Matīss Kaudzīte - Jaunie mērnieku laiki

Rakstnieks intensīvi nododas jaunajam darbam. Viņš iecerējis to četrās daļās, respektīvi, četrās grāmatās, un pirmā daļa šajā ziemā jāpabeidz, jo, kad nāca pavasaris un vasara, pie rakstāmpults pieiet Iespējams tikai vēlās vakara stundās vai agri no rīta. Bija noticis tā, ka mūža vakarā viņš no rakstnieka un aktīva sabiedriska darbinieka kļuvis par Kalna Kaibēnu kopēju, aprūpētāju, visu mājas darbu darī­tāju, kur vien vajadzīga vīrieša roka. Par to viņš atkārtoti ieminas vēstulēs Kārlim Eglēm, atceras, ka agrāk viņam bijis Iespējams dzīvot citādi:

«Ir sava laime, kad darbu netrūkst un ka var spēt tos darīt, bet sava laime ir arī, kad var izraudzīties no vairākiem darbiem tos, uz ko nestos prāts. Ienāk prātā atkal neviļu tās bezrūpīgās laimes dienas, kad apmēram tika sacerēti «Mērnieku laiki». Lai nu galvenais darbs skolā nebij viegls, bet sīkās dzīves raizes un gādību tad viegli varēja padalīt starp citiem.»

Par veselību Matiss nevar žēloties, kaut kas ari paaug tīrumā un dārzā, tāpēc: «Un tomēr labi, labi arī tā kā tagad. Nav pret likteni arī tagad ko kurnēt, bet drīzāk gan daudzkārt pateikties, ka šajās laiku grūtībās jel pavisam šādā vecumā iespējams dzīvību vilkt. «Ir labi, ka tā gājis. Ir labi, ka tā iet.»» (K. Egle. «Atmiņas», 41. ipp.)

Un tā — no saimniecības darbiem pavaļīgs, Kaudzītes Matīss 1924. gada ziemā uzraksta «Jauno mērnieku laiku» pirmo daļu un 2. maijā var rakstīt vēstulē Kārlim Eglēm, ka nosūta tam solīto ma­nuskriptu.

Te varbūt ir vietā daži vārdi par Kārļa Egles, rakstnieka, tulkotāja, bibliogrāfa, bibliotekāra, lomu Kaudzītes Matīsa dzīves pēdējos gados. Viņi iepazinās vaigs vaigā 1920. gada beigās un tūlīt jutās viens otram tuvi, kaut vienam bija jau 72 gadi un otram 33 gadi. Kārlis Egle sāka strādāt pie grāmatu izdevēja O. Jēpes, un acīmredzot ar viņa gādību un ieteikumu O. Jēpe kļuva par cītīgāko Kaudzītes Ma­tīsa pēdējo mūža gadu grāmatu izdevēju. Vēl vairāk. Kaudzītes Ma­tīss uz Rīgu aizkļūt iespēja reti, tāpēc viņam bija vairāk nekā paro­cīgi, ka Kārlis Egle rūpējās gan par manuskriptu nodošanu izdevējam, gan par korektūru sūtīšanu uz Kaibēniem, gan par papildinājumiem jau nosūtītajos manuskriptos. Reizēm Kārlis Egle lasīja arī korektūras loksnes. Par šo sadarbību liecina daudzās vēstules, kas ir saglabājušās. Kārlis Egle bija arī viens no pirmajiem — ja ne pats pirmais — Kaudzītes Matīsa to gadu jauno darbu lasītājiem. Rakstnieks labprāt gribēja dzirdēt Kārļa Egles domas par tiem. Nosūtot «Jauno mērnieku laiku» manuskriptu, Kaudzītes Matīss raksta:

«Jums, kas esat darbiem apkrauti, pirms iespiešanas gan varbūt neiznāks laika to palasīt, lai gan vēlams tas būtu. Bet nu draugs Misiņš gan, kā ceru, iespēs to jel pa daļai darīt. Viņam arī šepat rakstu, un, ja viņš vēlēsies, tad pie Jums pieies un uz lasīšanu pa­ņems, bet, kad vajadzēs, tad atkal atdos. Būtu man visai patīkami, ja no Jums diviem un varbūt arī pa daļai no Zeiferta kunga iepriekš kaut ko dzirdētu, kas Jums būtu par šo iesākumu sakāms, ko ir ap­ņēmies turpināt 4 daļās, uz ko vajaga daudz laika, veselības un gara spēku — ja tik tas viss man būs vēl novēlēts, bet jācerē ir.» (Turpat, 76. Ipp.)

Jo drīzi Kārlis Egle ir manuskriptu iepazinis un dara autoram zināmas savas piezīmes. Kaudzītes Matīss par tām pateicas un raksta, ka nobrauks uz Rīgu, lai raudzītu visu pārrunāt gan ar Egli, gaiļ Misiņu un varbūt arī ar Zeifertu. Matīss vēstulē izsaka ari dažas do­mas par savu jauno darbu:

«Virsraksta ziņā negribēju noteikt nekāda atribūta (nenorādīt, vai tas ir stāsts vai romāns, — /. Ķ.), lai liek ikkurš lasītājs pats, kādu grib. Stāsta nozīme «Jauno Mērnieku laiku» lietā jau nu gan tam savārstījumam būs, bet negribēju aizrādīt nekāda šabloniska šauruma, aprobežojuma sakārtojuma ziņā, jo tad mēdz daudz ko spriedelēt, vai pilda to nozīmi vai ne, u. c.» (Te acīmredzot Kaudzītes Matīss atceras, ka «Mērnieku laiku» pirmie vērtētāji atkārtoti noņēmās ar skaidro­šanu, vai tas ir stāsts vai romāns, it kā no tā būtu atkarīga darba vērtība.)

