Matīss Kaudzīte - Jaunie mērnieku laiki

Matīsam nav pieņemami ari aizrādījumi uz romāna valodu:

«Pēdīgi valodas notiesājums arī viens no smagākiem: «valoda vec­modīga un grūta».»

Matīss atbild pašpārliecināti:

«Es rakstu tā, kā runā svešvārdiski nesamāksloti un cittautiski nesaviltoti latvieši — vienkāršos, ikkatram viegli saprotamos izteiku­mos, bez nodeldētiem Un no svešuma Ievazātiem «modes» iedaudzinā­jumiem (izsmeļoša runa, stāsta apjoms, uzdevuma augstumi, istaba ož pēc tabakas, momentu lozungi etc.). Tādi īsteni latviski latvieši neviens nekad neatrod manas valodas nedz par vecu, nedz par grūtu, bet viegli saprotamu, un šī liecība ir priekš manis pati īstenākā, zinot, ka valoda nav nekāda dāmu platmale, kas grozāma pēc sezonu «mo­dēm». Bet kā tad nu būs ar tautasdziesmu valodas jautājumu vai ve­cumu modes ziņā?»

Ar to Matīss savus pretlebildumus beidz:

«Sie ir no manas puses lielākie iebildumi pret Jūsu pārsprieduma domām. Mazākiem eju garām. Bet atrodu ari dažus ievērības cienīgus aizrādījumus, kuri pārdomājami.»

Viņš nenociešas un piebilst, ka ir ari citādas domas par jauno romānu:

«Lai Jūs dabūtu redzēt, kā spriež citi lasītāji par «Jauniem Mēr­nieku laikiem», tad pievienoju še dažas rindiņas no vēstules, ko man raksta pavisam svešs cilvēks no tālas vietas:

«Šodien izlasīju Jūsu dziļi pārdomāto jauno darbu «Jaunie Mēr­nieku laiki», kur Jūs tik pareizi esat zīmējuši tukšās un briedušās vārpas, sirdsšķīstos un garā nabagos. Lasījām to abi ar savu sieviņu un vietām līdz asarām bijām aizkustināti par tur aprakstīto Majas un Laķa dvēseles dziļumu. Mūsu rupjā materiālisma, pašmīlības un ateisma laikmetā šādi raksti ir kā kvēlošas zvaigznes tumšā naktī.»»

Seko paraksts: «Kaudzītes Matīss». Pašpārliecināti vārdi, cieša pār­liecība par sava sprieduma pareizumu. Te gribētu piebilst: tas rakstu­rīgs gan Matīsam, gan Reinim. Viņi nav pārsteidzīgi, viņu atzinumi skaidri, no tīras sirds izauguši, bet it kā nepieļauj ari, ka viņiem nevarētu būt taisnība. Sai ziņā viņu raksturā ir kāda sīksta cietība, ko reizēm var saukt ari par neiecietību. Tā viņiem palīdzēja dzivot un strādāt, iet uz izraudzīto mērķi. Iznākt no dzimtnlecības laiku tumsas un k|ūt par izciliem savas tautas kultūras kopējiem. Laikam tieši tāpēc negatīvā kritika ne mirkli, šķiet, neradīja Matīsā šaubas par aizsāktā romāna vērtīgumu, varbūt notika pat gluži otrādi: tā pamudināja vēl noteiktāk turpināt darbu — ik gadu uzrakstīt vienu no ieplānotajām romāna četrām daļām. Iespējams, ka Matīss šai laikā atcerējās arī sākotnējos «Mērnieku laiku» vērtējumus: recenzentiem ne­pieņemamas šķita tieši tās romāna lappuses, kas, gadiem ritot, ieguva arvien lielāku slavu, — nodaļas, kurās darbojās Ķencis, Švauksts, Pietūka Krustiņš, Drekberģis. Tolaik rakstīja, ka epizodes ar viņiem vajadzējis vismaz īsināt, ka tie visi ir pārspīlēti, sadomāti tēli. Bet tai pašā laikā piebaldzēni jau meklēt meklēja (un dara to vēl tagad), kurš viņu starpā ir «īstais» Svaukstsj Pietūka Krustiņš, Ķencis… Piebaldzēniem šie tēli sadomāti nelikās.

Kaudzītes Matīss ik gadu, kā bija iecerējis un acīmredzot izdevē­jam O. Jēpem apsolījis, uzrakstīja pa romāna dajai. Rakstīja joprojām lielāko tiesu ziemās, lauku darbu pavaļas laikā, un tā 1925. gadā atklātībā parādījās romāna otrā daļa, 1926. gadā — trešā daļa.

Par 1925./1926. mācības gadu Kaudzītes Matīss raksta: «Sai ziemā sarakstīju «Jauniem mērnieku laikiem» IV daļu un dažus mazākus rakstu darbus.» (Kaudzītes Matīss. «Vecpiebalgas Kaibēn-, vēlāk Og- rēnskolas hronika». R„ 1939, 157. Ipp.) Vēstulē Kārlim Eglēm 3. jū­lijā Matīss gan raksta mazliet citādāk: «Strādājams man ir, kā jau zināt, galvenā kārtā pie mana lielākā darba turpinājuma, bet vasaras laikā maz pie viņa nekļūstu. Taču IV ir jau tuvu pie beigām.»

