Matīss Kaudzīte - Jaunie mērnieku laiki

Kad viss šis pulciņš izgāja pagalmā un vecais krusttēvs sameklēja jau pīpīti, tad visas jaunavas steidzās samutēt viņam rokas, bet viņš pasmiedamies lūkoja tās kopā ar pīpīti bēdzināt sev aiz muguras. Tomēr viņas saklupa ar pulku arī tur un samutēja, lai tiek vai rokām vien, vai pa daļai pīpītei arī. Viņš tad, mīlīgi pasmiedamies, noteica:

— Jā, ko mīļiem bērniem darīt! Viņu pateicība lielāka par nopelnu. Tiktu jau vaļā tāpat varbūt bez manis arī.

Bet uz to viņas atsaucās gandrīz kā no vienas mutes:

— Netiktu vis, netiktu vis.

Ida, nokļuvusi atpakaļ Rūķīšos, steidzās atrast un ieprie­cināt savu nevarīgo mammiņu, kas viņu pavadīja ar lielām bēdām uz apsardzību. Viņa atrada to, kā jau domā­jams, noraudājušos kaktiņā sēdam. Līdz ar redzes mazinā­šanos viņai sāka mazināties arī jau dzirde, tāpēc viņa lū­koja īdu pazīt atkal, īpaši aptaustīdama: no vaigiem, žoda, deguna, matu pīnēm un tā vispāri no galvas apkārtnes. Kad bija visapkārt to aptaustījusi, tad sacīja:

— Rādās, ka esi jau gan tā pati. — Un tad, piespiedusi Idas vaigus savam vaigam, izsaucās:

— Manu dārgo bērniņ! — pie tam saspiezdama īdu tik stipri, ka tā iekliedzās:

— Vai, vai, mammiņ, nenospied jel manisl

Roķēnu rijas priekšā Janka sagaidīja atbraucot tēvu un māsu Alvīnu, lai var saņemt un nojūgt zirgu. Grožu salo­cīdams, viņš vaicāja Alvīnai, kura sāka iet jau uz istabas pusi:

— Vai Ruķīšu Ida arī vaļā?

— Vaļā jau, vaļā tava īda arī, — viņa, atpakaļ nepa­griezdamās, atbildēja mazcienīgi pār plecu.

— Labi gan, labi gan. Ak tu Dieviņ, lai tad kā! Pašreiz pie šiem vārdiem samestai auklai atraisoties,

stipri savilktais resnais loks spruka vaļā, dikti nožvakstēdams.

PIEKTĀS UN SESTĀS DAĻAS PLĀNA UZMETUMS

V

I. Jaunavu tincināšana par nestāstīšanu, kur slēpušās. (Kopā ar kopmantiešiem.)

II. Kā Vernulis cīnās par savas dzīves ierīcību uz pie­šķirtās zemes. Gaužas par drauga Linuma nāvi.

III. Pārnāk Steņģu dēls ar ģimeni — negaidīts. Naidi ar vīra māti vedeklai.

IV. Cenšanās pēc muižas viduča. Intrigas.

V. Katrēns skolā. Izmaina pret lasāmo grāmatu ne­krietnu ziņģu burtnīcu. Maja to uzrāda vecam krust­tēvam.

VI. Krulais dabū zemi kā kaujā kritušā dēla mantinieks, bet meita, kā ierēdņa vīrs pilsētā izprasa daudz pa­līdzības, tad zeme jāpārdod, un nauda arī drīz beigta. Meitas apģērbs: lejspus pleciem un kalnpus ceļgaliem vien ir kāda ēna no drēbēm.

VII. Kā cenšas pēc dabūto jauno īpašumu uzkopšanas. Kopmantīhas pretstats.

VIII. Vecā lielmāte pārdod ceļa naudas labad nekurnē­dama par nieku to viņai nomaļā vietā piešķirto ze­mes gabalu un taisās aizbraukt.

IX. Tiesā Ķimuru, Ceru un Frici. Lieciniekos Tuluks, Steņģene, Late Murine.

X. Murlāns aizņemas mājas būvei naudu, bet izdzīvo.

XI. Stērģenieks pārdod savu zemes gabalu.

XII. Jetes tiesāšana.

Stērģenieks nospēlē naudu, iet atpakaļ pie Virgu Joniņa.

Ezermuiž. augstiem kungiem. Iemītnieki izlikti.

Auguru māte Pilnos.

Steņģene joprojām tiesāties.

Plīņi visgalīgi Lūru mantiniecēm un Graustiņam.

Lielmātes aizvadīšana. Zināma tiek -jaunavu uzturas vieta. Atceļ viņām zvērastu.

Jete pārvesta, un viņas atgriešanās gaita.

Vilmas un Alvlnas saruna par nākotnes izredzēm priekš visām četrām. Baznīcā pie dievgalda.

Laka novēlējumi Majai, kas darāms pēc nāves.

Laķa miršana.

Graustiņš ierodas. Mājas sajūtlba. Augura māte pie miroņa.

