Alfonss Dodē - TARASKONAS TARTARENS

Tartarens stāstīja par visu, ko vien vēlējās. Viņš bija lasījis Zilu Zerāru un lauvu medības pārzināja kā savus piecus pirk­stus, it kā pats būtu tajās piedalījies, un par šo jautājumu mēdza izteikties ļoti daiļrunīgi.

Taču visjaukāks Tartarens šķita dinejā pie prezidenta Lade- vēza vai pie krietnā komandanta, bijušā intendantūras kapteiņa

Bravidas, kad tur tika pasniegta kafija un viesību dalībnieki, sastūmuši visus krēslus tuvāk kopā, mudināja viņu stāstīt par gaidāmajām medībām …

Tad, atspiedies ar elkoni pret galdu, baudīdams savu tasi mokas, mūsu varonis uztraukts sāstīja par visām lielajām bries­mām, kas viņu sagaidīja; viņš stāstīja par ilgo stāvēšanu mastā bez mēness gaismas, par slimības dīgļu pilnajiem purvājiem, par oleandru ziedlapām saindētajām upēm, par sniegiem un saules kvēli, par skorpioniem un siseņu bariem. Viņš stāstīja arī par lielo Atlasa lauvu parašām, par viņu cīņas paņēmieniem, par zvēru ārkārtīgo spēku un asinskāri riesta laikā …

Tad, pats sava stāstījuma uzbudināts, pēkšņi piecēlās no galda, aizlēca līdz ēdamistabas vidum, atdarināja lauvas rū­cienus, karabīnes šāvienus — bum-bum, sprāgstošas lodes svil­pienus pf-pf! — žestikulējot un rēcot gāza apkārt krēslus . . .

Viesi ap galdu bija nobāluši. Vīrieši, galvu kratīdami, sa­skatījās, dāmas ar klusiem izbaiļu kliedzieniem aizvēra acis, vecie vīri kareivīgi vicināja savus garos spieķus, un blakus istabā mazie zēni, kam laikus jāiet gulēt, šo rēcienu un šāvienu pa­modināti, pārdzīvoja lielas izbailes un prasīja iedegt gaismu.

Pagaidām Tartarens vēl nebrauca.

Vai tiešām viņš nolēmis aizbraukt? Tas bija kutelīgs jau­tājums. Tartarena vēsturnieks būtu apjucis un nezinātu, ko atbildēt.

Lieta tā, ka Mitēna zvērnīca pirms vairāk nekā trim mēne­šiem bija atstājusi Taraskonu, bet lauvu nāvētājs nekustējās ne no vietas… Pēc visa notikušā naivajam varonim, jaunās mi­rāžas apžilbinātam, varbūt bija radusies sirsnīga pārliecība, ka viņš jau ir bijis Alžīrijā. Varbūt, stāstot par savām nākamajām medībām, viņš iedomājās tās jau esam piedzīvojis, tāpat kā reiz iedomājies sevi uzvilkušu konsulāro karogu un pat Sanhajā šāvis — bum-bum — uz tatāriem.

Diemžēl, ja šoreiz pats Taraskonas Tartarens vēl bija mi­rāžas upuris, tad pārējos taraskoniešus tik viegli vairs nevarēja apmāt. Kad pēc triju mēnešu ilgas gaidīšanas bija redzams, ka mednieks vēl nav sakravājis savas mantas, sākās kurnēšana.

— Tas būs tāpat kā Sanhajā, — smaidot sacīja Koste- kalde, un ieroču tirgotāja vārdi sacēla pilsētā veselu vētru, jo neviens vairs neticēja Tartarenam.

Naivie un mazdūšīgie ļaudis — tādi kā Bezikē, kas būtu meties bēgt pat no blusas un nebija spējīgs izšaut šāvienu, ne­aizvēris acis, sevišķi šie ļaudis bija bez jebkādas žēlastības. Klubā, esplanādē mācās virsū Tartarenam.

Un bez tam, kad tad sāksies šis brauciens?

Kostekaldes veikalā viņa spriedumam vairs neuzticējās. Cepuru mednieki atsacījās no sava vadoņa!

Tad vēl nāca klāt epigramas. Prezidents Ladavēzs, kas brīvajā laikā šad un tad ļoti labprāt apjūsmoja provansāļu mūzu, sacerēja vietējā izloksnē dziesmu, kurai bija lieli panā­kumi. Tajā figurēja kāds varens mednieks, vārdā meistars Zervē, kura bīstamajai šautenei bija jāiznīcina līdz pēdējam visi Āfrikas lauvas. Bet, diemžēl, šai sasodītajai šautenei bija savāda daba: to pastāvīgi pielādēja, bet no tās neizšāva.

Nekad neizšāva. Jūs saprotat šo mājienu . . .

