Alfonss Dodē - TARASKONAS TARTARENS

Barka reizē ar kamieli piestājas pie preču un pasažieru tvai­koņa sāniem.

— Beigu beigās man žēl šā dromedāra, — teica kapteinis Barbasū, pavisam aizkustināts. — Man gribētos viņu paņemt uz klāja. Nonācis Marseļā, es viņu uzdāvināšu zooloģiskajam dārzam.

Ar lielām pūlēm ceļamie krāni un tauvas izcēla ūdenī smagi piemirkušo kamieli uz klāja, un «Zuavs» varēja doties ceļā. Abas brauciena dienas Tartarens uzturējās gluži viens savā ka­bīnē, ne tādēļ, ka būtu lieli viļņi vai šešijai būtu stipri jācieš, bet šis velna kamielis, tiklīdz saimnieks parādījās uz klāja, iz­rādīja viņam smieklīgu laipnību …

Nekad jūs nebūsiet redzējuši, ka kamielis kādu tā ievēro! … Laiku pa laikam pa kabīnes lodziņiem, kur viņš kādreiz pielika degunu, Tartarens redzēja nobālam Alžīrijas debess zilgmi, un tad beidzot viņš laimīgs izdzirda sudrabotā dūmakā skanam visus Marseļas zvanus; «Zuavs» izmeta enkuru, ceļš bija galā.

Mūsu vīrs, kam nebija bagāžas, nokāpa no kuģa, neteicis ne vārda, steigā izgāja caur Maršēju, arvien vēl baidīdamies, ka kamielis nenāk viņam pakaļ, un atvilka elpu tikai tad, kad bija novietojies trešās klases vagonā un lielā ātrumā traucās uz Taraskonu… Sī drošības sajūta tomēr pievīla. Tikko divi jūdzes aiz Marseļas visas galvas pielīp pie vagona logiem. Pasažieri kliedz un brīnās. Arī Tartarens savukārt paskatās, un … ko viņš ierauga?… Kamielis, mans kungs, neatvairāmais kamielis, skrēja pa sliedēm, pa Kro līdzenumu, vilcienam pa­ka], turēdamies vienā ātrumā ar to. Pārsteigtais Tartarens aiz­vēra acis un iespiedās kaktā.

Pēc šīs nelaimīgās ekspedīcijas viņš bija nodomājis mājās pārnākt nepazīts. Bet nejaukā četrkājainā lopiņa klātbūtne pa­darīja to neiespējamu. Kāda gan bija šī atgriešanās! Ak dievs! Bez graša naudas kabatā, bez lauvām, bez nekā!… Ar ka­mieli! …

Taraskona! … Taraskona! …

Bija jākāpj ārā. Cik neveikli! Tiklīdz varoņa šešija parā­dījās durvīs, atskanēja vareni saucieni. — Lai dzīvo Tarta­rens! — kas lika nodrebēt piestātnes stiklotajām ailēm. — Lai dzīvo Tartarens, lai dzīvo lauvu nāvētājs! —- Atskanēja fan­faras, un dziedāšanas biedrības koris sāka dziesmu… Tarta­renam likās, ka gals klāt, viņš domāja, ka tā ir mistifikācija. Bet nē! Visa Taraskona bija sanākusi izrādīt savas simpātijās un svieda cepures gaisā. Lūk, dūšīgais komandants Bravida, ieroču tirgotājs Kostekalde, prezidents, aptiekārs — un viss šis cildenais cepuru mednieku pulciņš, kas drūzmējās ap savu va­doni un triumfā nesa viņu pa kāpnēm lejā . . .

Savāda mirāža! Visa šī trokšņa pamats — Bravidam atsū­tītā aklā lauvas āda. Par šo vienkāršo ādu, kas bija izstādīta klubā, sajūsminājās ne tikai taraskonieši vien, bet visi dien­vidi. «S e m a f o r s» pat par to rakstījis. Bija izdomājuši drāmu. Nebija vairs tikai viens lauva, ko Tartarens bija pie- veicis, bija desmit divdesmit lauvu, bija vesels lauvu lērums! Kad Tartarens Marseļā izkāpa malā, viņš, pats to nezinādams, jau bija ari tur slavens, un sajūsmas pilna telegrama bija pie­nākusi dzimtajā pilsētā pāris stundu pirms viņa paša atbrauk­šanas. Bet vislielāko prieku izjuta tauta, kad tā ieraudzīja fan­tastisko dzīvnieku putekļos un sviedros parādāmies aiz varoņa un soli pa solim nākam zemē pa stacijas kāpnēm. Taraskonai šai brīdī likās, ka ir atgriezusies viņas Taraska.

