Anna Sakse: Stāsti, noveles, humoreskas

Tās bija spārnotas dienas. Tās nesa mani pāri drūmajai dzīvei, padarīdamas vieglu ikdienas smagumu. Tēvs sabruka arvien vairāk, katru vakarpusi viņš runājās ar sevi, saukdams vārdā māti un savas jaunības paziņas, it kā sarunātos ar tiem. Bet jaunā mīla bija pārņēmusi visu manu būtību, bija izslēgusi no tās visu pārējo pa sauli. Kā transā manas domas virpuļoja šaurā lokā, kurā biju tikai es un Oļģerts. Pat stundās mana uzmanība bija izklaidēta, skolotāja tēls atvirzījās tālā miglā, viņa balss un stāstījums slīdēja man pāri.

Kādreiz, kad Oļģerts atkal bija pie manis un mēs smiedamies pārrunājām savus dienas notikumus, ienāca vecais Bitēns. Stingru skatienu viņš pārtrauca mūsu sarunu.

— Man liekas, Oļģert, — viņš nokrekšķinājies teica, — tu sāc aizmirst, ka desmitos tev jābūt gultā.

Pārzinis ļoti rūpējās par savu bērnu veselību un bija noteicis tiem stingru dzīves kārtību. Oļģerts samulsis aizgāja.

Kopš tā laika Bitens manos dežūras vakaros bieži apstaigāja klases. Oļģerts ieskrēja tikai uz īsiem brītiņiem un runādamies arvien klausījās, vai koridorā nestaigā tēvs.

Kādu laiku turpinājās šādas īsas sastapšanās, bet tad Oļģerts atzinās, ka tēvs viņam noliedzis ar mani tikties. Mēs norunājām apmainīties vēstulēm kādā slepenā spraugā. Ap Ziemas svētkiem skolotāju apspriedes laikā Oļģerts, domādams, ka tēvs aizņemts sēdē, ienāca pie manis. Nebijām ilgi runājušies, tāpēc smējāmies un aušojāmies ka bērni, kad aiz durvīm izdzirdam Bitēna soļus. Acumirkli Oļģerts nodzēsa gaismu un garšļaukus nokrita zemē aiz soliem. Pārzinis vēra durvis, uzdedza elektrību un, ironiski smīnēdams, jautāja:

— Ko tad jaunkundze šovakar tumsā? Un viena pati?

Biju tik apmulsusi, ka nespēju atbildēt.

Bitēns salika rokas uz muguras un sāka apstaigāt klasi. Pirmajā mirklī gribēju skriet ārā, lai neredzētu to pazemojumu, ko Oļģertam nāksies piedzīvot, kad viņu ieraudzīs tēvs. Bet manas kājas bija paralizētas kā vabolei, kuru satrauc spēja pieskaršanās, un es paliku savā vietā. Bitēns brīdi pastaigājās pa klasi, redzēja arī guļošo Oļģertu, bet, ne vārda neteicis, aizgāja.

Otrā dienā mani aicināja pie Bitēna kundzes. Vēsi un lietišķi viņa lūdza likt mierā viņas dēlu. Viņam esot nolemta augstāka karjera, kuru es varētu tikai sabojāt. Vispirms viņam jastudējot, un, kad viņš būšot augstskolu beidzis, es varot būt pārliecināta, ka viņš atradīšot sievu no citādām aprindām, nekā es cēlusies. Tāda bērnišķīga niekošanās varot tikai traucēt viņa augšupgājienu, un, ja arī es butu iemīlējusies viņas dēlā, man vajagot prast viņa dēļ atteikties.

Mūsu mīlestība bija tīra, kā tikko plaukuši ziedi, un Oļģerta mātes aprēķina pilnie vārdi man šķita kā samazgu spainis, ko uzlej šiem ziediem. Asaras valdīdama, teicu, ka esmu ar mieru atteikties no satikšanās ar Oļģertu, ja arī viņš tā vēlas.

— Viņš vēlēsies to, ko es vēlēšos, — sarunu pabeidza Bitēna kundze, sevišķi uzsvērdama vārdiņu «es».

Tā mana dzīvē atlika tikai darbs un rūpes. Tēvs bija pavisam slims. Viņš tikko jaudāja sanest malku, kurināšanu viņam vairs nevarēja uzticēt, tāpēc es cēlos rītos agri un aizkurināju krāsnis visās klasēs. Marta apņēmās tās uzmanīt. Kādreiz, no skolas pārnākot, atradu tēvu sēžam pie galda ar putras bļodiņu rokā un spoguli priekšā.

— Ēd, Pēter, nu ēd nu, ēd, — viņš smaidīdams grūda karoti spogulī, notraipīdams stiklu, galdu, savas drēbes. Tumsa bija pārņēmusi viņa prātu, viņš vairs neatšķīra sevi no attēla spogulī.

