Anna Sakse: Stāsti, noveles, humoreskas

Prokuros ieinteresēts izlasīja izmeklēšanas tiesneša rakstu līdz galam. Ja, nebija ne mazāko šaubu, Lauciņš ir komunists. Rūdīts, bīstams komunists. Tādi iet, sevi nežēlodami. rok un spridzina pamatus lai ēkai, kurā savu labklājību bauda arī viņš, Linums. Linums tad arī netaupīja šos kurmjus, katru komunistu viņš pat uzskatīja par savu personīgu ienaidnieku.

Bet Lauciņš? Vai Lauciņš arī bija viņa ienaidnieks? Vai viņa Alfrēds jau negulētu kapā, zils un uzlūcis, ja Lauciņš, savu dzīvību netaupīdams, nebūtu meties ūdenī? Tātad Lauciņš bija viņa draugs. Ienaidnieks draugs?

«Prokuror, kur paliek tava loģika?» Linums izbrīnījies sev jautāja un atlika apsūdzības rakstu sastādīšanu.

Naktī Linums nevarēja aizmigt. Domas mācās virsū kā aizkaitinātas bites. «Vai tā ir sirdsapziņa, kas aizdzen miegu? Ko viņa vēlas?» Viņš bija gribējis nolīdzināt parādu svešajam jauneklim, bija gribējis tā dzīvi virzīt vienādos augstumos ar savu, bet nu iznāk, ka viņam, taisni viņam jāpazudina cilvēks, kuru tas solījās mīlēt kā savu dēlu. Atteikties no apsūdzības, atdot lietu citam? Mēģināt apsūdzību pret Lauciņu mīkstināt, panākt viņa attaisnošanu? Tas varētu iedragāt viņa paša karjeru. Linums jutās kā cilpā ieskrējis zvērs, raustījās uz visām pusēm, bet likās, ka cilpa arvien stingrāk sažņaudza ķermeni.

«Tā galu galā nevar.» — Prokurors saņēma sevi stingri rokās. «Ņemsim to lietu loģiski. Lauciņš ir mans draugs un labdaris? Ir. Vai prokurors drīkst ietekmēties no savām personīgām jūtām? Viņš nedrīkst to darīt. Tātad, ja Lauciņš ir mans draugs, es nedrīkstu mēģināt viņu glābt vai atturēties no apsūdzības. Man jāupurē savas jūtas un jāprasa pat bargāks sods nekā tad, ja es tādu Lauciņu nemaz nepazītu un viņš nebūtu manu dēlu izglābis. Un es upurēšos!» prokurors pacilāti atsvabinājās no cilpas. Viņam pat likās, ka viņa galvu apstaro pašaizliedzības oreols. Steigšus piecēlies, viņš ķērās pie apsūdzības raksta sastādīšanas, veikli un neatvairāmi savilkdams pierādījumus ap Lauciņu kā prāvas centrālo personu.

Tiesas dienā Linums teica savu spīdošāko runu. Velti Lauciņš smīnēdams skatījās prokuroram taisni acīs, šis izaicinājums viņu tikai sakaitināja. Advokāts velti tvarstīja sīkus pretargumentus. Prokurora Linuma neapšaubāmā loģika likās tiesnešus pārliecinājusi. Bargākais soda mērs nodrošināts.

— Apsūdzētais Vili Lauciņ, jīisu pēdējais vārds, — tiesnesis sausi noprasīja.

— Nost ar buržujisko šķiru tiesu! — Lauciņš sauca skaļi un nicinoši.

Linums iedegās niknumā. Tad, lūk. kāds bija šis Lauciņš. kuru viņš tikko nepieņēma par savu dēlu! Prokurors pat nodrebēja.

Pēc brīža tiesnesis nolasīja spriedumu — apsūdzētais Lauciņš sodīts ar 6 gadiem spaidu darbos.

«Cik labi gan, ka cilvēkam ir loģiska sirdsapziņa,» prokurors apmierināts nodomāja.

Neatceros vairs, cik man bija gadu, kad tēvs ar māli sāka runāt par savas mājiņas celšanu. Ilgus gadus viņi bija krājuši naudu, un arī tagad mums bieži trūka daudzu nepieciešamu lielu. Toreiz mani naudas lietas neinteresēja, un tā vēl tagad nezinu, cik viņi pelnīja, bet laikam taču lauksaimniecības skolas apkalpotāja alga nebija tāda, kur varētu ietaupīt, neatraujot sev vienu otru kumosu vai drēbes gabalu. Māte bieži mazgāja skolotajiem veļu un uzkopa direktora istabas. Šad tad viņa pārnesa kādu apvalkātu drēbes gabalu, no kura tad šuva man kleitu vai mēteli. Bērnībā man nekad netika pirktas jaunas drēbes vai kurpes, iztiku ar tām, kas skolotāju un direktoru bērniem bija kļuvušas par mazām vai nederīgām, un tad māte tas dabūja par pakalpojumiem. Tas bija smalkas drānas, par kurām citi kalpotāju bērni mani pat apskauda. Bet es nejutos tajās priecīga, jo bieži gadījās, ka skolotāju bērni, rotaļādamies par kaut ko noskaitušies, rādīja uz mani pirkstiem: «Tev pašai pat savas kleitas nav! Tā ir mana kleita! Tā ir manas mātes kleita!»

