Anna Sakse: Stāsti, noveles, humoreskas

— Galu galā, — Vilks turpināja savu domu, — vai nebūtu vienalga, kur savu nāvi sagaidīt. Un tomēr, kad iedomājos drausmīgos suņu kambarus cietuma slimnīcā, naidīgās sejas visapkārt… Eh, kā šī slimība var cilvēku padarīt sentimentālu.

— Tev tomēr vajadzētu sevi pietaupīt, kamēr sagaidīsim savu laiku, — Lauciņš runāja, labi zinādams, ka biedram tas nav iespējams.

pa krūmiem līzdami, viņi izkļuva laukumiņā, kur trīs cilvēki spēlēja kārtis.

— Ahā, labi, ka jūs esat klāt. Mēs jau sākām šaubīties, vai jums būs nodota ziņa. Ņemiet rokā kārtis, mēs te esam izbraukuši zaļumos un sitam stukulku.

Kārtis rokā turēdami, viņi uzsāka apspriedi. Orgs nolasīja uz plānā zīdpapīrīša rakstītas instrukcijas. Viņš vēl nebija lāgā beidzis, kad mežā atskanēja spēcīgs svilpiens. Sargpostenis deva briesmu signālu.

Pirmajā mirklī visi sastinga. Orgs sažņaudza saujā plāno papirīti. Lauciņš pameta Vilkam ar acīm, un tie kopā metās uz meža pusi. Viņi ieskrēja taisni krūtīs policistam.

— Rokas augšā! — tas uzkliedza.

— Muti ciet! — Lauciņš deva tam belzienu pa vaigu.

— Tu lasies un pazudi! — viņš vēl uzsauca Vilkam un uzsāka īstu boksa cīņu ar policistu. Labu laiku viņi cīnījās, līdz policistam piesteidzās palīgi un Lauciņu pieveica.

Trīs vīrus iesēdināja policijas automobilī, kas gaidīja uz ceļa. Vilks un orgs bija paspējuši nozust. Lauciņam pa muti tecēja asinis. Laikam bija izsists zobs, mēle neapzinīgi taustīja tukšumu augšējā žoklī. Bet Lauciņš bija priecīgs, ka diviem biedriem izdevies izmukt, gan viņi izslapstīsies, ja ne citādi, aizbrauks uz citu pilsētu.

Ap pulksten astoņiem vakarā smilšainās Būdu ielas iedzīvotāji noskatījās, kā, putekļus un smiltis augstu uzvandīdams, viņu šaurajā ieliņā iegriezās elegants sporta auto. Brīdi pa dziļo ; tekošo smilti kulies, auto apstājās. No tā izkāpa cienīga izskata kungs ar labi ģērbtu zēnu. Numurus pie zemajām mājelēm ar acīm taustīdami, tie brida pa smilšaino ielas malu uz priekšu. Beidzot tie bija ieskatījušies meklēto māju un vēra sašķiebušos vārtiņus.

Pagalmā kašājās vistas. Mājas saimnieks, acīm redzot, turēja arī govi, sētā saslietās kūtiņas durvis bija atvērtas, un pa tām plūda ārā spēcīga mēslu smaka.

«Te netiek ievērotas sanitārās prasības,» prokurors īgni nodomāja. «Būs jāziņo attiecīgai iestādei.»

No kuts iznāca veca sieviņa kailām, sabristām kājām.

Prokurors sveicināja un jautāja, kur te varot satiki Vili Lauciņu.

— Ak Lauciņu? — sieviņa izbrīnījusies pārprasīja. Tik smalks viesis šim īrniekam nekad nebija redzēts. Visā iela tāds nebija redzēts, tāpēc viņa sakaunējusies norāva netīro priekšautu, bet, ieskatījusies gaišajā ielāpā uz «tumšajiem svārkiem, sēja to atkal atpakaļ.

— Lauciņš dzīvo bēniņos, tur no dēļiem saslieta tāda kā istabiņa. Vasarā dzīvot var, taisni labi esot svaigā gaisā, viņš saka. Bet ziemā jau nevarēs palikt, — vecīte kļuva runīga.

— Kur te var pie viņa nokļul? — prokurors kļuva nepacietīgs.

— Vai, jums nu gan būs grūti uzkāpt, te tādas redeļu trepes vien ir! — sieviņa izbijās.

— Nekas, nekas, apskatīsim.

Prokurors iegāja mazā priekšnamiņā, kur griestu lūkai bija pieslietas šauras koka kāpnes.

— Vai, kungs, Lauciņš jau nemaz nav mājā! — vecīte sasita rokas. — Kā tad, kā atnāca no darba, tā ritenim mugura un aizdrāzās.

— Es gribētu apskatīt viņa istabu, — prokurors pakāpās pa šaubīgajām kāpnēm.

— Nevar, nevar, viņam vienmēr aizslēgts, kad pats prom. Saka, negribot, ka puikas rakājoties pa viņa grā mātām.

Prokurors apmierināts atgriezās. Kāpiens pa šaurajām. stāvajām trepītēm viņu drusku biedēja.

Tada gadījumā nododiet viņam sveicienus. No prokurora Linuma, — viņš cienīgi piebilda. — Viņš droši vien jums stāstīja, ka vakar izglāba manu dēlu. — Prokurors mīlīgi apņēma zēna plecus.

