Alfonss Dodē - TARASKONAS TARTARENS

— Ai labās divstobru karabīnes, ai dunči, ai laso, ai mo­kasīni!

Tartarens Sančo (arvien mierīgāk):

— Ai labā, gaišā veste, labie, siltie uzcelīši, ai labās ause- nites!

Tartarens Kihots (nevarēdams valdīties):

— Avu, lai man dod āvu! TartarensSančo (zvana kalponei):

— Žanete, šokolādi!

Pēc tam ierodas Žanete, nesot lielisku, karstu un smaržīgu šokolādi ar krējuma kārtiņu virsū un sulīgus anīsa cepumus, kas iepriecina Tartarenu Sančo un apslāpē Tartarena Kihota klie­dzienus.

Redziet, tā tas gadījies, ka Taraskonas Tartarens nekad nav atstājis Taraskonu.

VII

Reiz tomēr Tartarenam gandrīz bija jabrauc — jabrauc tala ceļojumā.

Trīs brāļi Garsio-Kamī, taraskonieši, apmetušies uz dzīvi Sanhajā, bija piedāvājuši viņam kāda kantora vadību. Tāda dzīve, piemēram, viņam bija vajadzīga. Ievērojami darījumi, vesels komiju bars ko rīkot, sakari ar Krieviju, Persiju un Āzijas Turciju, vārdu sakot, plaša tirdzniecība.

Tartarena mutē valodas par plašo tirdzniecību ieguva mil­zīgu vērienu.

Garsio-Kamī namam, starp citu, bija tāda priekšrocība, ka tur reizēm iegriezās tatāri. Tad steigšus aizdarīja durvis. Visi komiji ķērās pie ieročiem, tika uzvilkts konsulārais karogs, un — bum-bum-bums — pa logu uz tatāriem!

Man nav jums jāsaka, ar kādu sajūsmu Tartarens Kihots pieķērās šim priekšlikumam; Tartarens Sančo, diemžēl, ar šo ausi nedzirdēja, un, tā kā viņš bija stiprākais, tad no šī pasā­kuma nekas neiznāca. Pilsētā par to runāja daudz. Vai viņš būs

braucējs vai nebūs? Saderēsim, ka būs, saderēsim, ka nebūs! Tas bija vesels notikums .. . Galu galā Tartarens neaizbrauca, bet visumā šis notikums viņu ļoti pagodināja. Tas, ka ir jābrauc uz Sanhaju vai patiesībā turp aizbraukt, Tartarenam bija gluži viens un tas pats. Visapkārt runāja par Tartarena ceļojumu tik ilgi, kamēr beidzot visi sāka domāt, ka nupat viņš no turienes pārbraucis, un vakara sanāksmē visi kungi viņu iztaujāja par dzīvi Sanhajā, par turienes parašām, par klimatu, opiju, plašo tirdzniecību . ..

Tartarens, par visu ļoti labi informēts, labprāt pastāstīja pat atsevišķus sīkumus, kad viņu izvaicāja, tā ka beidzot goda vīrs pats vairs nejūtās īsti drošs, ka patiesībā Sanhajā nemaz nebija bijis, un, simto reizi stāstot par tatāru ierašanos, viņam beidzot gluži dabiski pagadījās pateikt:

— Tad es liku apbruņot visus savus komijus, uzvilku kon­sulāro karogu un bum-bum-bums šāvu pa logu uz tatāriem.

To dzirdot, visi klātesošie nodrebēja.

— Tad taču jūsu Tartarens ir bijis briesmīgs melis!

— Nē, tūkstoškārt nē! Tartarens nav bijis melis!

— Viņam taču bija jāzina, ka Sanhajā viņš nemaz nav bijis! Protams, viņš to zināja! Tikai . . .

Tikai uzklausiet, ko es jums teikšu. Ir laiks reizi par visām reizēm noskaidrot jautājumu par melkuļu neslavu, ko ziemeļ­nieki piedēvē dienvidniekiem. Dienvidos nav melkuļu, Marseļā to nav vairāk kā Nimā, Tulūzā vai Taraskonā. Dienvidnieks nemelo, viņš kļūdās. Viņš ne vienmēr saka patiesību, bet iedo­mājas to sakām. Viņa meli nav meli, bet kaut kas līdzīgs mirāžai…

Mirāža gan! Lai pilnīgi mani saprastu, dodieties uz dien­vidiem — un jūs visu redzēsiet paši. Jūs redzēsiet šo velna zemi, kur saule visu pārvērš un visu padara lielāku, nekā tas patiesībā ir. Jūs redzēsiet sīkos Provansas paugurus, ne augstākus par

Monmartra pakalnu, kas jums liksies milzīgi, jūs redzēsiet Nīmas četrstūraino templi 1 , mazu etažera rotas lietu, kas jums liksies tikpat liela kā Dievmātes katedrāle. Jūs redzēsiet… Jā, vienīgais melis dienvidos, ja tāds vispār ir, ir saule … Tā pār­spīlē visu, kam pieskaras! . . . Kas gan bija Sparta savos ziedu laikos? Neliels miests . . . Kas bija Atēnas? Daudz, ja apakš- prefektūra … bet vēsturē tās taču mums šķiet milzu pilsētas. Redziet nu, ko ar tām izdarījusi saule . . .

