Matīss Kaudzīte - Jaunie mērnieku laiki

— Līdz šim, kā man zināms, ir bijusi brīvība mācēt un runāt, kādā izloksnē kurš grib vai prot, neturot tāpēc uz nevienu nekādu aizdomu, — Maja domīgi atbildēja.

— Jā gan, bet šoreiz tomēr ir vajadzīgs to zināt sakarā ar jūsu noslēpumainās pazušanas dzīvi un viņas nozīmi, — apsardzība uzstājās.

— Kas vēro ikkatru mācīšanās izdevību, tas var dzīvē mācīties šo un to šur un tur, ko citi palaiž nevērīgi ga­rām. Manā pirmā ganu laikā kādam citam saimniekam taī pašā ciemā gāja ganos vecs, dzeršanā nogrimis ārzemes vācietis, senākais maiznieks Krikmeijers. Tas mācēja gan puslīdz arī latviski, bet mīlēja runāt tik vāciski, kur vien uz to atrada iespēju. Tā kā viņam, ganu gaitā kalpojot, šaī ziņā bija jājūtas esot pavisam kā vientulim, tad viņš sāka lopus komandēt vāciski. Kad ganāmais pulks izdzenot no­kļuva olnīcas galā lejā un viņš vēlējās, lai tas griežas pa kreisai rokai uz ezermalu, tad uzsauca: «Links seewārts!» — bet, kad, īpaši bizenes dienās, gribēja dzīt uz meža pusi, tad atkal pavēlēja: «Rechts waldwārtsl» Kad bija laiks dzīt mājā, tad rīkojums skanēja: «Grade aus heimwārts!» Lopi, kā par brīnumu, ar laiku likās to sapro­tot un sāka klausīt. Bez Krikmeijera mēs bijām ganos di­vas meitenes, un mums abām sāka iepatikt viņa vāciskie izsaucieni, tikpat tie pieminētie, kā arī citi, un mēs savu­kārt sākām saukāt tāpat kā viņš. Kad Krikmeijers mūsu domas nomanīja, tad viņam bija prieks par to un viņš sāka mūs mācīt pamazām plašāk vāciski. Tā tas sākās un tur­pinājās vienu otru vasaru. Krikmeijers sajutās it kā par skolotāju, un mēs ieradinājāmies viņu cienīt un viņam pa­kalpot: lai tik sēd ežmalā vai zem kāda koka pīpodams, bet mēs ganījām lopus arī priekš viņa. Kad bija vaļīgāk, tad gājām iatkal vāciski sarunāties un tādā ceļā pamazām iemācījāmies jel tik daudz, ka varējām šaī valodā un Krik- meijera izloksnē ar viņu un arī savstarpēji ar manu ganu biedreni saprasties. Vēlāk es mācījos no dažas grāmatas un izlietoju arī dažas citas sarunāšanās izdevības, nekam tomēr bez īstas vajadzības nerādīdama, ka vāciski kaut ko prastu. Liela jau mana prašana nav ir tagad vis, bet vienīgi visvajadzīgāko ikdienišķībā puslīdz saprotami lai­kam izteikt varu, jo viņreiz tas ārzemes vācietis, ar kuru bija jārunā pagastnamā, rādīja un sacīja, ka mani saprot. Tur nu ir visa mana valodas noslēpuma atklājums atrā­dīts, tālab ceru, ka par mani nekādā ziņā neuzticības aiz­domas turpinātas netiks.

Jādomā, ka Maja spēja tik droši izstāstīt savu paskaid­rojumu tāpēc, ka viņai līdzās stāvēja vecais krusttēvs, šad un tad viņu iesāņus ar dažiem vārdiem pabalstīdams.

Kad apsardzība bija beigusi visas pārklausāmās jauna­vas izpratināt pa vienai, tad saaicināja visas kopā līdz ar viņu tēviem un aizbildni, veco krusttēvu.

Tur nu, par visu jaunavu lielām izbailēm, viņas dabūja dzirdēt sekošo uztraukuma ziņu no apsardzības. Neesot gan līdz šim nekāds pārkāpums vai noziegums pierādīts, bet skaidrība arī nekāda nedabūta, īpaši par uzturēšanās vietu izbēgšanas laikā. Un, tā kā aizdomas esot cēlušās politiskā ziņā par kopošanos ar kopmantiešiem nodevības nozīmē, tad viņām vismaz līdz lietas noskaidrojumam caur augstāku apsardzības iestādi jāpa liekot šepat apcietinātām līdz tālākai pavēlei, kas izšķiršot jautājumu, vai viņas at­laižamas vai sūtāmas tālāk.

