Kad nākošajā pavasarī pabeidzu pamatskolu, bija jādomā, ko darīt tālāk. Man gribējās tikt ģimnāzijā, bet Bitēns ar kundzi ieteica mācīties amatu. Tēvs bija samulsis un nespēja teikt izšķirošo vārdu. Es nolēmu cīnīties un iekļuvu ģimnāzijā. Jutos laimīga, ka varu mācīties, kaut gan mani skolas gadi bija pilni nepasakāmu grūtumu. Nevarēju kā citas meitenes, mājās pārgājusi, nodoties grāmatām. Tēvs savu algu atdeva man, piekodinādams dzīvot tā, lai iznāktu visām dienām. Aprēķināju. cik drīkstu izdot pārtikai, lai atliktu kādam zeķu pārim un veļas gabalam. Priecājos; ka neaugu vairs lielākā un skolas kleita man būs derīga vēlākajos gados tikpat labi kā pirmajā. Pastāvīgu iztrūkumu manos aprēķinos radīja skolotāju vārda un dzimšanas dienas. Turīgo vecāku bērni skolā ieviesa parašu skolotājiem šādās dienās dāvināt puķes, grāmatas vai citas lietas. Un man bija kauns teikt citām meitenēm, cik grūti atlicināt katru nedēļu puslatu. Man bija kauns no savas nabadzības. Jau tā dabas zinātņu skolotājs, no kura sastādītās grāmatas mācījāmies šo priekšmetu, bieži mani zoboja par to, ka biju nopirkusi lietotu grāmatu. — Nu, cik tad nopelnīji uz veco grabažu? — viņš jautāja, ar pirkstu galiem nicīgi pagrūzdams manu grāmatu. lЈs nosarku un nespēju neko atbildēt. — Iznāca kāda brošiņa vai gredzentiņš? — viņš smīnēja. Man nebija nevienas greznuma lietas, tāpēc ar mokām valdīju sarūgtinājuma asaras par netaisno zobošanos. Citā reizē šis pats skolotājs klasē ilgi un plaši ru nāja par cilvēkiem bez daiļuma izjūtas. Dabā katrai puķītei, tauriņam, putnam un kukainītim esot vēlēšanās būt skaistam, tikai dažiem cilvēkiem esot vienalga, vai grāmata, kas tam jācilā katru dienu, esot jauna un tīra vai nezināmu roku apsmulēta un saburzīta. Tādiem cilvēkiem neesot cienības pret kultūru. Savā klasē mēs bijām trīs meitenes «bez daiļuma izjūtas». Mazā, jautrā Rita gan bija noskaidrojusi, ka skolotājs lietotas grāmatas neieredz tāpēc, ka gribot ātrāk likt pie jauna izdevuma, lai saņemtu honorāru.
Biju pabeigusi ģimnāzijā trīs klases un priecājos, ka pēc gada varēšu skolu beigt un meklēt darbu. Bet tad mums paziņoja, ka ģimnāzijas kurss pārvērsts piecgadīgā. Tas mani smagi satrieca. Jau labu laiku ar bažām biju vērojusi, ka tēvs stipri pārvēršas. Viņa sīkais augums dīvaini saliecās, it kā arvien uz muguras nestu smagu nastu. Viņš kļuva ļoti izklaidīgs. Pārzinis sūdzējās, ka vecais, kā viņš sauca tēvu, daždien vienu krāsni izkurinot divreiz, citu neiekurinot nemaz. Es drebēju, ka tikai viņu neatlaiž. Par laimi, skolas otra apkalpotāja
Marta bija mums labvēlīga, viņa uzņēmās turēt bēdu, lai tēvs padarītu savus darbus laikā un pareizi. Skolas apkalpotājiem pārmaiņus vajadzēja dežurēt līdz pusnaktij, jo klasēs pa vakariem vingrinājās koris un orķestris. Tēvu māca nesaprotama miega slimība; krēslai iestājoties, viņš sāka snauduļot un, kā likās, pat staigādams nebija pilnīgi nomodā. Reiz aizvedu viņu pie ārsta. Tas runāja par pārpūlēšanos, uztraukumiem, nepietiekošu barību. Zāles maz varot līdzēt, varbūt dzīves veida maiņa. Jautāju tēvam, vai nevajadzētu mēģināt iekārtoties citādi, varbūt atstāt man skolu un sākt pelnīt. Bet viņš nemaz nevarēja saprast, ka bulu iespējams nepalikt savā darbā. Jāatzīstas, ka man ļoti negribējās aiziet no skolas. Nomocīt vēl divus gadus, un tad jā. tad, toreiz man likās, — sāksies dzīve, īsta, skaista dzīve.
Tie tomēr bija grūti gadi. Mācībās man vajadzēja turēties starp pirmajiem, lai nezaudētu skolas naudas atlaidumu. Un tad vēl nebeidzamie mājas darbi, bažas par tēvu un dežurēšanas. Šīs vakaru dežūras pēdējā skolas gadā man izvērtās par ļoti gaidītām, jo saistījās ar manu pirmo mīlestību. Nezinu, kā tas notika, visu laiku ar pārziņā bērniem biju rotaļājusies kā ar biedriem, katru dienu ar viņiem satikos. Atceros, kādā dienā, no skolas pārnākot, dzirdēju tēvu istabā runājam. Domāju, ka atnākusi Marta vai kāds viesis, bet, kad atvēru durvis, istabā bija tikai tēvs. Jautāju, ko viņš viens pats runā.