Vai jūs pēc tam varat brīnīties, ka šī pati saule virs Taras­konas varēja bijušo intendantūras kapteini, kāds bija Bravida, pārvērst par dūšīgo komandantu Bravidu, rutku par baobabu un cilvēku, kam vajadzēja braukt uz Sanhaju, par tādu, kas tur jau ir bijis?

1 Domāts Diānas templis. Ievērojams arhitektūras piemineklis Nimā.

Tulk.

Tagad, kad mēs esam parādījuši Taraskonas Tartarenu viņa privātajā dzīvē, pirms slava viņu skūpstījusi uz pieres un uz­likusi galvā gadu simteņu laurus, tagad, kad mēs esam attēlo­juši šo heroisko dzīvi vienkāršā vidē, tās priekus un bēdas, tās sapņus un cerības, pasteigsimies nonākt pie viņa dzīves stāsta izcilākajām lappusēm un pie dīvainā gadījuma, kam bija jā­kļūst par šī nesalīdzināmā likteņa izejas punktu.

Tas notika kādu vakaru pie ieroču meistara Kostekaldes. Patlaban Taraskonas Tartarens rādīja dažiem interesentiem, kā apieties ar jauna veida šauteni. Pēkšņi atsprāgst vaļā durvis un viens cepuru mednieks uztraukts iedrāžas veikalā kliegdams: — Lauva, lauva! — Vispārīgs apjukums, bailes, burzma, grūstīšanās. Tartarens uzsprauž durkli, Kostekalde skriešus do­das aizslēgt ārdurvis. Mednieku ielenc, izjautā, steidzina un, lūk, ko dabū zināt: Mitēna zvērnīca, braucot mājās no gada tirg us Bokērā, bijusi ar mieru apstāties dažas dienas Taraskonā un nupat apmetusies pils laukumā ar daudz čūskām, roņiem, krokodiliem un lielisku Atlasa lauvu.

Atlasa lauva Taraskonā! Nekad, kopš cilvēki atceras, nekas tamlīdzīgs tur nav redzēts. Cik lepni raudzījās mūsu dūšīgie cepuru mednieki! Kā staroja viņu vīrišķīgās sejas un visi Koste- kaldes veikala kakti, kādi krietni un klusi roku spiedieni! Sa­traukums bija tik liels un negaidīts, ka neviens nebilda ne vārda . . .

Pat ne Tartarens. Bāls un drebošs, ar šauteni rokā, viņš, stāvēdams pie letes, kaut ko pārdomāja. Atlasa lauva tepat, pavisam tuvu, divu soļu atstatumā. Lauva! Meža zvēru karalis, varonīgais plēsonis, visdižākais viņa sapņu medījums, kaut kas līdzīgs galvenajam varonim tajā ideālajā trupā, kura viņa iztēlē tēloja tik skaistas dramas …

Lauva! Dzīvi brīnumi! …

Turklāt vēl no Atlasa!! Tas bija vairāk nekā dižais Tarta­rens spēja izturēt. Pēkšņi vesela asins šalts sakāpa viņa vaigos.

Acis liesmoja. Ar konvulsīvu kustību viņš pārsvieda šau­teni pār plecu un, pagriezies pret krietno Bravidu, bijušo inten- dantūras kapteini, uzauca pērkondimdošā balsī:

— Komandant, iesim, paraudzīsimies, kas tur ir!

— Jā, jā, bet… mana šautene! Jūs aiznesat manu jaun­modīgo šauteni! — uzdrošinājās kautrīgi iebilst apdomīgais Kostekalde, bet Tartarens jau bija uz ielas, un aiz viņa rindā lepni soļoja visi cepuru mednieki.

Kad viņi nonāca pie zvērnīcas, tur jau drūzmējās ļaudis. Taraskonas varonīgā cilts bija ilgu laiku dzīvojusi bez sensā­cijām un nu gāzās virsū Mitēna balagāna būdām un bija tās ieņēmusi ar varu. Arī resnā Mitēna kundze jutās apmierināta … Kabīļu tērpā, līdz elkonim kailām rokām, dzelzs aprocēm ap kāju potītēm, vienā rokā pletni, otrā dzīvu, gan noplūktu cāli, slavenā dāma pieņēma taraskoniešus savā būdā, un, tā kā arī viņai bija divkārši muskuļi, tad dāmai bija gandrīz tikpat lieli panākumi kā viņas zvēriem.

Tartarena ienākšana ar šauteni pār plecu lika visiem sa­trūkties.