18-367

«JAUNOS MĒRNIEKU LAIKUS» LASOT

1923. gadā Kaudzītes Matīsam apritēja mūža septiņdesmit piektā gadskārta un tās atzīmēšana notika vietējībā — Vecpiebalgas Lab­darības biedrībā, bet jo īpaši plaši — Rīgā. Rakstnieku šīs godināša­nas dziļi aizkustināja. Draugam Kārlim Eglēm viņš par to 1923. gada 24. oktobrī rakstīja:

«Caur visiem ārkārtīgi sirsnīgiem cildinājumiem esmu tā kā iztrau­cēts no vienaldzības miega. Ieraugu, ka, dzīves saulei rietot, vēl daudz steidzamu darbu.» (K. Eg'ie. «Atmiņas». R., 1972, 55. Ipp.) Un vēl vēs­tulē pēc apmēram nedēļas (3. XI 1923. g.): «Rīgā piedzīvotie mīlestī­bas pilnie godinājumi dzīvo joprojām nemitīgi pa atmiņu.» (Turpat, 56. Ipp.)

īsteni gan, ja ciešāk paskatāmies, miera dzīvei pēc lielajiem kara un juku gadiem pamazām atgriežoties, Matīss ne brīdi nebija spalvu no rokām izlaidis. Viņš bija turpinājis un pabeidzis jau pirms kara aizsākto atmiņu grāmatu par tautisko laikmetu un tā ievērojamāka­jiem darbiniekiem, viņš bija uzrakstījis grāmatu par savu dzimto no­vadu, viņa sirdij tik dārgo Vecpiebalgu, kārtoja agrāk uzrakstītu darbu jaunus izdevumus, rakstīja rakstus par jaunības gados līdzi dzīvoto tautas atmodu, bet rakstniekam tomēr laikam šķita, ka viņš ir, lauku klusumā dzīvodams, kā puslīdz aizmirsts, kā sūnām apaudzis celms meža biezokņā. Jubilejas godinājumi Rīgā tāpēc laikam patiesi sirmo rakstnieku itin kā ieveda jauno laiku literārajā dzīvē, viņjī zuda atstā- tības, pamestības sajūta, radās jauna darbošanās griba.

Lielajā jubilejas vakarā Rīgā viņam bija piesūtīts šāds apsveikums:

«1. X 1923.

Kaudzītes Matīsam Nacionālā teātrī, Rīgā

Sirmajam «Mērnieku laiku» tēvam tagadējos mērnieku laikus ap­rakstīt novēl izbijis mērnieks, tagad skolotājs.» («Kaudzītes Matīsa 75 gadu jubileja». R„ 1924, 77. Ipp.)

Aprakstīt «jaunos mērnieku laikus» Kaudzītes Matīsu jau bija mu­dinājis savā apsveikuma vēstulē no Jaunauces Kārlis Sillings, Vecpie-

baigas kādreizējā mācītāja Ferdinanda Sillinga radinieks: «Kādi laiki nu ir! Nu ir atkal mērnieku laiki — vai aprakstīsiet? Būtu priecājies — tad dzirdētu, kā ir.» (Turpat, 91. lpp.)

Pēc rakstnieka liecības, uz jaunu mērnieku laiku aprakstīšanu viņu reizēm sastopoties rosinājuši arī plebaldzēni.

Nav droši nosakāms, uz kādu laikmetu īsti šais mudinājumos tē­mēts: vai uz 1919. gadu, tātad padomju varas laiku, vai varbūt uz Latvijas Republikas zemes reformu divdesmito gadu sākumā, kad notika muižu zemes sadalīšana, jaunsaimniecību zemes piešķiršana. Bet rosināts rakstnieks tika, droši vien tas tika darīts ari galda runās jubilejas sarīkojumos.

Kā savās atmiņās liecina Kārlis Egle, Kaudzītes Matīss viņam jau 1922. gada vasarā kādreiz ieminējies: «Tiek jau šis tas domāts un darīts arī stāstu darbu ziņā, kas būtu tāds kā lielāks apveidos, bet tas viss vēl tikai tā padomā, un dzīves rūpes un gadu nasta neļauj vairs tik strauji darboties pie rakstīšanas kā jaunās dienās, tad nevar vis krietni zināt, kas no tā pēdīgi iznāks.» (Kaudzītes Matīss. «Jaunie «Mērnieku laiki»». Cēsis—Rīga, 1927, 4. daļa, III—IV lpp.) Nākamajā gadā, vēl pirms jubilejas sarīkojumiem, K- Egle par šo jauno darbu uzzina ko konkrētāku: «..sāka noskaidroties, ka lieta grozās ap pē­dējo gadu notikumu attēlošanu plašākā darbā un ka šis darbs taisni tā arī sauksies — «Jaunie Mērnieku laiki», par kādu tas drīz vien kļuva atklātībā pazīstams.» (Turpat, IV lpp.)

Jo drīz pēc jubilejas — 1924. gada 28. janvāri — rakstīdams vēs­tulē Kārlim Eglēm par dažādiem darbiem, pie kā patlaban tiek strā­dāts, Kaudzītes Matīss skopi piezīmē: «Bez tam esmu iesācis kaut ko citu lielāku ari.» Un turpina: «Gribētu steigt, vai abām rokām rakstī­dams, bet kad tik aiz steidzības darbi nesaragžās un nepaliek uz vie­tas! Bet gribu cerēt, ka tā nebūs.» (K. Egle. «Atmiņas», 67. lpp.)