Alfonss Dodē - TARASKONAS TARTARENS

Cepuru medībās neviens nevarēja tikt līdzi Taraskonas Tartarenam. Katru svētdienas rītu viņš izgāja medībās ar jaunu cepuri galvā un katru svētdienas vakaru atgriezās ar skrandu. Mazās baobaba mājiņas istabaugša bija pilna ar viņa slavena­jām trofejām. Tāpēc visi taraskonieši atzina viņu par savu galvu, un, tā kā Tartarens pamatīgi pārzināja mednieku liku­mus, jo bija lasījis visādus medību traktātus un rokasgrāmatas par visiem iespējamo medību veidiem, sākot ar cepuru medību un beidzot ar Birmas tīģeru medību aprakstiem, tad šie kungi bija viņu iecēluši par augstāko soģi medību lietās un pieaicināja par šķīrējtiesnesi visos savos strīdos.

Katru dienu pie ieroču tirgotāja Kostekaldes starp trim un četriem varēja redzēt nopietnu, resnu vīru ar pīpi zobos. Viņš sēdēja zaļā ādas atzveltnes krēslā veikala vidū, kas bija pilns ar cepuru medniekiem, kuri stāvēja kājās un ķildojās. Tarasko­nas Tartarens sprieda taisnu tiesu; viņš bija vienā laikā Nimrods un Zālamans.

Blakus medību kaislībai spēcīgajai taraskoniešu ciltij piemīt vēl cita kaislība — viņi mīl romances. Nemaz nevar iedomāties, cik daudz šajā niecīgajā zemē skandina romances. Visnodrāz- tākās, sentimentālākās, visvecākajos papes vākos nodzeltējušās romances jūs Taraskonā sastopat senā jaunumā, senajā svai­gumā. Tur dzied visas, itin visas! Katrai ģimenei sava, un to zina visa pilsēta. Zina, ka aptiekara Bezikē dziesma skan, pie­mēram, šādi:

Tu baltā zvaigzne, tevi pielūdzu …

Ieroču tirgotājam Kostekaldem ir šī:

Vai gribi nākt uz manu būdu?

Nodokļu iekasētājam:

Ja neredzams es būtu, neviens mani neredzētu…

(joku dziesmiņa)

Un ta talak. Ikvienam Taraskona ir sava romance. Divas trīs reizes nedēļā ļaudis mēdz sanākt kopā un tās nodziedāt. Savādi, romances arvien ir vienas un tās pašas, un, lai cik sen jau dziedātas, krietnajiem taraskoniešiem nenāk ne prātā meklēt citas. Ģimenēs tās pāriet mantojumā no tēva dēlam, un neviens tās neaizskar, jo tās ir svētas. Nevienam nenāk ne prātā aiz­ņemties romances no otra. Kostekaldi nemūžam nedziedātu Bezikē dziesmu un Bezikē Kostekaldu dziesmu. Un tomēr var noģist, ka viņi tās labi zina, jo tās tiek dziedātas jau veselus četrdesmit gadus. Bet nē! Katrs turas pie savas dziesmas, un visi ir apmierināti.

Ar romancēm, tāpat kā ar cepurēm, pilsētā pirmo vietu ieņem tas pats Tartarens. Viņa pārākums pār citiem pilsoņiem izpaužas tādā veidā, ka Taraskonas Tartarenam pašam nebija savas romances. Viņam piederēja visas.

Visas!

Tikai grūti bija panākt, lai viņš tās dziedātu. Agri pārnā­kušam mājās pēc spožiem panākumiem kādā salonā, Tarasko­nas varonim labāk patika iedziļināties vai nu medību grāmatā vai pavadīt vakaru klubā nekā tēlot ākstu pie Nimas klavierēm starp divām Taraskonas svecēm. Sīs mūzikas parādes Tarta­renam likās viņa necienīgas. Tomēr, ja muzicēja Bezikē aptiekā, viņš it kā nejauši ienāca iekšā un ilgi lika sevi lūgt, kamēr bei­dzot bija ar mieru ar veco Bezike kundzi nodziedat Roberta Vel n a lielo duetu . . . Kas to nav dzirdējis, tas nekad neka nav dzirdējis! . . . Kas attiecās uz mani, tad, ja arī man būtu jādzīvo simt gadu, es arvien vēl redzētu dižo Tartarenu svinīgi tuvojamies klavierēm, atspiežamies uz elkoņa, uzmetam lūpu un vitrīnas bokālu zaļajā atspīdumā mēģinām piešķirt savai lāga vīra sejai Roberta Velna sātanisko un mežonīgo izteiksmi. Tik­ko viņš bija nostājies pozā, visam salonam pārskrēja trīsas.

Varēja just, ka še notiks lielas lietas. Pec īsa klusuma brīža Bezikē kundze uzsāka klavieru pavadījumā dziesmu:

Ak Robert, ko es mīlu

Un kam es saderēta,

Tu redzi manas šausmas, (Atkārtot!)