«Jaunajos mērnieku laikos» ir ļoti daudz dialogu, un Matīss skaidro, kāpēc: «Tai dialoģiskā lietā man bij tas centiens .. nereprezentēties publikas priekšā tik daudz rakstītājam, bet ļaut darīt stāsta personī­bām, cik iespējams.» Viņš raksta arī par darba kompozīciju: «Esmu gribējis, lai ikkatra nodaļa dabūtu tādu kā sevišķa stāsta īpašību, bet visas beidzot saistītos kopā.» (Turpat, 79. lpp.)

Vēsts, ka top jauni «Mērnieku laiki», ir acim redzami ieintriģējusi literāro pasauli. Laikrakstu ļaudis interesējas, vai nevar jau pirms romāna iznākšanas kādu fragmentu nodrukāt, savukārt 0. Jēpe pa­ziņo, ka ar šo romānu viņš sāk izdot sēriju «Latvju daiļdarbi».

Romānu paredzēts publicēt pa daļām, bet, cik daļu īsti būs un kāds būs to saturs, to droši nezina ne izdevējs, ne pats autors. Bet — tāda prakse tolaik bija parasta. Visu izšķīra savstarpēja uzticēšanās.

Kārlis Egle sūta uz Kāibēniem romāna korektūras, Matīss izsaka savus vēlējumies par grāmatas tehnisko iekārtojumu. «Jaunie mēr­nieku laiki» salikti cieši saspiestām rindām, tāpēc Matīss raksta, ka tas katrā ziņā novēršams: «.. daiļliteratūru visas tautas mēdz dot It īpaši ērti iespiestu un viegli lasāmu. īpaši vecāki cilvēki saspiestu rakstu neņem ne rokā. Apgādātājs nekā nezaudēs, jo maksu apskaita pēc loksnēm un publika mīļāk pirks vieglāk lasāmas grāmatas nekā biežāk saspiestiem rakstiem. Pīpiņa kgam arī esmu par to rakstījis, ka retinājumam jānāk.» (Turpat, 85. lpp.)

Kaudzītes Matīsa prasība tiek ievērota, drukātais teksts acij grūtī­bas nesagādā.

Romāna pirmā daļa iznāk 1924. gada vasarā, un drīz par to pa­rādās recenzijas. Arī tas atbilst tālaika praksei — darbu vērtēt, pirms tas izlasāms pabeigtā veidā. Cik tālu nopublicēts, tik tālu novērtēts. Žurnālā «Domas» raksta Andrejs Upīts, «Ritumā» — Kārlis Zariņš, «Latvju Grāmatā» — Pēteris Ermanis. Viņi visi ir pazīstami rakst­nieki. Atzinīgu vārdu maz, izteikti pat ļoti asi, kritiski vērtējumi. Visbargākais — Andrejs Upīts, viņš savu recenziju sāk nesaudzīgiem vārdiem:

«Vislielākā dzīves gudrība rakstniekam ir — laikā apklust. Ar varu nelauzties pāri savas literāriskās gaitas samanāmai robežai. Nemēģi­nāt pagarināt savu dabisko, zināma laika un paša individuālas īpat­nības nosprausto mūžu. Bet tā ir ari visgrūtāk izpildāmā prasība. Nav viegli apguldīt rakstnieku uz lauriem. Vecā slava neļauj norimties mierā. Provocē ari apkārtnes seklā, liekulīgā lišķība. It sevišķi tādā vecumā, kad nav vairs pietiekošas vingrības sabiedriskos vērtējumos, ne estētiskā paškritikā. Tā, liekas, radušies ari Kaudzītes Matīsa «Jau­nie mērnieku laiki».» (A. U. «Kaudzītes Matīsa «Jaunie mērnieku laiki»». — Domas, 1924, Ns 8.)

Tie ir nežēlīgi vārdi, un tāpēc šeit varbūt ir vietā piebilst, ka paradoksālā kārtā līdzīgi spriedumi Andreja Upiša mūža beigās tika attiecināti ari uz viņu pašu. Tā, piemēram, kādā sanāksmē Rakstnieku Savienībā Anna Sakse lūdza savus kolēģus, lai tie, ja viņa nonākusi Andreja Upīša spriešanas spējā, viņai pasaka tieši acīs, ka laiks apklust.

Par īstu piedauzības akmeni jaunā romāna novērtēšanā bija kļu­vuši «Mērnieku laiki». Recenzenti tos izvirza savā ziņā par jaunā romāna mērauklu un sašutuši konstatē, ka jaunais romāns veco ne­aizsniedz. Kārlis Zariņš raksta: «..jāatzīstas, ka grāmata, kas atrodas mūsu priekšā, ir tikai bāls atspīdums, tāla atbalss no klasiskajiem «Mērnieku laikiem». Te ļoti maz kas palicis pāri no tā dzīvā gara, kas valda pirmā, lielākā Kaudzīšu Reiņa un Matīsa darbā.» (K. Zariņš. «Jaunie mērnieku laiki». — Ritums, 1924, N« 6.)