Matīss Kaudzīte - Jaunie mērnieku laiki

Andrejs Upīts arī jau recenzijas sākuma daļā nojautā: «Vai daudz no vecajām vērtībām palicis vēl «Jaunajiem mērnieku laikiem»?»

Savu recenziju viņš beidz ar vārdiem:

«Bet vienu gan mēs vēlētos: lai turpmākie Piebalgas apceļotāji un vecā rakstnieka godinātāji mēģinātu viņu atrunāt — neturpināt «Jauno mērnieku laiku» rakstīšanu un neaptumšot veco «Mērnieku laiku» slavu ar nevarīgiem un absolūti nevērtīgiem ražojumiem.» (Do­mas, 1924, Ne 8.)

Kārlis Zariņš gan atzīst, ka nav ko pārmest, ka «Jaunie mērnieku laiki» neaizsniedz vecos: «Vecie «Mērnieku laiki» paši par sevi ir darbs, kuru grūti pārspēt un ar kuru pilnīgi pietiek, lai ieietu nemir­stībā.» (Ritums, 1924, Ka 6.)

Recenzenti pārmeta autoram attēlotā laikmeta nepazīšanu. K. Za­riņš: «. .jaunkis temats — sarežģītie pēckara apstākļi un revolū­cija — liekas Kaudzītes Matīsam pilnīgi svešs. Viscaur jūtama zināma nevarība un apstākļu nepazīšana.» A. Upīts: «Par sevi saprotams, ka itin nekādas laikmeta noskaņas nav un nevar būt visiem šiem sapļā- pājumiem un niekiem. [..] Dzīves virmas straujumā, dažādu šķiru interešu sadursmē un tipu bagātībā radikālās agrārās reformas laiki nesalīdzināmi raibāki par vecajiem mērnieku laikiem. Kaudzītes Matīss viņus dzird kā vēju garām šalcam un nesaprot, no kurienes tas nāk, kurp iet.» Recenzenti kritizē romāna dialogu stieptību, naivu reliģio­zitātes slavināšanu. P. Ermanis: «Vietām liekas, it kā lasītu piecdes­mitos gados pag. gadusimtenī sarakstītu grāmatiņu «tiem mīļiem lat­viešiem».» (Latvju Grāmata, 1924, Ws 5.)

Kaudzītes Matīsu vērtētāju spriedumi satrauca un saniknoja, viņam tie šķita netaisni, bez pārliecinoša pamatojuma, un viņš gatavoja pretrakstu. Viņš taču nāca no 19. gadsimta literārās dzīves, kad autoru spēkošanās ar viņu darbu vērtētājiem bija diezgan parasta parādība. Art pats Kaudzītes Matīss tolaik bija šai ziņā īpaši aktīvs, vārdi viņam tādās reizēs kabatā nebija jāmeklē. Viņš un Auseklis ar preses starpniecību apmainījās ne sevišķi glaimojošiem vārdiem, bet polemika vairāku gadu garumā Matīsam bija ar Pārstrautu Jāni par Lauten- baha-Jūsmiņa «Zalkšu līgavu». Sī polemika notika, strīdniekiem ua; sava rēķina izdodot pat atsevišķas brošūras (atcerēsimies: arī Kron- valda Atis savus «Tautiskos centienus», kas bija polemika pret vācu avīzē «Zeitung fūr Stadt und Lanā» ievietotu rakstu, izdeva īpašā brošūrā). Tā arī tagad iebildes pret «Jauno mērnieku laiku» kritizē­tājiem Kaudzītes Matīss gribēja izdot brošūrā, pie tam tādā pašā sa­likumā, kādā bija izdots romāns, lai šīs iebildes varētu pievienot ro­māna otrajai daļai.

Sai lietā Matīss sazinājās ar Kārli Egli. Kārlim Eglēm nodoms nepatika, bet Matīss nelikās mierā. Kārlis Egle par to atminas;

«Nelīdzēja aizrādījumi, ka šādām polemikām būtu maza nozīme, pirms darbs pats vēl nav pabeigts, K. M. palika pie sava. Aizrādīdams, ka viņam ne tikai morāliska, bet ari juridiska tiesība prasīt atspēko­juma uzņemšanu, atbildi Ermanim «Latvju Grāmatā» viņš nodeva, un tā tika arī 1924. gada 6. burtnīcā iespiesta. Neiespiestas palika at­bildes Upītim un Zariņam, kuras viņš pats beidzot atlika.» (K. Egle. «Atmiņas», 91. lpp.)

Kaudzītes Matīsa atbildē Pēterim Ermanim iezīmējas virkne ap­stākļu, kas rakstnieku un viņu darbu vērtētāju attieksmēs šķiet aktuāli vēl joprojām. Un pirmām kārtām — rakstniekiem visbiežāk liekas, ka viņi ir pārprasti, ka kritiķis nekā nejēdz, ka viņa spriedumi ir kultu­rāla cilvēka necienīgi, utt. Kaut — kā tas ir arī šai gadījumā — vērtējumus izteikuši cilvēki, kas pirmām kārtām ir rakstnieki un nevis kritiķi. Tāpat polemika liecina, cik grūti, pat neiespējami, literāru darbu vērtējot, pārliecinoši pierādīt savu spriedumu patiesīgumu un cik viegli ir izsacīt neloģiskus, greizus spriedumus.

