Alfonss Dodē - TARASKONAS TARTARENS

To lasīdams, taraskonietis sarka, bālēja, drebēja. Viņa acu priekšā uzausa visa Taraskona: klubs, cepuru mednieki, zaļais atzveltnes krēsls pie Kostekaldes un virs visa tā, gluži kā spārnus izpletis ērglis, plīvoja krietnā komandanta Bravidas ūsas.

Kad viņš ieraudzīja sevi gļēvi tupam uz paklāja, kamēr citi domāja, ka viņš medī zvērus, Taraskonas Tartarenam sametās kauns, un viņš raudāja.

Piepeši varonis uzlēca kājās:

— Uz lauvām! Uz lauvām!

Viņš metās uz putekļaino pažobeli, kur gulēja viņa telts, aptieka, konservi, ieroču kaste, un izvilka to visu sētsvidū.

Tartarens Sančo pēkšņi nomira, dzīvs palika vienīgi Tar­tarens Kihots.

Bija pienācis laiks pārbaudīt savus mantu krājumus, apbru­ņoties, saposties, apaut lielos zābakus, uzrakstīt pāris vārdu princim un uzticēt viņam Baiju. Laiks ielikt aploksnē dažas zilas, asarām slacītas naudas zīmes, un bezbailīgais taraskonietis jau ripoja diližansā pa Blidahas ceļu, atstājis mājās pārsteigto nēģerieti pie ūdenspīpes, turbāna, turku tupelēm un visām pārējām Sidi Tart'ri musulmaņu grabažām, kas mētājās uz namiņa galerijas izrakstītās grīdas.

Tas bija viens vecs diližanss no diezin kādiem laikiem, pār­vilkts kā senāk ar pavisam izbalējušu rupju, zilu vadmalu, polsterēts ar milzīgiem raupjas vilnas kušķiem, kuri pēc dažām stundām ceļotājam ieberzē muguru. Taraskonas Tartarenam iegadījās rotondes stūrītis; viņš tur iekārtojās, cik labi varē­dams, un pagaidām, kamēr vēl neelpoja lielo Āfrikas zvēru iz­garojumus, varonis apmierinājās ar šī vecā diližansa gaisu, kas dīvainā kārtā sevī glabāja tūkstošiem smaržu, vīriešu, zirgu, sieviešu ādas, ēdamlietu un sapelējušu salmu smaku.

Sajā rotondē bija visa kā pa druskai. Trapists, ebreju tir­gotāji, divas kokotes, kas gribēja panākt savu trešo huzāru korpusu, un kāds Orleanvilas fotogrāfs . . . Bet, lai cik jauka un raiba bija sabiedrība, taraskonietim negribējās runāt, un viņš kļuva pavisam kluss, iebāzis roku ceļasomas siksnā, ar karabīnēm starp ceļiem. Viņa steidzīgā aizbraukšana, Baijas melnās acis, briesmīgās medības, kurās viņš taisījās doties, viss tas jauca prātus, nemaz nerunājot par to, ka ar savu labo, pat­riarhālo ārieni šis eiropeiskais diližans, ko viņš bija atradis pašā Āfrikā, kaut kādi atgādināja Taraskonu jaunībā, klaiņo­šanu ārpus pilsētas, mazus piknikus Ronas krastā, ar ko viņam saistījās tik daudz atmiņu .. .

Pamazām iestājās nakts. Konduktors iededza laternas . . . Ierūsējušais diližanss čīkstēdams lēkāja uz savām vecajām at­sperēm, zirgi tecēja, zvārguļi skanēja . . . Brīžiem augšā — zem augšējā stāva brezenta briesmīgi žvadzēja dzelzs lūžņi. . . Tie bija kara materiāli.

Gandrīz jau aizsnaudies, Taraskonas Tartarens brīdi lūko­jās ceļotājos, kurus jocīgi kratīja, tā ka tie dejoja viņa priekšā kā dīvainas ēnas; tad viņa acis aptumšojās, domas aizplīvuro­jās, un Tartarens vairs tikai ļoti neskaidri dzirdēja riteņu ass stenēšanu un diližansa sānu vaidus . . .

Piepeši kāda balss — veca, gluži aizsmakusi, aizlūzusi, aiz- trūkusi balss taraskonieti sauca vārdā:

— Tartarena kungs, Tartarena kungs!

— Kas mani sauc?

— Ei, Tartarena kungs! Vai jūs mani vairs nepazīstat? Esmu vecais diližanss, kas pirms divdesmit gadiem braukāja no Taraskonas uz Nīmu . . . Cik reižu gan nevadāju jūs ar draugiem, kad devāties cepuru medībās uz Zonkjēru vai Bel- gardi! . . . No sākuma nepazinu jūs turku cepurītes un jūsu resnuma dēļ, bet, tikko sākāt šņākt, es jūs tūlīt pazinu.

— Ir jau labi, — mazliet saniknots, atrūca taraskonietis. Tad viņa dusmas saplaka.

— Sakiet, manu nabaga vecīt, bet ko jūs še meklējat?