Tartarens nomierināja savus līdzpilsoņus:

— Tas ir mans kamielis, — teica viņš, un Taraskonas sau­les ietekmē, šās skaistās saules, kas liek tik nevainīgi melot, viņš vēl piebilda, glāstīdams dromedāra kupri:

— Tas ir dižciltīgs lopiņš, viņš redzēja visus lauvas, ko es nogalināju.

Pēc tam viņš draudzīgi paņēma zem rokas komandantu, kas nosarka aiz laimes, un, sava kamieļa pavadīts, cepuru mednieku ielenkts, visas tautas sumināts, mierīgi devās uz baobaba mājas pusi un, vēl iedams, jau uzsāka stāstu par savām lielajām medībām:

— Iedomājieties, — teica viņš, — kādu vakaru, pašā Sahārā…

TARASKONAS TARTARENA brīnumainie piedzīvojumi

pirmā epizode Taraskonā

Baobaba dārzs……………………………………………….. 7

II. Labās Taraskonas pilsētas vispārējā aina. Cepuru mednieki…………………………………… 10

III. Nā! Nā! Labās Taraskonas pilsētas ap­skata turpinājums 14

IV. Viņi! ! !…………………………………………………….. 17

V. Kad Tartarens gāja uz klubu … 20

VI. Divi Tartareni……………………………………………… 23

VII. Eiropieši Sanhajā. Plašā tirdzniecība — tatāri. Vai Taraskonas Tartarens varētu

būt blēdis. Mirāža…………………………………. 26

VIII. Mitēna zvērnīca. Atlasa lauva Taraskonā. Briesmīga un svinīga tikšanās … 29

IX- Savādas mirāžas iedarbība …. 33

X. Pirms aizbraukšanas………………………………………. 36

XI. Šķēpa cirtienu, šķēpa cirtienu, kungi, nevis

kniepadatas dūrienu!……………………………… 38

XII. Ko runāja mazajā Baobaba mājiņā . 41

XIII. Aizceļošana . W…………………………………………… 43

XIV. Marse]as ostā ………………………………………………. 47

otra epizode

Pie turkiem

I. Brauciens. Cepures pieci stāvokļi. Trešās dienas vakars. Žēlsirdība . . . . 53

II. Pie ieročiem! Pie ieročiem! …. 56

III. Servantesa piesaukšana. Izkāpšana krastā.

Kur ir turki? Turku nav. Zaudētās ilūzijas 59

IV. Pirmais masts………………………………………… 62

V. Bum! Bum!……………………………………………. 65

VI. Mātītes ierašanas. Briesmīgs kautiņš. Trušu satikšanās vieta 68

VII. Nostāsts par kādu omnibusu, par maurieti

un par jasmīna ziedu rožukroņi . . . 71

VIII. Guliet, atlasa lauvas!……………………………… 72

IX. Melnkalnes princis Gregorijs …. 77 X. Saki sava tēva vārdu, un es Tev teikšu,

kā sauc šo puķi…………………………………………….. 81

XI. Sidi Tart'ri ben Tart'ri………………………………. 85

XII. Mums raksta no Taraskonas …. 88

treša epizode Pie lauvām

I. Izsūtītie diližansi………………………………………. 95

II. Kur redzam paejam garām kādu mazu kungu…. 99

III. Lauvu klosteris……………………………………… 103

IV. Karavāna ceļā………………………………….. . 107

V. Slēpnis vakarā rododendronu mežā . . 112

VI. Beidzot…………………………………………….. 117

VII. Katastrofa pec katastrofas . . . . 122

VIII. Taraskona! Taraskona!…………………………… 126

Redaktore H. Gintere. Māksi, redaktors A. Jēgers. Mākslinieka M. Oša noformējums. Tehn. redaktore L. Engere. Korektore A. Cakare. Nodota salikšanai 1959. g. 8. de­cembri. Parakstīta iespiešanai 1960. g. 9. februāri. Papīra formāts 70xl08'/s!. 4,33 fiz. iespiedi. 5,93 uzsk. Iespiedi. 4,59 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 2 rb|. 55 kap. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 12615-D1764. Iespiesta Latvijas PSR Kultūras ministrijas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 2. tipo­grāfijā «Sovetskaja Latvija» Rīgā, Dzir­navu ielā 57. Pasut. Nr. 4743. A(Fr)

[5] mīļais dievs (marselielu izloksnē). Tulk.

[7]khove vai kohve — melna krāsa, ar kuru austrumnieki ieberž uzacis un skropstas. Tulk.