Ak, lūdzams, sevi žēlo

Un žēlo mani ari

Klusā balsī pēc tam piemetināja: — Tagad jūsu kārta, Tartaren! — Un tad Taraskonas Tartarens ar izstieptu un dūrē savilktu roku, drebošām nāsīm trīs reizes sacīja briesmīgā balsī: — Nē! . . . Nē! . . . Nē! … — kas atbalsojās kā pēr­kona grāviens klavieru iekšās: — Nā! . . . Nā! . .. Nā! … — Tad Bezikē kundze atsāka vēlreiz:

— Ak, lūdzams, sevi žēlo Un žēlo mani ar.

— Nā, nā, nā, — vēl skaļāk rēca Tartarens un ar to arī apro­bežojās . .. Tas, kā paši redzat, nebija garumā vilkts, bet labi tēmēts un tēlots un šķita kaut kas tik velnišķīgs, ka aptiekā visiem pārskrēja šaušalu drebuļi, un Tartarenam četrās vai pie­cas reizes pēc kārtas bija jāatsāk savi: Nā! Nā! Nā!

Pēc tam Tartarens noslaucīja pieri, uzsmaidīja dāmām, pa­mirkšķināja ar aci vīriešiem un, izbaudījis savu triumfu, devās prom, lai kādā sanāksmē pateiktu mazliet nevīžīgā tonī: — Nu­pat es pie Bezikē nodziedāju Roberta Velna duetu.

Un tas trakākais, ka viņš pats tam ticēja.

Savu talantu dēļ Tartarenam pilsētā bija izcils stāvoklis.

Starp citu, tā ir pozitīvi vērtējama parādība, ka šis velna puika bija pratis noskaņot savā labā visus.

Taraskonas armija turējās Tartarena pusē. Dūšīgais ko­mandants Bravida, atvaļināts intendantūras kapteinis, par viņu mēdza teikt: — Tas tik ir gudrinieks, — domājams, ka koman­dants labi pazina gudriniekus, jo daudzus bija apģērbis.

Tiesas vīri arī bija Tartarena pusē. Divas trīs reizes vecais prezidents Ladavēzs pilnā tiesas zālē bija iesaucies:

— Tas tik ir raksturs!

Arī tauta atbalstīja Tartarenu. Viņa platā mugura, viņa gaita, viņa stāja, šī labā, pie kaujas trokšņa pieradušā kara zirga stāja, varoņa slava, kas bija radusies diezin kur, un tas, ka dažas reizes viņš bija izdalījis prāvu daudzumu sīknaudas un sadevis pie savām durvīm pa kaklu mazajiem apavu tīrītā­jiem, — tas viss viņu bija padarījis par vietējo lordu Seimūru, par taraskoniešu tirgus karali. Svētdienas vakaros, kad Tarta­rens atgriezās no medībām, uzkāris cepuri uz šautenes stobra, cieši iežņaugts parķa vestē, Ronas ostas nesēji klanījās viņam ar lielu cieņu un, ar acīm noradot uz milzīgajiem Tartarena roku muskujiem, viņu apbrīnodami, savā starpā paklusu sarunājās:

— Kas viņš ir par stiprinieku! Viņam ir divkārši muskuļi!

DIVKĀRŠI MUSKUĻI! Tādus izteicienus var dabūt dzirdēt vienīgi Taraskonā. Un tomēr ar visu to, ar saviem daudzajiem talantiem, divkāršajiem muskuļiem, tautas labvēlību un tik vērtīgo komandanta Bravidas — bijušā intendantūras kapteiņa cieņu Tartarens nejutās laimīgs; mazpilsētas dzīve viņu nomāca un smacēja. Dižais Taraskonas vīrs Taraskonā gar­laikojās. Patiesībā viņa varonīgajai dabai, dēkainajai un traku­līgajai dvēselei, kas sapņoja par kaujām, par izbraucieniem pampasos, par lielām medībām, tuksnešu smiltīm, par viesuļ­vētrām uz sauszemes un okeānā, šīs svētdienas cepuru medības ar dzinējiem un tiesas spriešana ieroču tirgoņa Kostekaldes veikalā nebija itin nekas. Nabaga dižais vīrs! Sāda vārguļošana ar laiku varēja viņu pazudināt.

Veltīgi viņš audzēja ap sevi baobabu un citus Āfrikas augus, gribēdams paplašināt savas dzīves apvāršņus un mazliet pie­mirst klubu un tirgus laukumu, veltīgi vāca kopā ieročus ieroču galā, malajiešu zobenus zobenu galā, veltīgi pieblīvēja savu prātu ar romantiskām grāmatām — gluži kā nemirstīgais dons Kihots, gribēdams ar sapņa spēku izrauties no nežēlīgās īstenī­bas nagiem . . . Bet ak vai! Viss, ko viņš darīja, tiekdamies dzesēt slāpes pēc dēkām, šīs slāpes vēl tikai pavairoja^ Redzot visus šos daudzos ieročus, viņā modās vienīgi dusmas un uzbu­dinājums. Šautenes, bultas un laso sauca: — Uz kauju, uz kauju! — Viņa baobaba zaros dvašoja lielu ceļojumu vēji un deva viņam nelāgus padomus. Lai viņu pavisam nobeigtu, Gustavs Emārs un Fenimors Kupers . . .