Alfonss Dodē - TARASKONAS TARTARENS

— Ko jūs, princi, domājat? … Kā lai mierīgi skatās šajā nelaimīgajā lauvā ar dāvanu trauku zobos, kurš te nozai­mots, pieveikts, visu gūstīts, ir nolikts par apsmieklu šiem utai­najiem musulmaņiem!

— Jūs maldāties, cēlais draugs. Sis lauva viņu acīs ir god­bijības un pielūgšanas cienīgs. Viņš ir svēts kustonis, kas pie­der pie lielā lauvu klostera, ko pirms trīssimt gadiem dibinājis Mahomeds ben Auda, tas ir šausmīgs un mežonīgs sava veida trapistu uzņēmums, pilns rēkšanas un zvēru smakas, kur savādi mūki uzaudzē un pieradina simtiem lauvu un sūta tos no turie­nes uz Ziemeļāfriku brāļu ziedojumu vācēju pavadībā. Dāva­nas, ko salasa brāļi, izlieto klostera un mošejas uzturēšanai, un, ja abi nēģeri nupat parādīja tādu sašutumu, tad tālab, ka bija pārliecināti, ka par katru pliku grasi no ziedojumu vākšanas trauciņa, kas viņu vainas dēļ tiktu nozagts vai pazaudēts, lauva, ko viņi vadā, tos nekavējoties pazudinātu.

Klausoties šajā neticamajā, bet tomēr patiesīgajā stāstā, Taraskonas Tartarens tīksmi un skaļi elpoja.

— Visā šajā lietā galvenais ir tas, — viņš beidzot teica, — lai manam Bombonelam patīk vai ne, ka Alžīrijā tomēr vēl ir lauvas! …

— Ir vēl, ir! — sajūsmā iesaucās princis, jau rīt pat pa­klejosim pa Selifas līdzenumu, un tad jūs redzēsiet!

— Kas ir, princi? Vai arī jūs gribat doties medībās?

— Nudien, vai jūs domājat, ka es jums ļaušu vienam pa­šam klejot pa Āfriku šo mežonīgo cilšu vidū, kuru valodu un parašas jūs nepazīstat? Nē, nē, slavenais Tartaren, es jūs vairs nepametīšu! Es būšu visur, kur jūs!

— Ai princi, princi!

Un, priekā starodams, Tartarens spieda pie sirds krietno Gregoriju, lepni domādams, ka pēc Zila Zerāra [9] , Bombonela un citu slavenu lauvu mednieku parauga arī viņam medībās būs līdzi ārzemju princis.

Nākamajā rītā pašā ausmā bezbailīgais Tartarens un arī ne mazāk bezbailīgais Gregorijs pusduča nēģeru nastu nesēju pavadībā iznāca no Milianahas un kāpa lejā uz Selifas līdze­numu pa jauku, stāvu jasmīnu, tūju un savvaļas olīvu koku ap­ēnotu taku ar zemu iezemiešu dārziņu dzīvžogu abās ceļa pusēs un tūkstošiem jautru strautiņu, kas čalodami ritēja lejup no klints uz klinti… Tā bija Libānas ainava.

Tikpat apkrauts ieročiem kā dižais Tartarens, princis Gre­gorijs bez tam bija uzlicis galvā lielisku un ērmīgu cepuri, vis­garām nošūtu zelta tresēm, izrotātu sudraba ozollapu izšuvu­miem, kas viņa Augstībai piešķīra viltus meksikāņu ģenerāļa vai Donavas upes stacijas priekšnieka izskatu. Sis prinča velna kepijs nedeva mieru taraskonietim; kautri viņš lūdza dažus pa­skaidrojumus.

— Ceļojumam pa Āfriku nepieciešama galvassega, — nopietni atteica princis; ar piedurknes atloku spodrinādams cepures nagu, viņš pastāstīja savam naivajam biedram, kāda svarīga loma esot šādam kepijam, nonākot saskarē ar arābiem; bailes, kādas spējot iedvest vienīgi šis militārais atribūts, esot piespiedušas civilo parvaldi uzlikt visiem galvā kepijus, sakot ar ceļu sargu un beidzot ar reģistratūras ierēdni.

Tātad, lai pārvaldītu Alžīriju, — tas ir princis, kas tā saka, — nav vajadzīga gudra galva, — un vispār nav vaja­dzīga galva. Pietiek ar kepiju vien, skaistām tresēm greznotu kepiju, kas mirdz bozes galā kā Geslera cepure.

Tā karavāna čalodama un filozofēdama gāja savu ceļu. Nesēji basām kājām lēkāja no klints uz klinti un klaigāja kā pērtiķi. Ieroču kastes žvadzēja. Šautenes šķīla uguni. Maģiskā kepija priekšā iezemieši noliecās līdz pašai zemei.

Augšā pa Milianahas nocietinājuma mūriem arābu pārvaldes priekšnieks pastaigājās ar savu dāmu; izdzirdis šo izaicinošo troksni un redzēdams caur zariem paspīdam ieročus, viņš no­bijās pēkšņā uzbrukuma, lika nolaist paceļamo tiltu, dot trauksmes signālu un uz vietas pasludināja pilsētā aplenkuma stāvokli.

