Matīss Kaudzīte - Jaunie mērnieku laiki

— Mammiņ, tu laikam baidies, ka mēs varam atkal pa­zust? — Vilma smiedamās sacīja.

— Kas gan vēl zina, vai vaļā tiksat vai nē un vai otr­reiz izdosies tā izglābties, kā bija izdevies pirmreiz.

— Par šo otro reizi varam tik pasmieties, kad viņu sa­līdzinām ar pirmās reizes briesmām.

— Labāk neesi vis tik droša un lepna. Ieteicams ir tu­rēties īsti šādos gadījumos pie vientiesīgas pazemības. Man, meit, tomēr prāts nemierīgs un pilns baiļu.

Bailes sajuta par savām meitām arī tikpat Alvīnas māte, bet īpaši pusneredzīgā Idas māmuliņa un jo vairāk jau tāpēc, ka Ida pati bija baiļu pārņemta. Birstot asarām arī no viņas vāj-ām acīm, viņa, turēdama meitu pirms šķirša­nās apkamptu, sacīja:

— Ja tev, īdiņ, jāiet cietumā, tad zini, ka tās pašas bē­das atnesīs man nāvi arī.

— Mīļo mammiņ, cerēsim visu labu, — Ida, viņu mutē­dama, sacīja, un abu asaras saskrēja vienkop.

Roķēnos Janka, sajūdzis tēvam un Alvīnai zirgu, noska­tījās garām acīm viņiem aizbraucot pakaļ un nomurmināja pie sevis:

— Kad tik, velli, neiegrūž vien Ruķīšu Idas cietumā! — Bet, kā jau ieradis, savas māsas likteņa nepieminēja nemaz.

Vai nu bījia nejaušs gadījums, vai apsardzības nodoms aicināt nopratināšanā vispirms Vilmu. Var viegli būt do­mājams, ka apsardzība pārzināja viņu esam prāta un rak­stura ziņā spēcīgāku par pārējām trim un tālab uzskatīja viņu it kā par šā neizprotamā jaunavu pulciņa vadītāju un priekšnieci. Pirmais un svarīgākais jautājums, ko ap­sardzība viņai vaicāja, bija tas pats zināmais par prom­būtnes laika dzīves vietu. Uz to viņa atbildēja mierīgā prātā un pilnīgā pieklājībā, bet ar pašapziņu sekoši:

— Ja es par savu prombūtnes laiku esmu kaut kādā ziņā vainojama, tad lūdzu man to sacīt ar pierādījumiem, bet, ja nē, tad šāds vaicājums man uzskatāms it kā par ziņkārību. Jo bija ne vien simtiem, bet pat tūkstošiem cil­vēku, kas glābās no slepkavīgām briesmu tiesām gan pa mežiem, gan pa svešiem šķūņiem un citu ēku augšām — dienās še, naktīs citur, mainot bez tam atkal vietas vai Ikkatru dienu, ikkatru nakti iaiz bailēm, ka jau neseko ķē­rēji. Kurš tādā nāves briesmu laikā gan būs spējis nēsāt lidza diengrāmatu un atradis iespēju un prieku viņā rak­stīt par savām varbūt bezgala daudzām dzīves vietām? Cik man zināms, tad citiem nemaz netiek vaicāts, kur viņi mituši, tik mums četrām vien neliek miera, lai arī uz to nav nekam nekāda īpaša cēloņa.

— Citi stāsta, kur viņi mituši, — bija apsardzības at­bilde.

— Daži stāsta gan, bet ir daudz, kas nestāsta nekā vai arī stāsta pavirši un bieži pat nepatiesību bez bēdas, jo kas gan sameklēs taisnību? Un, kad es tagad stāstītu, ko gribētu, kurš gan būtu, kas ņemtos pretoties un liecināt citādi?

— Bet par jums visām pastāv vispārībā aizdomas, ka jūs kalpojušas kā nodevējas kopmantiešiem un jūsu mek­lēšana no viņu puses bijusi tik ārēja izlikšanās jūsu aiz­slēpšanas labad. Jo, ja jau patiesi viņi būtot gribējuši jūs atrast, gan tad būtot varējuši.

— Lūdzu, lai nāk un liecina, kas var liecināt. Es gri­bētu redzēt kādu, kas to spētu.

— Tik tālu līdz šim tā lieta vēl nav vadīta.

— Un nebūs vadāma arī nekad, — Vilma pašapzinīgi atteica. — Un varu vēl sacīt tik to, ka neapzinos darījusi nekur nekādas noziedzības. Sava mitekļa ziņā pa kopman­tiešu varas laika beigām vēlāk varbūt arī varēšu ko stās­tīt līdz ar manām trim zināmām draudzenēm, un tad darī­sim to labprāt, cik varēsim. Pieminu beigās vēl tik to, ka mēs visas .četras bijām jau tikpat kā pazudinātas uz nāvi no aizdomām par dažu nevainīgu cilvēku glābšanu no briesmu tiesas, kas nozīmēja jau tikpat daudz kā no nāves. Kā tad nu varētu būt vēl domājams otrādi, ka kopman­tiešu vara uzticētos un pieņemtu mūs par nodevējām ot­rādā ziņā? Mums bijia pašām tik glābjama sava dzīvība, vairāk nekas.