Acumirklī dziesma kļuva populāra; un, kad Tartarens gāja garām, ostas nesēji, mazie zābaku spodrinātāji viņa durvju priekšā dziedāja vienā balsī:

Ir šautene meistaram Zervē,

Mēdz pielādēt, mēdz pielādēt viņš;

Saut gan ne.

Ir šautene meistaram Zervē,

Mēdz pielādēt viņš, šaut gan ne!

To, protams, dziedāja notālēm divkāršo muskuļu dēļ.

Ai, cik nepastāvīga ir Taraskonas sajūsma! …

Dižais vīrs nelikās neko redzam, neko dzirdam, bet īstenībā šie mazie, klusie un indīgie uzbrukumi viņu ļoti apbēdināja; Tartarens juta, ka Taraskona izslīd viņam no rokām, ka tautas labvēlība pievēršas citiem, un tas viņam sagādāja šausmīgas ciešanas.

Ai milzīgais popularitātes katls! Ir labi apsesties ta priekša, bet kā tas applaucē, kad apgāžas! …

Par spīti ciešanām, Tartarens smaidīja un tāpat mierīgi dzīvoja tālāk, it kā nekas nebūtu noticis.

Reizēm tomēr jautrā bezrūpības maska, kurā viņš aiz lep­nības bija paslēpis savu vaigu, pēkšņi nokrita un smieklu vietā atklājās sašutums un sāpes …

Kādu rītu mazie zābaku tīrītāji atkal dziedāja pie viņa logiem:

Ir šautene meistaram Zervē …

un šīs nožēlojamās balsis aizskanēja līdz pat nabaga dižvīra istabai, kur viņš patlaban posās skūt bārdu spoguļa priekšā. (Tartarens valkāja pilnbārdu, bet, kad tā atauga pārāk kupla, viņam vajadzēja to savest kārtībā.)

Pēkšņi logs sparīgi atvērās, un tajā parādījās Tartarens kreklā, lakatiņā! Notriepies ar labajām, baltajām ziepēm, viņš vicināja bārdas nazi un ziepju slotiņu, kliegdams briesmīgā balsī:

— Šķēpa cirtienu, kungi, šķēpa cirtienu, nevis kniepadatas dūrienu!

Skaisti, vēstures cienīgi vārdi! Vienīgi žēl, ka tie vērsās pret šiem mazajiem delveriem, kas augumā nebija lielāki par savu kurpju krēma kārbu un nemaz vēl nespēja noturēt šķēpu!

Kad visi pārējie sāka atkrist, armija tomēr vēl turējās pie Tartarena.

Krietnais komandants Bravida, bijušais intendantūras kap­teinis, turpināja parādīt Tartarenam tādu pašu godu kā arvien.

— Viņš ir gudrinieks, — komandants ietiepīgi sacīja, un man liekas, šis apgalvojums bija tikpat vērtīgs kā Bezikē iztei­cieni . .. Krietnais komandants ne reizes nebija minējis par ce­ļojumu uz Āfriku, taču, kad ļaužu balsis jau sāka kļūt pārāk skaļas, viņš apņēmās runāt.

Kādu vakaru, kad nelaimīgais Tartarens, bēdīgās domās nogrimis, viens pats nīka savā kabinetā, viņš ieraudzīja ienākam pa durvīm komandantu, nopietnu, melniem cimdiem rokā, gluži oficiālu.

— Tartaren, — bargi teica bijušais kapteinis, — Tartaren, jābrauc! — Un viņš cienīgi apstājās durvīs, stingrs un dižens kā pienākuma iemiesojums. Ar šo — Tartaren, jābrauc! — bija pateikts viss, Taraskonas Tartarens to saprata. Viņš pie­cēlās gluži bāls un aizkustinātiem skatieniem aplūkoja savu glīto kabinetu, kur bija tik ļoti kluss, tik daudz siltuma un maigas gaismas, tik daudz platu un ērtu atzveltnes krēslu, aplūkoja grāmatas, paklāju, balto, aizvelkamo loga priekškaru, aiz kura vējā locījās mazā dārziņā nevarīgie koku zari; tad viņš pienāca klāt krietnajam komandantam, satvēra viņa roku, enerģiski to saspieda un balsī, kurā bija sadzirdamas asaras, tomēr stoiski sacīja:

— Bravida, es braukšu!

Un viņš aizbrauca, tieši ka teicis. Taču ne jau uz karstam pēdām… Bija vajadzīgs laiks, lai iegādātos visu ceļojumam nepieciešamo.

Vispirms viņš pasūtīja Bompāram divas lielas ceļasomas ar vara ieklāstu un garu plāksni, uz kuras bija uzraksts:

TARASKONAS TARTARENS IEROČU KASTE

Ieklāsti un gravēšana aizņēma daudz laika. Pie Tastavena viņš pasūtīja lielisku ceļojumu albumu dienasgrāmatai un savu iespaidu aprakstam, jo beigu beigās jauki ir medīt lauvas, bet pa ceļam taču gadās arī šo to pārdomāt.