Alfonss Dodē - TARASKONAS TARTARENS

Kamielis piecēlās, izstiepa savas lielās, mezglotās kājas un sāka skrējienu.

Ai, kāds pārsteigums! Pēc dažiem lēcieniem Tartarens juta, ka nobāl, un viņa varonīgā šešija palēnām pieņēma agrā­kās «Zuava» laika pozicijas. Sis velna kamielis šūpojās kā fregate.

— Princi, princi, — murmināja Tartarens, bāls kā palags, pieķēries asajām kupra pinkām. — Princi, kāpsim zemē … Es jūtu … es jūtu, ka sākšu … zākāt Franciju!

Ko tur vairs! Kamielis bija palaists, un nekas to vairs ne­varēja apturēt. Četri tūkstoši arābu skrēja pakaļ basām kājām, žestikulēdami smējās kā negudri un lika saulē spīdēt daudziem tūkstošiem baltu zobu …

Dižajam Taraskonas vīram atlika vienīgi padoties liktenim. Viņš skumji atslīga uz kupra. Šešija pieņēma tādu stāvokli, kādu vien tik vēlējās. Un Francija tika nozākāta.

Lai cik gleznains bija viņu jauniegūtais jājamais lopiņš, mūsu lauvu medniekiem vajadzēja no tā atteikties šešijas dēļ. Ceļu, tāpat kā agrāk, turpināja kājām, un karavāna mazos pārgā­jienos mierīgi devās uz dienvidiem ar taraskonieti priekšgalā, melnkalnieti karavānas beigās, bet rindas vidū soļoja kamielis ar ieroču kastēm. Ekspedīcija ilga apmēram mēnesi. Veselu mēnesi meklēja neatrodamus lauvas, pārlieku saniknotais Tar­tarens klīda no viena duāra uz otru pa milzīgo Selifas līdze­numu; caur šo baismīgo un smieklīgo franču Alžīriju, kur vecā orienta smaržām piejaucās klāt stipra absinta un kazarmu smaka. Ābrahamam un Zuzū apvienojoties, rodas kaut kas teiksmains un naivi burlesks kā vecā testamenta lappuse, atkār­tojot seržanta la Ramē vai brigadiera Pitū vārdus. Tas ir ne­atkārtojams skats acīm, kas prot redzēt. Mežonīga un satrunē­jusi tauta, ko mēs civilizējam, apveltīdami ar mūsu netikumiem. Barga fantastisko bahagu bezkontroles autoritāte; šie vīri, kas ar nopietnu seju šņauc degunu sava Goda Leģiona ordeņa lentē par kādu «jā» vai «nē» liek cilvēkiem sist pa kāju pēdām. Tiesa, ko bez sirdsapziņas spriež kadiji lielās acenēs, Korāna

un likuma tartifi, kas arvien sapņo par piecdesmito augustu un paaugstinājumu zem palmām un pārdod savus tiesas spriedu­mus kā Ezavs pirmdzimtā tiesības par lēcu virumu vai cukurotu kuskusu. Klaidoņi un dzērāji kaidi, agrākie kāda tur ģenerāļa Jusufa papēžu kutinātāji, kas ar mahoniešu veļas mazgātājām piedzeras šampanieti un dzīro pie cepta auna, kamēr viņu telšu priekšā visa cilts mirst badā un plēšas ar medību suņiem par kungu dzīru galda atliekām.

Tad visapkārt paveras līdzena papuve, izdegusi zāle, krūmi bez zaļuma, kaktusu un fistaškoku biezoknis — Francijas maizes klēts … Ak vai, klēts tukša, tur nav ne grauda! Taču tā ir bagāta ar šakāļiem un blaktīm. Atstāti duāri, izklīdušas ciltis, kas dodas projām, pašas nezin kur, bēgot no bada, nosē­damas ceļmalas ar līķiem. Sur tur redzams kāds franču ciemats ar sabrukušām ēkām, neapstrādātiem laukiem, satracinātiem siseņiem, kas aprij pat logu aizkarus, ar zemkopjiem, kuri ka­fejnīcās sūc absintu, strīdoties par reformu projektu un kon­stitūciju.

Visu to varējis redzēt arī Tartarens, ja vien būtu papū­lējies ko saskatīt. Bet viss lauvu medību kaisles varā Tarasko­nas vīrs gāja tikai uz priekšu, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi; viņa acis neatlaidīgi vērsās uz iedomātiem nezvēriem, kas neparādījās.

Tā kā telts spītīgi nevērās vaļā un tabletes nekusa, kara­vāna bija spiesta apstāties rītā un vakarā pie iezemiešiem. Prinča Gregorija galvassegas dēļ mūsu medniekus visur sa­ņēma atplestām rokām. Viņi mitinājās pie cilšu vadoņiem dī­vainās pilīs, lielās, baltās fermās bez logiem, kur juku jukām kopā savāktas bija ūdenspīpes, sarkankoka kumodes, Smirnas paklāji, lampas ar moderatoru, ciedru koferi, bāztin piebāzti ar turku naudu, Luija-Filipa stila pulksteņi. Tartarenam visur rīkoja spožus svētkus ar priekšnesumiem-diffa … Viņam par godu veseli gurni [11] lika runāt pulverim un spīdēt saulē saviem burnusiem. Kad beidza runāt ieroči, labais agā nāca un cēla priekšā rēķinu … To sauc par arābu viesmīlību!