Tā ir pēdējā Eglēm (un reizē arī Jānim Misiņam) rakstītā Matisa vēstule. Kā liecina Ķ. Egle, viņš nokļuvis Kaibēnos augusta pirmajās dienās. Kaudzītes Matīsu viņš atradis spirgtu un rosīgu. Matīss stās­tījis, ka romāna ceturtā daļa «lielāko tiesu sarakstīta Kaibēnu dārzā pie primitīva, paša Kaudzītes Matīsa improvizēta un pagatavota pultveidīga galdiņa, puķu dobes tuvumā .., kā to viņš, pēdējoreiz tiekoties, liecināja, ar sevišķu prieku un humoru rādīdams šo vietu. [..] Ceturtās daļas manuskripts bija tolaik jau galīgi pabeigts un sagatavots nodo­šanai drukā.» Matīss sākumā gribējis to dot tūdaļ Eglēm līdzi, bet īsi pirms šķiršanās savu nodomu mainījis. Tā kā tai pašā gadā izde­vējam nebūšot iespēju ceturto daļu laist klajā, tad nav ko steigt, viņš mēģināšot uzrakstīto vēlreiz pārlasīt, lai visu precizētu. Viņš gada beigās cerot nokļūt Rīgā un tad manuskriptu Eglēm aizvedīšot.

Pēc rakstnieka sievas Līzes liecības, Matīss romāna ceturtās daļas manuskriptu aizspējis pārlūkot gandrīz līdz beigām, bet šo darbu pār­trauca pēkšņa nāve 8. novembri, pēcpusdienā, Kaibēnu dārzā. Manus­kriptu vēlāk Kārlim Eglēm nodevusi Līze, un romāna ceturtā daļa nāk klajā 1927. gada otrā pusē. Grāmatā ievietotas Kārļa Egles levadpie- zīmes un beigās piektās daļas aizsākuma pirmuzmetums, kā arī iss piektās un sestās daļas plānojums, kas uzņemti ari šajā romāna iz­devumā.

Kritika itiri kā pagura izvērtēt «Jaunos mērnieku laikus» pa atse­višķām daļām. Liela jēga tādai nodarbībai patiesi nebija, jo par ro­mānu taču īsti varētu spriest, kad tas atklātībā nonācis viss. Andrejs Upīts «Domās» (1925, 5) vēl novērtēja romāna otro daļu, konsta­tēdams, ka tikai «viena vienīgā vērā liekama doma tajā atrodama: «Ikkatra jauna valdība negādā par neko citu tik steidzīgi un rūpīgi kā par politisko cietumu plašumu un stiprumu, lai ari neviens nav re­dzams, kas būs liekams iekšā.»» Upīts no jauna atkārtoja, ka Kaudzī­tes Matīss metas cīņā pret parādībām, «kuras viņam tikpat svešas kā kāda etruskiešu gramatika». Pēc tam «Domas» «Jaunos mērnieku lai­kus» pamet un neraksta par tiem ari tad, kad ir iznākusi romāna ceturtā daļa un ir zināms, ka turpinājuma vairs nebūs.

Par romāna pirmo un otro daļu raksta A. Goba «Ilustrētā Žurnālā», par pirmajām trim daļām A. Avens «Izglītības Ministrijas Mēnešrak­stā», par trešo daļu — Līgotņu Jēkabs «Jaunības Tekās», par ceturto daļu — A. Avens «Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā», viņš devis ari itin kā romāna kopvērtējumu. Tas ir ari vienīgais, jo visi iepriekšējie recenzenti sprieda tikai par romāna kādu daļu. Minētie kritiķi atšķi­rībā no pirmās daļas vērtētājiem (A. Upīša, K. Zariņa, P. Ermaņa), gan arī norādot uz dažādiem trūkumiem, romānu kopumā novērtē po­zitīvi. A. Goba, piemēram, raksta:

««Jaunajos mērnieku laikos» Kaudzītes Matīsa ievērojamā perso­nība redzama sevišķi spilgti. Grāmatas nolūks ir: rādīt sociālistiskās utopijas aplamības, sevišķi, kad to mēģina realizēt mūsu apstākļos un kad vēl pie šī darba ķeras neprašas un noziedzīgi, slinki, pat necil­vēcīgi ļaudis. Sludinātās laimes vietā ierodas posts. Blakus šai idejai Kaudzīte grib rādīt vēl otru: visā tanī burzmā nepazūd tikumiski stip­rākie, un tas ir viņam gandarījums. [..] Lai arī mākslinieciskā un psi­holoģiskā patiesība bieži vien cieš, tomēr netrūkst pievilcīgu vietu. «Jaunie mērnieku laiki» savu parādīšanos atklātībā pilnīgi attaisno: viņa ir interesanta grāmata.» (Ilustrēts Žurnāls, 1925, Ns 7/8.)