— Ai mans labais Tartarena kungs, ticiet man, ka neesmu nācis šurp savas patikas dēļ. . . Kad dzelzceļš uz Bokēru bija pabeigts, vini man vairs nedeva darbu un aizsūtīja uz Āfriku .. . Un es neesmu vienīgais! Gandrīz visus Francijas diližansus par- cēla tāpat kā mani. Atzina, ka mēs esot pārāk reakcionāri, un nu mūs še beidz nost moku pilnā dzīve . . . Francijā to sauc par Alžīrijas dzelzceļiem.

Vecais diližanss izdvesa garu nopūtu un tad atsāka:

— Ai Tartarena kungs, cik man žēl manas jaukās Ta­raskonas! Tas bija mans labākais laiks, mans jaunības laiks! Tad vajadzēja redzēt, kā es no rītiem izbraucu, bagātīgi no­mazgājies ūdenī, ar svaigi nopulētiem riteņiem, ar laternām, kas mirdzēja kā divas saules, un brezentu, kas arvien bija ieziests ar eļļu! Tas bija tik skaisti, kad pastnieks noplīkšķināja pātagu dziesmas taktī: «Lagadigado, tā Taraska! Tā Ta­raska!» Un konduktors, pistonu pār plecu, izrakstītu cepuri uz auss, ar vienu rāvienu uzmeta savu mazo, nikno šuneli uz aug­šējā stāva brezenta, tad pats uzlēca uz bukas un sauca: «Žig­lāk! Žiglāk!» Tad mani četri zirgi metās skriet, zvārguļiem, suņu rejām, fanfarām skanot, logi atvērās, un visa Taraskona ar lepnumu noraudzījās, kā diližanss aizjoņo pa karalisko ceļu.

Cik skaists bija šis ceļš, Tartarena kungs, plats, labi uz­turēts, ar kilometru stabiem, ar mazajām akmeņu kaudzītēm, kas atradās kārtīgi cita no citas zināmā atstatumā, pa labi un pa kreisi zaļoja jaukais olīvu un vīnogulāju līdzenums . . . Un ik pa desmit soļiem iebraucamā vieta, un ik pa piecām minūtēm pasta stacija . .. Un kas par krietniem cilvēkiem bija mani ce­ļotāji! Pilsētas mēri un mācītāji, kas brauca uz Nīmu pie pre­fekta vai pie sava bīskapa, zīda audēji, kas godīgi atgriezās no Mazē; skolēni, braukdami brīvdienās, zemnieki izrakstītās blūzēs, no rīta svaigi noskuvušies, un tur augšā, imperiālā, visi jūs, cepuru mednieku kungi, kas arvienu bijāt tik labā omā un kur jūs tik labi vakarā dziedājāt katrs savu dziesmu, kad mēs, zvaigznēm mirdzot, braucām mājās! . . .

Tagad viss ir pavisam citādi . . . Dievs zina, ko es tagad pārvadāju. Vesels bars neticīgo, sanākuši nez no kurienes, sa­laiž manī kukaiņus, nēģeri, beduīni, veci karavīri, visu zemju dēkaiņi, kolonisti, visi vienos kankaros; tie mani piesmirdina ar savu pīpju dūmiem, un viss šis pūlis runā tādu valodu, kādu

pats dievs tēvs nesaprastu . . . Nu jūs redzat, kā ar mani ap­ietas! Neesmu ne sukāts, ne mazgāts! Manām asīm nenovēl mašīneļļu . . . Nav vairs manu agrāko, lielo, labo un mierīgo zirgu, to vietā šie mazie arābu zirdziņi, kuros iemājo pats velns, viņi plūcas, kožas un lēkā, skriedami kā kazas un ar kājas spē­rieniem lauzdami pušu manas ilksis. Ai, ai, redziet — nupat sākas! Un šie ceļi! Seit tie ir vēl ciešami, jo mēs esam valdības tuvumā, bet tur tālāk nav nekā tāda, ko varētu saukt par ceļu! Tieci nu pats galā, caur kalniem un līdzenumiem, caur pundur- palmām un riekstu kokiem. Bez nevienas noteiktas pasta staci­jas! Apstājies, kur konduktoram ienāk prātā, te vienā fermā, te otrā . . .

Dažreiz šis nerātnelis liek man mest divas jūdzes lielu līkumu, lai iegrieztos pie kāda drauga iedzert absintu vai š a m p o r o. Pēc tam pastnieks sadod zirgiem ar pātagu. Jāpanāk zaudētais laiks! Saule svilina, putekļi grauzdē! Uzdod vēl ar pātagu! Upēm pāri jāmetas peldus, tu dabū iesnas, saslapinies, slīksti . . . Cērt ar pātagu, cērt, cērt! . .. Vakaros es viss pilu, padomājiet — manā vecumā, vai tas nāk par labu manām kaulu sāpēm!

Jāguļ man ir āra gaisā, karavānu novietnē, kur klaiņo apkārt visi vēji. Nakti šakāļi un hiēnas nāk apostīt manas miesas, un marodieri, kas baidās rasas, sildās manos sēdekļos. Re, tāda ir mana dzīve, mans nabaga Tartarena kungs, un tā es dzīvošu līdz tai dienai, kamēr saules sagrauzts, sapuvis, mitrajās naktīs, nevarēdams vairs izturēt, nokritīšu kādā sliktā ceļa stūrītī, kur arābi vārīs savu kuskusu ar mana vecā ģindeņa atliekām.