Pavasarim tuvojoties, sāku apklausīties par darba izredzēm. Manai klases biedrenei Mirdzai, bagāta tirgotāja meitai, bija apsolīta ierēdnes vieta šejienes miertiesā. Saimnieka meita Lilija pēc skolas beigšanas varēja stāties darbā apriņķa pārvaldē. Arī citām nākotne bija skaidra: dažas gaidīja darbs, citas posās uz augstskolu, konservatoriju. Augstskola man likās svētnīca, kas tādiem nabagiem kā man aizslēgta septiņiem zieģeļiem. Augstākā balva par mokās iegūto izglītību man likās darbs, tiesība strādāt un pelnīt. Aizgāju uz vienu otru iestādi pieteikties, bet visur dabūju atbildi, ka neesot nevienas brīvas vietas.

Nākotne, kas, skolu sākot, likās gaiša, cerību apspīdēta, tagad manā priekšā pavērās kā draudošs bezdibenis, un es nevarēju saskatīt nevienas laipas, kas vestu tam pāri mani un ārprātīgo tēvu.

Pienāca abitūrijas diena. Bija atbraucis valdības pārstāvis, dāvināja mums grāmatas, ar glumu patosu runāja par liekulīgo 15. maiju, kas esot vienojis tautu un sagādājis darbu katram pēc viņa spējām. Viņa vārdi man izklausījās kā rupji zaimi. Man nebija nekādu izredžu uz darbu, bija jāatstāj arī smacīgās telpas, kur lidz šim ar tēviP bijām mitinājušies, pat kalpones vietu dabūt man nebūtu iespējams, jo kas ņemtu man līdzi ārprātīgo tēvu. Iedomājos savu māti un sapratu, cik daudz drosmes vajadzīgs, lai dzīvotu. Un likās, ka arī man nav cita ceļa kā tas, ko staigājusi māte. Varbūt tie bija eksāmenu un vājā uztura pārmocītie nervi, kas tēloja šis izmisuma pilnās nākotnes ainas.

«Māmiņ,» bez vārdiem es runāju ar sevi, «es paņemšu tēvu pie rokas, un mēs iesim pie tevis.»

Bet man pēkšņi kļuva tik žēl nedzīvotās dzīves, ka spējas raudas sāka raustīt manu ķermeni. Nelīdzēja nekāda piespiešanās, kaut gan sakodu savu roku līdz asinīm, šņukstēšana kļuva skaļa, un es arī vairs necentos to apslāpēt. Man bija vienalga, ko domā biedrenes, skolotāji, augstais pārstāvis. Laikam manas raudas bija pārtraukušas viņa domu gaitu, brīdi telpā iestājās klusums, tad ru nāšana turpinājās citādā toni.

— Savādu skatu man nākas piedzīvot šinī svinīgajā dienā, — pēc neveikla pārtraukuma iesaka runātājs. — Šī taču ir mūsu lielākā prieka diena, es redzu, ka daudzas acis mirdz līdz šim padarītā un turpmāk darāmā darba priekā. Tāpēc esmu pārsteigts, ka viena no jums, kas ģimnāziju beidz ar ļoti labām sekmēm, tik izmisusi raud. Es nesaprotu, kā var kāds raudāt šinī laikā, šinī līksmības laikā, kas nācis pār mūsu tautu.

Laikam kāda meitene bija pateikusi skolotājam manas neveiksmes, darbu meklējot, tas pasniedza runātājam zīmīti. Pēdējais sarauca pieri un turpināja:

— Kā var bažīties par darbu tagad, kur par visiem rūpējas vadonis? Vai mūsu zemē vairs ir jel viens bezdarbnieks? Mīļā jaunatne, es jums teikšu, jūs dzīvojat laimīgā laikā, jo nav tāda mūsu tautas locekļa, par kuru nebūtu nomodā vadoņa acs.

Tagad paaugstinājumā kāpa pilsētas galva un svinīgi paziņoja, ka esot nolēmis dot nelaimīgajai abiturientei darbu viņam padotajā iestādē — pilsētas valdē. Valdības pārstāvis sāka aplaudēt, tam piebiedrojās skolotāji, skolnieces, vecāki. Manas raudas pārvērtās prieka asarās.

Nākošajā dienā aizgāju uz pilsētas valdi un pieteicos sekretāram. Divas stundas sēdēju koridorā, kamēr nokārtoja pieņemšanu. Beidzot mani iesauca kabinetā un paziņoja, ka varot sākt strādāt par trīsdesmit latiem mēnesī. Pirmajā mirklī ļoti samulsu, manās smadzenēs uzpeldēja mūsu saimniecības rēķini, kurus tik rūpīgi rakstīju visus ģimnāzijas gadus. Tomēr trīsdesmit latu bija vairāk nekā nekas, tāpēc piekritu visiem noteikumiem. Man ierādīja darbu, un tā sākās manas patstāvīga cilvēka gailas.

Sākumā darbs mani ļoti uztrauca. Vakarpusē piere un acis bija karstas, ausīs džinkstēja. Pusdienas laikā cili dzēra tēju un ēda sviestmaizes un kūkas, bet es neiedrošinājos vilkt ārā no somas savu sauso rupjmaizes gabaliņu, man likās, ka visi smīnēs vai līdzjūtīgi nopūtīsies. Jau tā es jutu savu pārtikušo darba biedreņu acis, taustot manu lēto apģērbu, un man tik ļoti negribējās, ka arī manai maizei pieskartos viņu nicīgie skatieni.