Anna Sakse: Stāsti, noveles, humoreskas

— Palīgā!

Acumirkli Vilis Lauciņš norāva svārkus un tupeles. Vilks saķēra viņu aiz bikšu malas:

— Trakais, ko tu dari? Tu pats vari noslīkt!

Bet Lauciņš viņā neklausījās. Daugavā ielēcis, viņš spēcīgiem, gariem vēzieniem šķēla ūdeni. Izmisušais tēvs likās zaudējis sajēgu, viņš kliedza vienā kliegšanā. Mazais prata drusku peldēt, bet apjukumā īrās prom no jahtas uz malas pusi. Bija skaidrs, ka līdz malai viņa spēki to neaiznesīs. Un tiešām, papeldējis kādus divdesmit metrus, zēns pirmoreiz pagrima zem ūdens.

Prokurors aizvēra acis un juta sirdi pagurstam. Viņš nolādēja savu jaunību, ka nebija iemācījies peldēt, un nu viņa acu priekšā noslīks Alfrēds, viņa lielākais prieks, viņa dzīves saturs, pati dzīvība.

Kad viņš atkal atvēra acis, Daugavas straume šūpoja kādu tumšu galvu. No tilta puses veicīgā gaitā tai tuvojās velkonītis. Krastmala bija pilna ļaužu, tie mētājās rokām, kaut ko kliedza. Tumšajai galvai piebrauca velkonītis un izmeta glābšanas riņķi. Velkoņa malā stāvēja cilvēki, un pec brīža prokurors redzēja, ka tie izcēla no ūdens garu ķermeni. Tas nebija Alfrēds! Prokuroram atkal uznāca sirds gurdums, gribējās atlaisties laivā. Pagalam! Vienīgais dēls, dzīves gaišums un prieks. Kas viņam vairs dzīve? Vislabāk arī pašam mesties dzelmē. Acis vienaldzīgi vēlreiz pavērās uz velkoņa pusi, kas izglāba kādu citu, ne viņa dēlu. Cik dīvains izskatījās svešā, izglābtā vīrieša stāvs. Likās, tam pie pleca pieaugusi otra galva. Si galva atdalījās no viņa, jā, glābēji izņēma no viņa rokām bērnu un nolika uz klāja. Kur viņš bija ņēmis bērnu? Vai peldējis ar to kopā? Un tad kā zibens stars bezcerību tumsu prokurora galvā pāršķēla gaviles: Alfrēds, tas bija viņa Alfrēds, ko svešais peldētājs izglābis no nāves! Nogurums pārgāja, prokurors parāva buru, sagrieza stūri un slritūjā braucienā devās uz velkoni. Velkonis būkšinādams virzījās uz malas pusi un drīz piestāja krastā. Uz klāja uzlēca daži cilvēki un sāka locīt un lauzīt mazo slīcēju. Kad prokurors piebrauca, zēns jau kustināja rokas un izsprausloja ierīto ūdeni.

— Saņemiet savu mazo palaidni! — uzsauca velkoņa vadītājs.

Prokurors lūdza kādu krastā stāvētāju piezvanīt uz viņa māju un izsaukt šoferi. Auto gaidīdams, viņš uzmeta acis zēna glābējam, kas bija novilcis virsbikses un grieza nost lieko ūdeni. Silta pateicība saviļņoja jūtas. Viņš piesteidzās pie svešinieka un pārtraukdams to darbā, saķēra viņa rokas.

— Man trūkst vārdu, — prokurors stomījās. — Es nespēju jums vārdiem pateikties. Es to nepārdzīvotu… vienīgais bērns! — Asaras aizžņaudza viņa balsi.

Glābējs kautri smaidīja.

— Lai nu paliek pateicība. Tas viss notika tik ātri.

— Es gribu zināt jūsu vārdu. Visu mūžu to neaizmirsīšu. Ugunī jūsu dēļ iešu, ja tas būtu vajadzīgs. — Tad prokurors iedomājās, ka viņam pirmajam jāstādās priekšā.

— Mans vārds Linums. Prokurors Linums.

Svešais mazliet sarāvās, varbūt no vēja pūsmas, kas skarbi noglaudīja slapjo muguru. •

— Lauciņš, ostas strādnieks Lauciņš.

Prokurors izvilka bloknotu.

— Atļaujiet pierakstīt jūsu adresi, lai es varētu jūs dabūt rokā.

Lauciņš negribīgi pateica.

Piebrauca prokurora auto. Linums paņēma zēnu klēpī un iesēdināja ērtajā sēdekli. Šoferi norīkoja aizvest jahtu uz piestātni, bet pats uzņēmās auto vadīšanu.

— Atļaujiet šodien atvadīties. Bet mēs vēl tiksimies. Es jūs neaizmirsīšu. Alfred, atvadies no labā onkuļa! — Zēns sniedza kalsnu rociņu.

— Sveiks, mazais jaunekli! Citreiz esi rātnāks. Cik tur trūka, būtu arī mani parāvis zem ūdens.