Labs sākums karavānai!

Par nelaimi, viss izjuka, pirms diena bija galā. No diviem nēģeriem, kas nesa bagāžu, viens dabūja briesmīgas vēdera graizes, tādēļ ka bija apēdis karavānas aptiekas leikoplastu, bet otrs nokrita ceļmalā līdz nesamaņai piedzēries, jo bija iz­dzēris kampara spirtu. Trešais, kas nesa ceļojuma albumu, zeltīto apkalumu iekārdināts un pārliecināts, ka iegūst Mekas dārgumus, nonācis Zakarā, aizbēga, cik kājas nes… Bija jāmeklē kāds padoms. Karavāna apstājās un apmetās kāda veca vīģu koka robainajā ēnā.

— Manas domas, — teica princis, veltīgi pūlēdamies iz­kausēt buljona tableti augstākā labuma kastrolī ar trīskārtīgu dibenu, — manas domas ir tādas, ka labāk atteiksimies no nē­ģeru nesējiem jau šovakar… Šepat tuvumā ir arābu tirgus. Vislabāk būtu apstāties un iepirkt dažus ēzeļus …

— Nē! … Nē! Tikai ne ezeļus! … — viņu partrauca dižais Tartarens; viņš atcerējās Nuaro un tumšo pietvīka.

Un liekulīgi piebilda:

— Vai jūs varat iedomāties, kā tik mazs lopiņš panesīs visas mūsu mantas?

Princis pasmaidīja:

— Jūs maldāties, mans slavenais draugs! — Lai cik liess un noplucis mums šķiet Alžīrijas ēzelis, viņam ir stipri un iztu­rīgi krusti. Viņš ir vajadzīgs tāpēc, lai panestu visu, ko vien var nest. Pajautājiet labāk arābiem. Viņi izskaidro mūsu kolo­niālo iekārtu tā: pašā augšā sēž gubernators muci ar lielu pātagu, viņš šausta galveno štābu; lai kaut kam atriebtos, štābs sit kareivi, kareivis sit kolonistu, kolonists sit arābu, arābs sit nēģeri, nēģeris — ebreju, ebrējs savukārt ēzeli, bet mazais nabaga ēzelītis, kam nav neviena ko sist, izstiepj muguru un panes visu. Jūs taču labi redzat, ka viņš var panest jūsu kastes.

— Vienalga, — teica Taraskonas Tartarens, — man lie­kas, ka mūsu karavānai ēzeļi nepavisam nepiestāv. Man gribē­tos kaut ko austrumnieciskāku. Piemēram, ja mēs varētu kur dabūt kamieli…

— Cik vien vēlaties, — teica Augstība, un nu visi devās ceļā uz arābu tirgu. Tirgus bija dažu kilometru attālumā, 5e- lifas krastos. Tur drūzmējās vienuviet pieci vai seši tūkstoši driskainu arābu, ņirbēt ņirbēdami saulē un trokšņaini tirgoda­mies starp melno olīvu traukiem, medus podiem, garšvielu mai­siem un prāvām cigāru kaudzēm. Tur bija liela uguns, uz kuras, taukiem pilot, cepās veseli jēri, un brīvdabas gaļas pārdotavas, kur gluži kaili nēģeri, kājām mirkstot asinīs, sarkanām rokām, ar maziem nažiem sadalīja kārtī uzmauktus kazlēnus.

Vienā stūrī zem tūkstoš ielāpiem izraibinātas telts sēdēja mauru tiesas sekretārs ar lielu grāmatu un acenēm. Citā pulciņš cilvēku nikni klaigā: tur norisinās uz labības mēra pamata iekārtota ruletes spēle, un ap to ieplētušies kabiļi; vēl citā vietā ļaudis priecājas, smejas: tur noskatās, kā ebreju tirgotājs ar savu mūli slīkst Selifā. Un turklāt skorpioni, suņi, kraukļi un mušas … jā, mušas …

Bet tieši kamieļu nebija. Beidzot tomēr vienu atrada. Mza- biti [10] gribēja tikt vaļā no tā. Tas bija īsts tuksneša kamielis, klasisks kamielis, papliks, ļoti bēdīgu izskatu, ar garu beduīna galvu un kupri, kas no ilgajiem gavēņiem kļuvis pavisam pla­kans un skumīgi nosvērās uz sāniem.

Tartarenam kamielis likās tik skaists, ka viņš vēlējās, lai visa karavāna kāptu tam mugurā.

Lopiņš notupās. Ar siksnām cieši piesēja saiņus. Princis iekārtojās uz lopiņa kakla, lai izskatītos majestātiskāk, Tarta­rens lika sevi pacelt pašā augšā starp divām kastēm uz kupra, un tur, lepns un ērti apsēdies, ar dižu žestu apsveicot visus kopā saskrējušos tirgus ļaudis, deva zīmi doties projām. Jupis lai parauj! Kaut nu viņu redzētu taraskonieši!