Alfonss Dodē - TARASKONAS TARTARENS

TARASKONAS TARTARENA BRĪNUMAINIE PIEDZĪVOJUMI

Mans pirmais apciemojums Taraskonas Tartarena namā ir neaizmirstams notikums manā dzīvē. Kopš tā laika pagājuši savi divpadsmit vai piecpadsmit gadi, bet es to atceros tāpat kā vakardienu. Bezbailīgais Tartarens tolaik apdzīvoja trešo māju pie pilsētas vārtiem, Avinjonas ceļa kreisajā pusē. Tā bija maza, glīta vasarnīca taraskoniešu gaumē ar dārzu mājas priekšā un balkonu sētas pusē, spoži baltām sienām, zaļām ža­lūzijām un pulciņu mazu savojiešu zēnu durvju priekšā, kuri tur darbojās ar kādu kauliņu spēli vai gozējās siltajā saulē, uzlikuši galvas uz apavu krēma kārbām.

No ārpuses mājā nevarēja saredzēt nekā sevišķa.

Nekad nevarētu iedomāties, ka jūsu priekšā ir varoņa mītne. Bet, iekšā iegājuši, jūs nespējat vien nobrīnīties! Viss nams, no pagraba līdz bēniņiem, un pat dārzs izskatījās heroisks.

Ai, šis Tartarena dārzs! Visā Eiropā jūs neatradīsit otra tāda. Tur nebija neviena pašu zemes koka, nevienas franču puķes; tikai eksotiski stādi: gumijkoki, dažādi ķirbji, kokvilna, mango, banāni, kokosa palmas, kāds baobabs, dažādas kaktusu šķirnes, vīģu koki, tā ka jūs desmit tūkstošus jūdžu no Taras- konas varat justies kā pašā Āfrikas vidienē. Protams, viss, kas te auga, nebija dabiskā lielumā. Kokosrieksti nebija neko lie­lāki par bietēm, un baobabs (milzu koks, arbor gigantea) tīri labi ietilpa rezēdas puķpodā. Bet lai būtu kā būdams! Taras- konai ar to bija gana, un tie, kam svētdienās tika piešķirts gods aplūkot Tartarena baobabu, pārnāca mājās apbrīna pilni.

Varat iedomāties, ko. es todien pārdzīvoju, kad gāju caur šo brīnišķīgo dārzu! … Bet pavisam citādi man kļuva ap sirdi, kad mani ieveda varoņa darbistabā.

Šis kabinets, viens no pilsētas retumiem, atradās pašā dārza dziļumā, un šīs telpas stikla durvis, vienā līmenī ar dārzu, veda uz baobabu.

Iedomājieties plašas zāles sienas, kas no vienas vietas ap­karinātas ar šautenēm un zobeniem; tur bija visu pasaules zemju ieroči — karabīnes, šautenes, bises, korsikāņu naži, katalāņu naži, revolveri-dunči, dūči, malajiešu zobeni, karaibu bultas, kabatas pistoles, kaujas vāles, hotentotu rungas, meksikāņu laso, kas lai visu to sazin!

Pāri visam spīdēja spilgta saule, un tās gaismā mirdzēja šķēpu tērauds un šaujamo ieroču laides, satraucot skatītāju vēl vairāk. Taču kārtība un tīrība, kas valdīja visā šai jataganu krātuvē, mazliet nomierināja prātus. Katra lieta atradās savā vietā rūpīgi apkopta, noslaucīta, apzīmēta kā aptiekā. Sur tur bija piestiprināta vienkārša zīmīte ar uzrakstu:

BULTAS SAINDĒTAS — NEAIZSKART!

vai:

IEROČI PIELĀDĒTI — PIESARGĀTIES!

Ja nebūtu šādu zīmīšu, es nemūžam nebūtu uzdrošinājies še ienākt.

Kabineta vidū stāvēja mazs galdiņš. Uz galdiņa ruma pu­dele, turku pīpe, kapteiņa Kuka Ceļojuma apraksti, Kupera un Gustava Emāra romāni, lāču medību, piekūnu, ziloņu un citu medību stāsti. Pie galdiņa sēdēja vīrs, gadus četrdesmit vai četrdesmit piecus vecs, maza auguma, resns, drukns sārt­vaidzis, izmeties vestē, flaneļa apakšbiksēs, ar kuplu, īsu bārdu un dedzīgām acīm. Vienā rokā viņš turēja grāmatu, otrā — vicināja milzīgu pīpi ar dzelzs vāku un, lasīdams kādu baismīgu stāstu par skalpju medniekiem, izstiepis uz priekšu apakšlūpu, savieba grimasi, kas piešķīra viņa taraskoniešu sīkā rantjē krietnajam ģīmim to pašu vientiesīgo mežonību, kas piemita visai mājai.

Šis vīrs bija Tartarens, Taraskonas Tartarens, bezbailīgais, diženais, vienreizējais Taraskonas Tartarens.

