībām ir tā, ka tajā, satīriski paspilgtinot krāsas, figurē vai vienīgi «mazie ļaudis», vietējība, jo īpaši kopman- tiešus attēlojot. To lielais vairums ir apbružāti, nejauši pie varas tikuši cilvēki. Mantas kundzību viņi sakās iznīcinām, bet paši pēc tās kārot kāro, zemi atņem, bet klusībā prāto, kā labākos zemes gabalus nākotnē paturēt sev. Kopmantiešu valstību ceļ tumsonība, cietsirdība, neapval­dīta varas kāre.

Kaut nedaudz, romānā ienākuši arī daži notikumi, kas risinājušies Matīsa dzimtajā novadā Vecpiebalgā. Kaibēnu-Ogrēnu skolas hronikā par 1918./1919. gadu Matīss ierakstījis:

Izpildu komiteja «..uzlika visus maksājumus, visus kalpojumus, bet pati un visi tās kārtas cilvēki nenesa nekādu sabiedrības nastu, turpretī vēlējās būt vēl uzturami un iemitināmi brīvdzlvokļos pie saim­niekiem. Tirgotavas, kas iepatika, gan slēdza, gan iztukšoja, tāpat no­ņēma, ko gribēja, kā Labdarības biedrībai viņas namu ar visu, kas iekšā, pārdēvējot to par «strādnieku klubu». Māju īpašniekus sāka dēvēt tikai par bijušajiem saimniekiem un atstāja tiem viņu mājas nomā vēl tik uz vienu gadu. Ļoti viņi centās izplatīt bezvērtīgas krievu naudas papīriņus., [sauktus] par «kerenkām». [..] Tirgotavas tādā ziņā ar tām blēņu zīmītēm tika vai pavisam izpostītas, jo pret tām ņēma, ko kurš gribēja, līdz iztukšojumam; tāpat dziļā postā iedzina arī krājaizdevu sabiedrību, visos atmaksājumos bezmaz tik «kerenkas» vien dabūjot.» (144.—145. lpp.)

Romānā attēlotajam skolotājam, kas apcietinājumā izdara pašnā­vību, par prototipu ņemts bijušais Vecpiebalgas Upītes skolas skolo­tājs Reinis Resnais, kas «bija slēpies visu ziemas laiku dažādās vie­tās un aprīļa mēnesi nejauši izzināts viņa paša siena šķūni un tūliņ apcietināts, lai gan būtu varējis vēl izbēgt. Paredzēdams briesmīgās tribunāla mocības un pēc tam šausmīgo nogalinājumu, bija ieņēmis labāk — laikam jau ilgāk pie sevis glabājamu — nāvekli nekā ļāvies tik visai sevi gānīt un vārdzināt, kur glābiņš nekam nebija pare­dzams, kas krita tajos briesmu varas nagos.» (Turpat, 145. Ipp.)

No Vecpiebalgā pieredzētā radusies arī epizode, kurā kopmantieši atkāpdamies nogalina pulciņu cilvēku, ko uzskata par saviem atkritē­jiem. «Tos bija ielenkuši Alauksta ezera sarga mājā vakara laikā, aiz­veduši sev līdza, skaitā deviņus, visvairāk jaunekļus, un tad ceļā bries­mīgi nogalinājuši. Vēlāk piederīgie viņus izraka un tad ar godu ap­glabāja draudzes kapsētā.»

«Jaunos mērnieku laikus» no «Mērnieku laikiem» šķir četrdesmit piecu gadu ilgs laika posms. Sais gados radās virkne dzejoļu un tul­kojumu, bet prozu Kaudzītes Matīss nerakstīja. Sai jomā viņam darbs bija jāsāk itin kā pilnīgi no jauna, un var pat vērot, ka viņa spalva rit gludāk tieši romāna tālākajās daļās, kad viņš bija vairāk ierak­stījies.

Romāns uzrakstīts neizlidzināti, itin kā steigā, labas epizodes mi­jas ar bāli veidotām, atkal un atkal nākas sastapties ar stieptību. Daļa trūkumu radušies acīmredzot tāpēc, ka romāns lielāko tiesu uzrakstīts dialogu formā, tie nav tik koncentrēti, spilgti, ka spētu aizstāt autora veidotu tēlojumu. Atkārtojas dažādās dauzoņu un dzērāju izdarības.

Romāna tēliem lielā mērā piemīt tas pasausais abstraktums, kāds daiļdarbos parasti vērojams, kad autoriem tēli kļūst par viņu ideju tiešiem paudējiem. Kur tas nenotiek, tēlu dzīvīguma, krāsainības pa­kāpe lielāka (Steņģene, Katrēns, Vernulis u. c.). Romāna valodai ir zināms vecmodības zīmogs, bet tas nenozīmē, ka tai trūkst saturīguma. Matīss bija dzīvē daudz pieredzējis, un to romānā nevar nepamanīt. Piemēram, Ansis Linums spriež: «Visīsāks mūžs tādām [valdībām], kur valdītāja grib būt tik kaut kura viena kārta vien, kā varmācīga citu kārtu un citu domu nospiedēja savlabuma pēc.. , kur netiek gri­bēts cilvēkam hekā vairāk atstāt kā vien labi ja zirga likteni, suņa tiesības, bet rīkotāju pulciņa rokās vien jāsaplūst visai verdziski kalpi­nātās tautas peļņai. Verdzības jūga nesējus lūko tad mierināt, laižot tiem acīs vēlēšanas tiesību putekļus, kur tomēr beidzot vēlēšanu tiesība nespēj nekā grozīt viņiem par labu.» (III daļa, 271. Ipp.)

Kopumā didaktiski naiva ir reliģiskā līnija, bet uzmanību var izpel­nīties «Jauno mērnieku laiku» autora domas par cilvēka un Dieva at­tieksmēm. Vispirms — kā ir saprotams pats Dievs, kā viņš atklājas? Mācītājs skaidro iesvētāmajiem jauniešiem:

«Veltīga un pat nepareiza būtu cenšanās saprast un pat ticēt Dievu esam cilvēka vai vispāri kādas radītas būtes veidā, jo tas tad tuvi­nātos elkadievībai; bet tikai jāatzīst, ka no viņa izgājis un iziet jo­projām radīšanas, vadīšanas un uzturēšanas spēks, kas izies tāpat joprojām, lai cilvēku niecīgais prāts spriež par to ko spriezdams.»

Cilvēka prātam mūžam paliks neaptverami tris jautājumi: «kas ir izplatījums bez gala un bez malas, kas mūžība bez iesākuma un beiguma un dievišķais radīšanas, vadīšanas un uzturēšanas spēks, kur redzam tikai tā spēka darbību, bet nevis pašu darītāju arī, .. viņa esamību saņemam ar ticību».

Kā redzams, Kaudzītes Matīss šeit ir daudz «modernāks», nekā viņu laikam mēs iedomājamies.

Kādu va|u Dievs devis cilvēkam? Dzīvniekiem, «Jaunajos mērnieku laikos» spriež mācītājs, staigājams tikai tāds ceļš, kāds tiem no radī­tāja norādīts, turpretī cilvēks ir brīvs radījums — «viņš var iet, kādu ceļu vien grib: uz svētību vai postu, uz dzīvību vai nāvi, uz labdarī- bām vai noziedzībām, bet viss uz paša atbildības». (I daļa, 116. lpp.)