Kaudzītes Matīss par P. Ermaņa izsacītiem vērtējumiem raksta:

«Redzu, ka ar Jums dažu domu un ieskatu noskaidrošanas ziņā ir Iespējams parunāties vismaz kā ar godīgu pārspriedēju, kas nestā­jas pie darba jau ar aizspriedumīgām nopelšanas domām, kā to, rādās, darījuši Andr. Upīts un K. Zariņš, tālabad še dodu īsumā sekošās vajadzīgās pretpiezīmes.»

Kā jau minēts, recenzenti, arī P. Ermanis, izsacīja kritiskus sprie­dumus par romānā pārlieku uzsvērto reliģiozitāti, un Kaudzītes Matīss asi iebilst, ka P. Ermanis piedēvē romāna tēlu reliģisko pārliecību paša autora reliģiskajai pārliecībai (P. Ermanis: Kaudzītes Matīss «vecuma dienās iestidzis diezgan nesimpātiskā pietismā»).

Te jāatceras, ka brāji Kaudzītes, jo īpaši Reinis, uzskatīja: sava reliģiskā pārliecība nevienam nav nedz jādara zināma, nedz jāaplie­cina, tā ir sfēra, kurā nevienam nav tiesības ielauzties. Tāpēc Matīss raksta par recenzenta spriedumiem asā noteiktībā:

«Bez tam Jūsu izteikumi rāda, ka Jūs ar to pašu nevienādības mēru mērojat arī mani pašu manas reliģiskās pārliecības ziņā, ka agrāk es bijis pareizos ieskatos, bet nu vecumā iestidzis svētulībā. Se man Jums jāaizrāda, ka mani reliģiskie ieskati zināmi tik man pašam un viņu neizteic nedz. (vecie), nedz «Jaunie Mērnieku laiki»; tikai tie izraudzītie abu vietu darītāji dzīvo savos ieskatos un ieaudzi­nātā pārliecībā, stāvot man viņiem gandrīz nemanāmiem aiz muguras.»

Kad Kaudzītes Matīss pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados polemizēja ar Pārstrautu Jāni, pēdējais Kaudzītes Matīsu dažādi cen­tās apkaunināt kā aprobežotu spriedēju, kas no dzejas mākslas smal­kumiem nekā nesaprot. Kaudzītes Matīss savukārt aprādīja, ka tāds spriedējs ir pats Pārstrautu Jānis, un vienai no savām polemiskajām brošūrām lika moto: «Ārste, dziedini pats sevi!» Tagad bija sagadījies tā, ka Pēteris Ērmanis, vērtēdams «Jaunos mērnieku laikus», rakstīja: «Ja «Mērnieku laikus» (pirmo romānu) salīdzina ar «Mirušo dvēseļu» pirmo daļu, tad Kaudzītes Matīsa jaunais romāns pilnā mērā pielīdzi­nāms Gogoļa ģeniālā sacerējuma otrai daļai.»

Kaudzītes Matīss zināja, ka «Mirušo dvēseļu» otro daļu rakstīja garīgi slims cilvēks. Vai šai gadījumā Pēteris Ermanis aplinkus ap­rāda, ka tāds tagad ir viņš, Kaudzītes Matīss? Un Matīss savā pret­rakstā turpina ar neslēptu žulti:

«Bet Jūs sperat vēl kādu soli dziļāk, meklēdami atrast mani no­grimušu garīgos murgos, līdzīgi Gogoļam viņa mūža galā, kas aiz­rāda kā uz domām par mana prāta neskaidrību vai pat uz jukumu. Nu, paturat vien savu prātu gaišu paši (vēlēt laikam nedrīkstēs, lai Dievs to uztur?), bet par manu prāta gaismu Jūsu šaubas nevietā.»

Pēteris Ermanis bija skāris ari jautājumu, kas jau krietni agrāk, _ «Mērnieku laikus» apcerot, atkārtoti nodarbinājis vērtētāju prātus: kāda loma Reinim un kāda Matīsam romāna tapšanā? Abi brāļi bija devuši atklātībā paskaidrojumu, ka tas ir viņu abu kopdarbs, kur nekas nav šķirams vai dalāms — to nevar izdarīt viņi paši un neiz­darīs arī neviens cits. Bet nu, lūk, atkal šis dalīšanas mēģinājums! Pēteris Ermanis raksta:

«Kaudzītes Matīss pie šā jaunā darba stājies viens pats, jo veco «Mērnieku laiku» otrs līdzautors miris. Tomēr jaunajā sacerējumā jūtams dziļā un asā domātāja Reiņa padoma trūkums.» Arī Andrejs Upīts bija piebildis mazliet divdomīgi: «Kur palicis Kaudzītes Matīsa mākslinieka talants? Vai aizgāji» tas līdz ar brāli Reini?» Matīss aizsvilstas:

«Kad «Jaunos Mērnieku laikos» nav tas, kas vecos, tad Jūs uzņe­maties tūliņ izšķirt, kam no (veco) «Mērnieku laiku» sarakstītājiem dziļāku domu nopelns, un to piešķirat droši manam brālim. Aiz mīles­tības, pateicības un atzinības es viņam atvēlu sirsnīgi ikkatru god­devības ziediņu, ko laiks birdina gandrīz pēc pussimts gadiem arvienu jo devīgāk uz (veciem) «Mērnieku laikiem»; bet kaut kam trešam tur nav vairāk" neko iespējams izdarīt un izspriest, kā vien kas no manis rakstīts jau mana brāļa dzīvības laikā «Par «Mērnieku laiku» izcel­šanos».»