Auto aizripoja. Ļaudis sāka izklīst. Lauciņš uzvilka slapjās bikses. Jāmēģina kaut kā nokļūt mājā, darbā atgriezties tāds vairs nevarēja. Puse dienas peļņas pagalam.

Prokurors Linums braukdams pamazām nomierinājās un pārdomāja notikumus, kas pirms dažām minūtēm viņu notrieca nāves izmisumā un pacēla stāvākās laimes augstienē. Lauciņš, pēc izskata vienkāršs strādnieku jauneklis, viņam atdeva atpakaļ nāves sagrābto dēlu. Linums iedomājās, cik grūti viņam nācās šo dēlu iekarot no jaunās sievas, pierunāt to laist bērnu pasaulē. Sievai patika sabiedrībā būt jautrai, apbrīnotai, un, juzdama savā klēpī pirmo jauno dzīvību, viņa plosījās kā neprātīga, jo nu esot apdraudēts viņas stāva skaistums. Lai kā pašam tas sāpēja, bet toreiz viņam nācās būt pret sievu stingram un bargam. Beidzot viņa padevās, bet ne labprātīgi. Mocekles izteiksme vēl ilgi neizdzisa no viņas sejas, kad vajadzēja mazā dēļ atteikties no kādām viesībām vai balles. Pēc sievas atsvešināšanās Linums arvien vairāk pieķērās dēlam, viņu starpā jau no pirmajām bērna dzīvības dienām nodibinājās cieša pieķērība. Un šodien viņa dēls bija otrreiz atkarots nāvei. «Mazais nabadziņš! Kāpēc tā melnā sieva taisni uz tevi metusi savas acis?» Prokurors atlaida vienu roku no stūres un izberzēja mitrās acis. Bet, lūk, gadās labi cilvēki pasaulē, kā šodien tas strādnieks — Lauciņš laikam bija viņa vārds. Cik daudz pašaizliedzības, kāda cilvēkmīlestība vajadzīga, lai sveša bērna dēļ riskētu ar savu dzīvību. Nē, to viņš neaizmirsīs, it nekad ne. Rīt pat viņš uzmeklēs Lauciņu un piedāvās tam labu vietu apgabaltiesā. Bet varbūt jauneklim nav izglītības, vai citādi viņš strādātu ostā. Prokuroram iekrita prātā jauns plāns — viņš sūtīs jaunekli skolā. Vispirms lai tas iziel dažus gadus vidusskolā, tad varēs iekārtot kādā vietiņā turpat apgabaltiesā, bet ne jau iztikas dēļ, nē, Linums atbalstīs viņu arī turpmāk, bet lai jaunais cilvēks sāk praktizēt jau laikus. Tālāk viņš sūtīs to augstskolā studēt jurisprudenci. Pa mācību laiku Lauciņš izēdīsies cauri apgabaltiesas melnajam darbam un, studijas beidzis, varēs tūdaļ kļūt par tiesnesi vai prokuroru. To Linums panāks viegli, jo tiesu palātas virsprokurora postenis viņam drošs, tiklīdz vecais Grauds aizies pensijā. Linums sirds dziļumos izjuta, ka sievai šādi plāni nepatiks, bet arī šoreiz viņš būs stingrs un nepārliecināms. Cilvēks, kas atdeva viņam dēlu, būs viņa draugs, viņa otrs dēls, lo viņš ir pelnījis ar savu krietno sirdi.

Otras dienas vakarā pa Brīvības gatvi traucās jauns velosipēdists un iegriezās pa Strazdumuižas ielu. Aiz Brūnsa papīra fabrikas meža ceļā viņš satika otru tādu pašu braucēju, un abi nolēca no riteņiem.

— Zini, Lauciņ, — no Biķernieku puses piebraukušais klusi un steidzīgi ziņoja, — viens jocīgs lips brauc uz šo pusi. Iesim ātri mežā.

Krūmos ierāvušies, viņi vēroja, ka pa ceļu uz velosipēda aizdrāzās kāds nevērīgi, bet labi ģērbies jauneklis, mezdams uz meža pusi glūnīgus skatienus.

— Šaubīgs tas izskatās, — Lauciņš norūca.

— Muļķīga lieta, — Vilks nospļāvās, — ka neiegāžamies visi.

— Līdīsim pa mežu.

Paegļu un priežu zarus vairīdami, viņi stūma pa sūnām un viršiem noaugušo smilti velosipēdus, cenzdamies neuzmīt saulē sakaltušiem zariem, kas ar savu brikšķēšanu varēja nodot slepenos gājējus.

— Velns, ja tagad iekritu, tad ir beigas, — Vilks klusu runāja, vairāk sev nekā biedram. Lauciņš neko neatbildēja. Arī viņš zināja, ka Vilks ilgāku apcietinājumu nez vai vairs izturētu. Pieci cietuma gadi bija paspējuši saār dil viņa veselību. Tuberkuloze grauza viņa plaušas lēni, bet neatlaidīgi. Labs palīgs tai bija smagais darbs ostā.