— Kā — viens pats? — viņš brīnījās. — Vai tu neredzi, ka māte atnākusi? Viņa nāk katru dienu, un tad mēs runājamies.
Domāju, ka tēvam drudzis un viņš murgo, bet, kad pieliku roku pie viņa pieres, tā bija vēsa kā parasti. Es sastingu no bailēm, nezināju, ko darīt, kam prasīt padomu. Vienu mirkli man gribējās skriet pēc ārsta, bet tad iešāvās prātā, ka tēvu varētu ieslodzīt trako namā un viņš nekad vairs no turienes netiktu ārā. Es nevarētu pabeigt skolu un tālāk arī vairs nevarēju izdomāt. Man gribējās laiku kā slinku zirgu ar pātagu patriekt uz priekšu, lai drīzāk būtu pavasaris, eksāmeni, abitūrija, lai pārzinis nepagūtu ievērot tēva slimību un viņu atlaist.
Noguldīju tēvu gultā un sasedzu, pagatavoju pusdienu. Slimnieks atkal ieslīga parastajā snaudā. Sāku nomierināties, varbūt viņš pirmīt runāja miegā, varbūt sapņos redzēja māti. Paņēmu savas skolas grāmatas un aizgāju dežurēt. Man bija jāuzraksta domraksts. Divas stundas sēdēju un grauzu zīmuli, bet neko nevarēju izdomāt. Nebiju paradusi atkārtot skolotāju teiktos vārdus, šoreiz pat neatcerējos tos. Pulkstenis jau rādīja deviņi, bet manā burtnīcā vairāk par virsrakstu nebija uzrakstīts. Lēni atvērās durvis, un klasē ienāca Oļģerts.
— Ei, Oļa, ko tu gremzdo zīmuli? — viņš jautri uzsauca.
Izstāstīju viņam savas bēdas ar rakstu darbu.
Oho! Tik vien tās nelaimes. Šoreiz es tev varu palīdzēt. Man par šo tematu ielika piecnieku.
— Piecnieku? — es brīnījos, jo Oļģerts nekad nebija varējis uzrakstīt labu domrakstu.
— Tēvs uzrakstīja! — viņš smējās un aizskrēja, lai atnestu savu burtnīcu.
Nekad nebiju norakstījusi no citiem uzdevumus, bet šoreiz to darīju bez sevišķiem sirdsapziņas pārmetumiem, pat nepārgrozīdama neviena teikuma. Ļāvu pat, lai Oļģerts to nodiktē. Vienmuļais darbs, pēcpusdienas uztraukumi un vēlā vakara stunda uzmāca nogurumu. Pieceļoties man noreiba galva, un es sagrīļojos.
— Kas tad nu? — bažīgi iejautājās Oļģerts, saķerdams mani abām rokām. — Tik bāla! Vai neesi slima?
Bet es jau biju attapusies un atraisījos.
Oļģerts pavadīja mani pāri pagalmam, un atvadoties mana gurdā roka brītiņu palika atpūšamies viņa spēcīgajā saujā. Gultā iekritusi, es acumirklī aizmigu cietā jaunības miegā.
Rīts nāca ar jaunu steigu, un man pat prātā neienāca mazais gadījums ar Oļģertu. Tikai latviešu valodas stundā, kad nodevām burtnīcas, atcerējos vakar vakaru. Atcerējos savu nogurumu un Oļģerta nobažījušos seju atvadīšanās brīdī, kad rokas it kā kavējās šķirties, un man likās tik labi būt vājai un just stiprāku sevi atbalstām. Siltā maigumā garā noglāstīju Oļģerta rokas.
Kādu laiku Oļģerts it kā vairījās mani satikt. Kad nākamajā dienā atkal dežurēju, katri soļi aiz durvīm vai durvju vēršanās mani satrauca. Bet, kad pulkstenis bija vienpadsmit un Oļģerts nebija ienācis, noskumusi noslēdzu klases un gāju mājā. īsais ceļš pāri pagalmam likās tik garš, es pati tik nogurusi un vientuļa.
Bet nākošajā reizē Oļģerts ienāca pie manis. Visu nakti pēc tam nevarēju aizmigt, rādama sevi par muļķīgo izturēšanos. Biju izdomājusi tik daudz, ko satiekoties varētu viņam teikt, bet nu, kad bija izdevība runāt, sarku un stostījos, slepenībā lamādama sevi par muļķi un zosi. Arī Oļģerts bija neveikls un ātri aizgāja. «Ko tad viņš citu varēja darīt, klausīties tavu stostīšanos? Šovakar viņš aizgāja un citreiz vairs nenāks,» es spīdzināju sevi, jo bargākais sods man likās nesastapt Oļģertu. Bet viņš nāca. un mēs atradām arī, par ko runāt, tā ka dažu labu reizi Oļģerts nodežurēja līdz ar mani.
Читать дальше