— Ak tā! Nē, neko vis nestāstīja, bet tāds slapjš ne laikā pārvilkās. Negrib jau, ka izprašņā, tā es arī nepra sīju, domāju — laikam paši sākuši grūstīties un tā vie nam izgājis slikti. Ak jūsu puisīti izglāba? Daugavā iekrita, vai?

— Tā jau bija. Bet pasveiciniet gan, kad pārnāk. Un sakiet, ka es atbraukšu rīt.

Tanī vakarā Lauciņš nepārnāca. Viņš vispār vairs nepārnāca. Ap vienpadsmitiem cits auto iebrauca Būdu ielā. No tā izkāpa divi vīrieši civilā un viens policists. Likuma vārdā tie uzcēla vecenīti no gultas un lika parādīt Lauciņa istabu. Atslēga bija līdzi viņiem pašiem. Samiegojusies un iztrūkusies sieviņa skatījās, ka svešie sajauca klusā īrnieka istabu, grāmatas izsvaidīja, gultas maisam atgrieza galu vaļā un salmus izgāza uz grīdas. Ilgi viņi tajos vandījās, līdz viens atrada nelielu papīra lapiņu un nolika pie mala atkrautajām grāmatām. Ne tikai istabu, visus bēniņus tie izvandīja un izkasīja no smiltīm ar aukliņu apsietu paciņu. Četras stundas nostrādājuši, svešie aizbrauca.

Otrā vakarā Linuma auto vēlreiz apstājās nomaļajā ielā. Vecenīte bija mazrunīga.

— Nav mājā, nav, — viņa atbildēja uz jautājumu.

Vai jūs viņam nepateicāt, ka es solījos atbraukt? —

prokurors jutās aizvainots par nevērību.

— Aizbrauca uz laukiem, nevarēja gaidīt, — vecīte meloja.

Arī prokuroram sakās brīvdienas. Majoros jūras saulē gozējoties, viņš centās izklaidēties, nedomāt par neseno drausmīgo pārdzīvojumu, bet kā spītējot to viņam katru dienu lika atcerēties baltās buras, kas, saulē zibsnīdamas, slīdēja jūras zilgmē. Satricinājums par šķietamo dēla zaudējumu bija pārāk stiprs, lai varētu ātri izdzist no apziņas. Buras atgādināja viņa paša braucienu jahtā, zēna slīkšanu un svešā jaunekļa uzupurēšanos. Dažreiz viņš dega nepacietībā ātrāk sākt atmaksāt morālisko parādu lieliskajam puisim. Tuvojoties skolu sākumam, viņš pat reiz aizbrauca uz Rīgu meklēt Lauciņu, lai tas varētu laikus pieteikties kādā skolā. Bet vecenīte Būdu ielā tikai papurināja galvu.

— Nav, nav mājā un tik drīz arī nebūs.

Viņš prasīja, uz kurieni Lauciņš aizbraucis, kur varētu tam aizrakstīt, bet vecīte teicās to nezinām.

Lai uzlabotu nervus, prokurors paņēma vēl mēnesi atvaļinājumu un, aizbraucis uz Kandavu, nosūtīja Lauciņam vēstuli, aicinādams to atrakstīt, tiklīdz būs atgriezies Rīgā.

Atbildes nebija.

Rudenī, pārbraucis Rīgā, prokurors Linums sparīgi ķērās pie darba. Izskatīja ienākušās lietas un sastādīja apsūdzības rakstus. Bija vairākas autokatastrofas šoferu piedzeršanās dēļ, veikalu kases izsaimniekošanas. Beidzot pašā apakšā atradās komunistu organizācijas izmeklēšanas materiālu akts.

«Nu, tur nu žēlastības nebūs.» Linums ieinteresēts pavēra aktis. Visās svarīgākās komunistu prāvās arvien apsūdzība tika nodota viņam. Viņa bargās apsūdzības runas nespēja atspēkot pat daiļrunīgākais advokāts. Pieci, seši, astoņi gadi dabūja visi kā likts.

Linums atvēra aktis un sāka lasīt. Izlasījis apsūdzēto vārdus, viņš sarāvās. Savādi, vienu no apsūdzētajiem sauca Vilis Lauciņš. Vilis Lauciņš? Tā taču sauca arī viņa labdari, viņa Alfrediņa glābēju, ko viņš savas domās dēvēja par savu otro dēlu. Sagadīšanās, protams, tikai sagadīšanās, Latvijā bija tik daudz cilvēku ar vienādiem vārdiem. Jāskatās adrese. Būdu ielā Nr… Vai tas var būt, ka arī adrese vienāda? Prokurors, nepatīkami aizskarts, sāka lasīt tālāk. Apcietināts mežā 28. maija vakarā, piekāvis policistus, mājā atrasta nelegāla un marksistiska literatūra. 28. maijs? Tā taču bija diena pēc Alfrēda izglābšanas, kad viņš aizbrauca uz Būdu ielu, bet nesastapa Lauciņu mājā. Un arī vēlāk tas palika noslēpumainajos «laukos», neatsaucās uz viņa vēstuli. Pārāk daudz pierādījumu, ka šis ir tas pats Lauciņš.