Vēl nāca Vilmai jautājums par to, kā viņas spējušas uzturēties iztikas ziņā, kur visiem bijis ciešams tik grūts trūcības laiks.

— Arī šis jautājums skaitāms man pie ziņkārības jau­tājumiem ikkatram, kurš, no nāves glābdamies, zinājis go­dīgi uzturēties un nav sūdzēts un pierādīts par zagli un laupītāju, — Vilma, mazliet padomājusi, atbildēja jopro­jām mierīgā prātā. — Jārauga bija no līdzcietīgiem cilvē­kiem kaut ko nopirkt vai izlūgt, bet zināms, ka nevar do­māts tikt par nekādu pilnīgu uzturu, bet labi ja tik par badveidlgu dzīvības vilkšanu vien.

Ar to tad Vilmas izpratinājums galvenā kārtā pabei­dzās, -un pēc viņas aicināja Alvīnu, Idu un, beidzot, Maju. Bet apsardzība no nevienas nespēja vairāk nekā izdabūt, kā no Vilmas dzirdējuši, jo viņas visas turējās pie vie­nādu domu atbildēm. Un, lai gan viņas nevarēja uzstāties tik droši un ar tādu noteiktību kā Vilma, lai arī īpaši Ida un Maja runāja ar viņām piemītošo baillbu, tad tomēr visu viņu atbildes kopā bija arī skaidras un savstarpēji ne pretrunīgas vai sarežģītas.

Majai atsevišķi no citām biedrenēm nācās izskaidroties par savu citiem neizprotamā ceļā iegūto vācu valodas mā­cēšanu, kas saceļot sabiedrībā lielas aizdomas, ka tikusi slepen aizvesta pa gaisu uz Vāciju kā tautas un valsts nodevēja. Tur samācījusies vāciski un tad uz īsāku laiku aizgādājusi turp arī šās trīs biedrenes laikam taī pašā ziņā, lai varot jo pilnīgi sarīkot nodevību.

Apmēram pēc šādiem ievada vārdiem nāca viņai šis jautājums:

— Sakāt — kur jūs nodzīvojāt bezmaz pilnu gadu, vai tik patiesi ne Vācijā?

Lai nu gan, uz pagastnamu ejot, nebija ikkurš jautā­jums paredzams, ko nāksies Majai atbildēt, bet pašus sva­rīgākos jau varēja gan iedomāt, īpaši šo pašu un otru par vācu valodas mācēšanu, tālab domājams, ka vecais krust­tēvs nebūs viņai padoma liedzis, kādos vārdos apmēram tie atbildami, lai arī pats nezināja vēl tāpat kā citi, nedz kur Maja bijusi, nedz kur mācījusies vāciski. Tik viss tas viņam arī izlikās kā kāds pasakains brīnums, bet viņš, Majas nemaz vairāk netincinādams, mierīgi gaidīja atnā­kam apsolīto stāstīšanas laiku. Ka Maja bijusi jau uz šāda jautājuma dzirdēšanu sataisināta, to varēja prast jau no viņas atbildes, kura izskanēja vismaz bez samulsuma un nerādījās esam pavisam negaidīta. Viņa atbildēja bez lie­kas bailības sekoši:

— Neesmu nedz Vācijā bijusi, nedz par tautas un valsts nodevēju kļuvusi, nedz arī savu triju līdzbiedreņu nekur vedusi, nezinu ārī vēl pasacīt, kur īsti esmu bijusi, bet zinu tik to, ka līdzcietīgi, žēlīgi cilvēki ir mani glābuši no briesmīgas nāves un par mani gādājuši. Var būt, ka ar laiku zināt dabūšu, un tad arī nekavēšos stāstīt visu pa­tiesību.

— Bet kur un kā jūs iemācījāties vāciski, ko agrāk vis

nemācējāt?

— Lūdzu, no kā jūs to domājat, ka es agrāk nemācēju?

— Nav neviens dzirdējis jūs agrāk nekur vāciski runā­jam.

— Tad protams, ka man nav vajadzība bijusi vāciski runāt. Jo, dzīvojot tādu ļaužu vidū, kas visi māk latviski un latviski vien arī runā, tur vienam otram ierunāties sav­starpēji kādā citā valodā būtu tikai lielība vai citu nonici­nāšana. Bet, kad man nāca gadījums izpalīdzēt ar valodu cittautietim — vācietim, kas latviski pavisam nemācēja, tad, lai pati cik prazdama, darīju to aiz pienākuma un bez nekādas lielības, tik īstenā un patiesā vajadzībā.

— Bet jūs taču esat runājuši tādā ārzemnieku izloksnē, kādas še īsti neviens neprot, — apsardzība iebilda tālāk.