Biju nogājusi dažus gadus lauksaimniecības skolas pamatklasēs, kad dzirdēju tēvu stāstām, ka tuvējās pilsētas pamatskolas pārzinis viņu aicinot uz savu skolu par apkalpotāju. Tagad vecāki katru dienu un vēl ilgi vakaros gudroja un sprieda — iet vai neiet. Dzirdēju, ka sīki aprēķināja katru santīmu, ko jaunajā vietā varētu iegūt vairāk nekā vecajā. Pieminēja pat to, ka arī pilsētas pamatskolas pārzinim esot meita apmēram manos gados, kuras apvalkātās drēbes māte varētu dabūt par veļas mazgāšanu. Beidzot tēvs bija noskaidrojis, ka jaunajā vietā pēc daudzu gadu nokalpošanas dabūjot pensiju, turpretim lauksaimniecības skolu uzturot kāda biedrība, un tur kalpotājiem pensijas neesot paredzētas. Māte ļoti sapriecājās par pensiju, un tā mēs vasarā pārcēlāmies uz netālo provinces pilsētiņu. Man bija ļoti grūti šķirties no savas bērnības draudzenēm, mēs zvērējām mūžīgu uzticību un solījāmies bieži jo bieži apciemoties.

Pamatskola atradās netālu no stacijas pilsētas galvenajā ielā. Mums ierādīja dzīvokli vecā koka namelī pašā ielas malā. Kara laikos tur bija mitināti karaspēka zirgi, laikam tāpēc siltās dienās, no āra ienākot istabā, degunā sitās kāda savāda, nekur nejusta smaka. Bieži klīdu pa apkārtējām pļavām un mežiem, meklēju smaržīgas puķes vai lauzu bērzu meijas un nesu istabā, lai ziedu un lapu smarža pārspētu nepatīkamos izgarojumus, kas līda no grīdas šķirbām. Māte mani arvien rāja par tādu apkārtslaistīsanos un sadeva lielu kaudzi zeķu, apsolīdama laist laukā tikai tad, kad tās būšot salāpītas. Vispirms man bija jālāpa tēva rupjās zeķes, tad māte iedeva savas, un, kad biju kaut cik ievingrinājusies, dabūju vairākus pārus, kas varēja derēt manai kājai. Māte piekodināja, lai tās salāpot sevišķi glīti, tās būšot manas skolas zeķes. Droši vien šis zeķes viņa bija dabujusi no skolas pārziņa meitas Laimas.

Tēvs nopirka zemes gabaliņu pilsētas nomalē. Mājas celšanu uzdeva mātes māsasvīram, kas bija būvuzņēmējs. Nu mēs bieži pa vakariem gājām apskatīt, kā paveicies amatniekiem. Redzēju, ka lielāks par mājiņu auga manu vecāku prieks. Apstaigājām atmataino zemes gabaliņu, un, acīm mirdzot, māte skaidroja tēvam, kur jāstāda ābelītes, ķirši, kur jāierīko puķu, zemeņu un sakņu dobes.

Kādā dienā tēvs ienāca istabā drusku uztraukts. Skolas pārzinis lūdzis izpalīdzēt, aizdot uz īsu laiku dažus simtus latu. Esot gaidāma pilsētas valdes revīzija, viņam neesot vairs laika visus papīrus izskatīt un saskaņot, esot vienam otram devis avansus, un tāpēc drošības dēļ vajagot klāt liekas naudas. Māte uztraucās un mēģināja izgudrot dažādus iemeslus, lai neapvainojot tiktu vaļā no naudas došanas. Tēvs viņu mierināja un centās ieskaidrot, ka naudu nedot nav nekāda iemesla, pie Bitēna tā būšot vēl lielākā drošībā nekā pie pašiem. Un pēc pāris dienām to dabūšot atpakaļ.

— Bet ja nu neatdod? — šaubījās māte. — Ja Bilēnam gadās iztrūkums? Tu zini, ka sestdien svainis prasīs naudu un par materiāliem arī jāmaksā.

Atdos, — mierināja tēvs, — līdz sestdienai atdos. Šodien tikai pirmdiena.

Beidzot arī māte piekrita, ka nauda jādod, izņēma gultas maisā paslēpto sainīti un atskaitīja pieci simti latu. — Tad vairs paliek tikai trīs simti, un māja vēl nav zem jumta.

Neraizējies, māt, gan dievs gādās, — tāds arvien bija tēva iemīļotais teiciens brīžos, kad viņš pats nezināja cita padoma.

Otrā dienā skolā tiešām ieradās revidenti. Mātei bija jāiet Bitēna kundzei palīgā pusdienas gatavot, mani vairākas reizes sūtīja uz veikaliem pēc dažādiem gardumiem. Vakarā Bitēns ar amata vīriem aizgāja uz krogu.