Sis apsardzības nolēmums izskanēja ar tādu cietu no­teiktību, ka bija jāšaubās par viņa atcelšanu caur lūgu­miem vai pārliecinājumiem. Jaunavu tēvi un vecais krust­tēvs sāka apspriesties, kas taču darāms, kamēr jaunavas pašas palika kā triektin satriektas, nezinādamas, ko iesākt. Viņi visi vienprātīgi nosprieda būt viņām par atbildīgiem galviniekiem, ka viņas savu tagadējo dzīves vietu neatstās vismaz bez apsardzības ziņas un tad ikkatrā laikā, kad vien apsardzība vai kāda tiesu iestāde to prasīs, viņas vi­sas stāsies priekšā ar atbildību uz pirmo aicinājumu. Pie­ņemdami vecā krusttēva priekšlikumu, viņi gāja vēl soli tālāk un apņēmās galvot savstarpēji visi par visām jau­navām, ka viņas būs atrodamas ikkurā brīdī ar pilnu pa­klausību valdības iestādēm, un vēl par to arī, ka viņas nav neviena vainojama nedz politiskā, nedz citā kādā nozie­dzībā. Līdz ar to visi trīs zināmo meitu tēvi vienprātīgi uzaicināja veco krusttēvu stāties visu vārdā ar šo priekš­likumu un lūgumu apsardzības priekšā kā jaunavu atsva­binātājam. Viņš, drusku apdomājies, sacīja, ka jārunā jau esot tā kā tā savas aizbildnības meitas dēļ, tad jau varot gan pieņemt viņas mīļo draudzeņu likteni arī līdza.

Laķis, apsardzības/priekšā stājies, izlūdza vispirms at­ļauju runāt apturēto jaunavu atsvabināšanas lietā un, kad atļauja bija dota, tad runāja sekoši:

— Cik saprotu, tad godājamā apsardzība ieskata par vajadzīgu gādāt drošību, lai aizdomās turamās četras jau­navas būtu kaut kuru brīdi dabūjamas pie tālākas atbildī­bas, un jāatzīst, ka apsardzībai tas vajadzīgs līdz lietas pilnīgam noskaidrojumam. Tādā ziņā šām bēdu jaunek- lēm tad jāpaliek par cietumniecēm uz nezināmu laiku, kas īpaši jaunu, godīgu sieviešu sirdīm var dot uz visu mūžu nelabu, nevēlamu iespaidu. Bet, kad nu šie trīs tēvi par savām meitām un es par savu aizbildnības meitu uzņema­mies visi kā galvinieki atbildību un ne vien vēl ikkurš par savu meitu vien, turpretī ikkurš par visām, ka viņas īpaši bez apsardzības ziņas savu līdzšinīgo dzīves vietu neat­stās, kālab nekad nezināmas nebūs, un ka paklausīs visas uz mata turpmākiem aicinājumiem ierasties uz atbildību še vai citur, — vai tad gadījumā apsardzība neatrastu par iespējamu viņas līdz lietas izbeigšanai atstāt mūsu ziņā, kā bijušas līdz šim un kā būtu arī turpmāk? Cik man no­jaušams, tad visvairāk aizdomu krīt uz viņām taī ziņā, ka viņas, vismaz vēl šobrīd, nespēj atrādīt savu mitekļu, kur mājojušas pa prombūtnes laiku, kas man arī nav zināms; bet galvoju droši par visām, ka nekādos neceļos nedz no­devības, nedz netiklības ziņā nebūs bijušas, kas ar laiku gan atklāsies, kā rio viņām solīts tiek. Jādomā, ka līdz ne­noteiktam laikam viņas uz to saista kāds goda pienākums vai neizpaužams solījums, tādēļ es savai aizbildnības mei­tai neuzmācos ar uzspiedīgiem iztaujājumiem, jo esmu pil­nīgi pārliecināts, ka tikpat viņai, kā viņas trim biedrenēm apziņa droša un skaidra. Laicīgas mantas man nav, ko likt ķīlām, bet ir gan vienīgā augstas sajūtības manta: vecum veca karavīra ilgas, nevainotas kalpošanas gods, kas līd* šim nekur nav ieķīlāts, bet ko tagad še lieku droši ķīlā, ka šās visas četras jaunavas noziedzību ziņā tiek nepatiesi aizdomās turētas un ka viņas ikkatru bridi ari turpmāk stāsies priekšā apsardzības vai tiesu iestādēm, kad vien tiks aicinātas, ja apsardzība laipni atzītu, ka var viņas visas atlaist. Līdz ar mani uz to parakstītos arī visi šie trīs goda vīri, kas tāpat, cik man droši zināms, nav nekur vainoti. Bez mums saistītos ar saviem parakstiem arī vi­sas jaunavas pašas. Tad nu visu šo jaunavu, kā arī to triju tēvu un pats savā vārdā lūdzu atlaist viņas brīvībā uz viņu tagadējām dzīves vietām, kuru viņas neatstās bez apsardzības ziņas līdz pilnīga attaisnojuma dienai un var­būt ar vēl ilgāk pēc tam.

Apsardzības sastāvs iegāja brīdi dziļāk apspriesties, ko darīt. Tad iznāca un pasludināja krusttēva Laķa lūgumu par ievērotu un pieņemtu, ko dzirdot jaunavu pabālējušie vaidziņi sāka aiz prieka atkal ziedēt. Tūliņ tika sastādīts protokols par jaunavu atstāšanu vecāku un aizbildņa Laķa atbildībā, apņemoties jaunavām pašām visu pildīt, kas lūgumā solīts un protokolā rakstīts. Vārdu paraksti viņām, neatšķirot pat drošākās Vilmas, vai nu vēl aiz baiļu iespaida, vai aiz pasludinātās brīvības prieka, vai pat aiz šām abām sajūtībām vienkop izdevās sadrebinātiem bur­tiem, lai arī gan izlasāmi.