Tai laikā, par kuru es jums stāstu, Taraskonas Tartarens vēl nepavisam nebija tas Tartarens, kas viņš ir tagad — diže­nais Taraskonas Tartarens, tik populārs visos Francijas dien­vidos. Tomēr arī toreiz viņš jau bija Taraskonas karalis.

Aplūkosim, kā viņš ieguvis šo godu.

Jūs zināt, ka tur, sākot ar vislielāko un beidzot ar visma­zāko, visi ir mednieki. Medības ir taraskoniešu kaislība, un tā tas ir kopš teiksmainajiem laikiem, kad pilsētas purvājos visādi ālējās Taraska [1] un seno laiku taraskonieši sarīkoja pret viņu medības ar dzinējiem. Kā redzat, tas bija ļoti sen.

Tātad katru svētdienas rītu, skanot mednieku trompetēm un taurēm, Taraskona tver rokā ieročus un ar maisu uz mugu­ras un šauteni pār plecu, vedot līdzi tramīgos suņus un baltos seskus, pamet savus mūrus. Tiešām lielisks skats! Diemžēl, te medījamo putnu un zvēru nav, nav it neviena!

Lai zvēri būtu cik neattīstīti būdami, tomēr, saprotams, ka beigu beigās viņi vairs neuzticas cilvēkiem.

Jūdzes piecas ap Taraskonu visas salas ir tukšas, ligzdas pamestas. Nav neviena strazda, nevienas paipalas, ne truša, pat sīkākā garauša.

Tomēr glītie Taraskonas pakalniņi ir ļoti vilinoši; tie smaržo pēc mirtēm, lavandas un rosmarīna. Sīs jaukās, saldās muskatvīnogas, kas aug gar Ronas nolaideno krastu, ir velnišķīgi gardas. Jā, bet aiz visa tā atrodas Taraskona, un šaurajā putnu un zvēru pasaulē Taraskonai ir slikta slava. Pat gāju putni savā ceļojuma maršrutā ir atzīmējuši šo pilsētu ar lielu krustu, un, kad meža pīles, laizdamās garos kāšos uz Kamargu, notālēm ierauga pilsētas zvanu torņus, vadone skaļi sauc: — Re, kur Taraskona, re, kur Taraskona! — un viss bars met līkumu.

Vārdu sakot, no meža putniem un zvēriem palicis pāri tikai viens vienīgs vecs, viltīgs zaķis; kā par brīnumu, tas ir izbēdzis taraskoniešu asiņu pirtij, un ietiepīgs grib vēl te dzīvot! Taras­kona labi pazīst šo zaķi, tam pat ir savs vārds. Viņu sauc par Straujo. Zināms, viņa mājoklis atrodas Bompāra zemes­gabalā, līdz ar ko, blakus minot, šā īpašuma vērtība cēlusies div- vai trīskārtīgi, taču līdz šim nevienam vēl nav laimējies dabūt medījumu rokā.

Patlaban vairs tikai kādi divi vai trīs iekarsusi tiepšas neat­laidīgi dzen šim zaķim pēdas.

Pārējie samierinājušies, ka tur tāpat nekas neiznāks, un St r a u j a i s jau sen ir iegājis tautas teiksmās, lai gan taraskonietis no dabas nemaz nav māņticīgs un, ja vien gadās, ēd arī bezdelīgu ragū.

— Bet paklausieties, — jūs teiksit, — ja medījums Taras- konā ir tāds retums, ko tad Taraskonas mednieki pa svētdienām dara?

Ko viņi dara?

— Ak dievs! Viņi dodas laukos divi vai trīs jūdzes aiz pilsētas; sadalās mazās grupiņās pa pieci seši, tad mierīgi apmetas kādas akas, veca mūra vai olīvkoka aizvēnī, izvelk no medību somas krietnu gabalu sutinātas gaļas, zaļus sīpolus, desu, vircotas zivtiņas un uzsāk pamatīgas brokastis, piedzerot klāt labo Ronas vīnu, kas mudina smieties un dziedāt.

Pēc tam kad krietni iebaudīts, viņi pieceļas, sasvilpj kopā suņus, pielādē šautenes un dodas medībās. Tas nozīmē, ka ikviens no šiem kungiem paņem savu cepuri, ar visu spēku sviež to gaisā un, kā nu kuro reizi norunāts, šauj tajā ar piekto, sesto vai otro skrošu numuru.

To, kas cepurē trāpījis vislabāk, ieceļ par medību karali. Tad viņš vakarā ar triumfu, suņiem rejot un fanfarām skanot, uzspraudis šautenes galā savu caurumaino cepuri, atgriežas Taraskonā.

Lieki jums stāstīt, ka pilsētā rosīgi tirgojas ar medību ce­purēm. Ir pat īpaši cepurnieki, kas neveiksmīgajiem mednie­kiem pārdod jau iepriekš sašautas un saplēstas cepures. Bet gandrīz nemaz nav zināms, ka aptiekārs Bezikē tās pirka. Tas ir kauns!