Lauvu kā nebija, tā nebija. Tikpat kā uz Jaunā tilta!

Taraskonietis tomēr nezaudēja dūšu. Viņš drosmīgi devās vēl tālāk uz dienvidiem. Dienas viņam pagāja, izcērtot biezokni vai ar karabīnes galu izrakņājot pundurpalmas un pie katra krūma uzsaucot: «Rrrt!» Pēc tam katru vakaru pirms gulēt­iešanas, novietojušies mazā paslēptuvītē, viņi divas vai trīs stun­das gaidīja plēsoņas …

Tomēr kādu vakaru ap pulksten sešiem, kad karavāna vir­zījās caur gluži mēļu fistaškoku mežu, kur, dienas karstumā pagurušas, lielas paipalas lēkāja zālē, Taraskonas Tartarenam likās, ka viņš dzirdētu, bet tik tālu, bet tik neskaidru, bet tik ļoti vēja sadrumstalotu, to brīnišķo rēcienu, kuru viņš tik daudz reižu bija dzirdējis tur, Taraskonā, aiz Mitēna cirkus krā­tiņiem.

Sākumā varonis nodomāja, ka viņš sapņo, taču pēc brītiņa rēcieni atkāVtojās vēl tālu, bet jau mazliet skaidrāki un šoreiz, kaut gan visās debesu pusēs dzirdēja gaudojam duāru suņus, kamieļa kupris nodrebēja baiļu trīsās, tā ka nograbēja konservi un ieroču kastes.

Nebija šaubu. Tas bija lauva. Naigi, naigi uz paslēptuvi! Nedrīkstēja kavēties ne mirkli! Turpat tuvumā atradās vecs marabū (kāda svētā kapenes) ar baltu kupolu; mirušā lielās, dzeltenās rītakurpes bija noliktas kādā iedobumā virs durvīm, turpat nekārtīga savādu ex voto 2 kaudze: arābu mēteļa atloki, zeltīti pavedieni, rūsgani mati, kas nokarājās lejup gar sienu.

Taraskonas Tartarens atstāja tur savu princi un kamieli un aizgāja meklēt paslēptuvi. Princis Gregorijs gribēja viņam se­kot, bet taraskonietis to nepieļāva. Pret lauvām viņš gribēja nostāties viens pats. Tartarens tomēr piekodināja Augstībai pārāk tālu neaiziet un piesardzības labā uzticēja tam lielu portfeli ar vērtīgiem dokumentiem un naudu, ko viņš negribēja ļaut saplosīt lauvas nagiem. Kad tas bija padarīts, varonis de­vās uz savu posteni. Simt soļu no marabū kāda gandrīz izsīkuša strauta krastā krēslas plīvuri šalca mazs rododendronu mežiņš. Tur paslēpās Tartarens, nometies ceļos pēc visiem likumiem ar karablni rokā, savu lielo medību dunci lepni iemējis sev priekšā nogāzes smiltis.

Pienāca nakts. Dabas rožainās krāsas pārvērtās violetās, pēc tam tumši zilās … Lejā upes zvirgzdos kā mazs rokas spogulītis vizēja skaidra ūdens peļķe. Seit zvēri nāca padzerties.

Otrā kraujā neskaidri rēgojās balta taka, ko zvēru lielās ķepas bija ieminušas mežiņā. Sī stāvā, noslēpumainā nogāze iedvesa bailes. Pievienojiet visam vēl Āfrikas nakts neskaidro mudžēšanu, sakustināto zaru Ilgošanos, klaiņojošu kustoņu sam­tainos soļus, šakāļu spalgās rejas un lielus dzērvju barus de­besis, simt vai divi simti metru augstumā, kas lido, kliegdamas kā žņaugti bērni; un jūs atzīsiet, ka bija par ko uzbudināties.

Tartarens bija uzbudināts. Pat ļoti! Nabaga vīram klabēja zobi. Un, pieskaroties zemē iemietajam medību duncim, viņa šautenes stobra gals ieskanējās kā kastaņetu pāris. Ko jūs do­mājat! Ir tādi vakari, kad cilvēkam nav laba oma, bet kā būtu ar nopelniem, ja varoņiem nekad nebūtu bail…

Jā, Tartarenam tiešām sametās bail, un tā tas turpinājās visu laiku. Viņš tomēr izturēja stundu, divi stundas, taču varo­nībai ir savas robežas. . . Pēkšņi taraskonietis savā tuvumā iz­dzirda soļus un zvirgzdu čirkstēšanu upes izslkušajā gultnē. Briesmas viņu uzrāva stāvus. Divas reizes viņš izšāva tumsā uz labu laimi un metās, ko kājas nes, uz marabū, pamezdams dunci smiltīs par piemiņas krustu visšausmīgākajai panikai, kāda vis­pār jebkad ir sagrābusi hidru dīdītāju dvēseli.