Alfonss Dodē - TARASKONAS TARTARENS

Tveicīgajā vasaras pēcpusdienā, kad Tartarens lasīja vien­tulībā savu šķēpu vidū, ai, cik bieži viņš piecēlās rēkdams, cik

reizes nosvieda grāmatu zemē un metās pie sienas, lai noņemtu no vadža apbruņojumu.

Nabaga vīrs aizmirsa, ka viņš atrodas savās mājās Taras­konā ar zīda lakatiņu ap galvu un vienās apakšbiksēs; viņš visu lasīto pārvērta darbos un, pats savas balss iejūsmināts, kliedza un vicināja āvu vai tomahavku.

— Lai tik viņi tagad nāk šurp!

Viņi? Kādi Viņi?

Pats Tartarens to īsti nezinaja … Viņi bija tie, kas uzbrūk, kas kaujas, kož, plēš un skalpē, kauc un rēc. Viņi! Tas bija Siū indiānis, kas dejo ap kaujas stabu, pie kura piesiets nelaimīgais baltais.

Tas bija pelēkais Klinšu kalnu lācis, kas mīņājas un laizās ar asiņainu mēli. Tas vēl bija tuksneša tuaregs, malajiešu jūras laupītājs, Abrucu bandīts… Viņi — tie nu reiz bija Viņi! … Vārdu sakot, karš, ceļojumi, dēkas un slava.

Bet, ak vai, bezbailīgais taraskonietis viņus veltīgi sauca, veltīgi izaicināja … Viņi nekad neuzradās .. . Velns ar ārā! Kas gan viņiem būtu meklējams Taraskonā?

Tomēr Tartarens viņus arvien vēl gaidīja, it sevišķi vakaros, iedams uz klubu.

Tempļa ordeņa brālis, nodomājis uzbrukt neticīgajiem, kas ielenkuši klosteri, Ķīnas tīģeris, sagatavojies lēcienam, komanču karotājs, iznācis uz kara takas, nav nekas salīdzinājumā ar Taraskonas Tartarenu, kad tas, apbruņojies no galvas līdz pa­pēžiem, devās uz klubu pulksten deviņos vakarā, stundu pēc jundas taurēm.

Gatavs kaujai! — kā mēdz sacīt jūrnieki.

Kreisajā rokā Tartarenam bija dzelzs sitamais, labajā — spieķis ar dzelzs uzgali, kreisajā kabatā tercerols, labajā — revolveris. Uz krūtīm starp svārku un kreklu — malajiešu dun­cis. Taču nekad tur nebija saindētu bultu; tie ir pārāk negodīgi ieroči! . . .

Pirms iziešanas no mājām, viņš brīdi trenējās sava kabineta klusumā un krēslībā, cirta ar zobenu, šāva sienā, izvingrināja muskuļus, tad paņēma savu mājas atslēgu un nopietni, nesteig­damies izgāja caur dārzu. — Pēc angļu parašas, kungi, ar angļu mieru! Tā ir īstā drošsirdība! — Dārza galā viņš atdarīja sma­gos dzelzs vārtus. Viņš tos atvēra tik pēkšņi un spēcīgi, ka durvis atsitās pret āra sienu … Ja viņi būtu paslēpušies aiz tiem, varat iedomāties, kā vārti viņus būtu sadauzījuši! . .. Diemžēl, viņu tur nebija.

Tartarens izgāja pa atvērtajām durvīm, ātri pameta acis pa labi un pa kreisi, divas reizes strauji apgrieza atslēgu. Tad devās aši projām.

Uz Avinjonas ce|a neredzēja pat ne kaķa. Durvis bija slēg­tas, logi apdzisuši. Melna tumsa. Vietvietām Ronas miglā mirk­šķināja kāda laterna.

Cildens un rāms Taraskonas Tartarens iegāja naktī, soļiem ritmiski skanot un ar spieķa dzelzs uzgali šķiļot no bruģa dzirksteles . . . Vai tie bija bulvāri, plašās ielas vai šaurās šķērs­ielas viņš arvien turējās ceļa vidū, un tas ir lielisks piesargāša- nās paņēmiens, kas ļauj saskatīt briesmu tuvošanos un jo sevišķi palīdz izvairīties no tā, kas vakaros Taraskonas ielās dažreiz gāžas ārā pa logiem. Vērojot viņa uzmanīgās izdarības, nedo­mājiet, ka Tartarenam ir bail.. . Nē, viņš tikai piesargās!

Vislabākais pierādījums, ka Tartarenam nav bail, ir ceļš, ko viņš izraudzījies. Viņš nedevās uz klubu gar upi, bet gan caur pilsētu, tas ir, pa visgarāko, vistumšāko ceļu, pa veselu rindu nejauku mazu ieliņu, kuru galā redz drūmi zvīļojam Ronu. Nabaga vīrs arvien vēl cerēja, ka kādā bīstamā ielas līkumā, viņi iznāks no tumsas un uzklups no muguras. Es galvoju jums, Tartarens viņus uzņemtu labi. .. Bet ak vai! Likteņa ironija! Taraskonas Tartarenam nekad, patiesi it nekad ne­laimējās sastapt kaut ko bīstamu. Pat ne suni, pat ne dzērāju. Itin nekā!

Dažreiz tomēr gadījās viltus trauksme. Soļu troksnis, ap­slāpētas balsis . . .

— Uzmanību! — sacīja sev Tartarens, apstājās uz vietas, pētīja ēnu, devās pretī vējam, pielika ausi pie zemes, kā to dara indiāņi. . . Soļi tuvojās. Jau skaidri varēja atšķirt balsis . . . Tur nebija šaubu, tuvojās viņi… Viņi bija klāt! Ar ugunīgu skatienu Tartarens elsodams sasparojās kā jaguārs un gatavojās lēcienam un kaujas saucienam . . . kad pēkšņi no tumsas klēpja atskanēja labās taraskoniešu balsis, kas mierīgi viņu sauca:

— Tas jau ir Tartarens, sveiks! Tartaren!

Nolādēts! Tas taču bija aptiekārs Bezikē ar visu ģimeni, kas nupat nodziedājis savu romanci pie Kostekaldes.

— Labvakar, labvakar! — noņurdēja Tartarens, saniknots par savu pārskatīšanos. Mežonīgi paceltu spieķi rokā viņš pa­zuda naktī.

Nonācis ielā, kur atradās klubs, bezbailīgais Tartarens vēl brītiņu pagaidīja, pastaigādamies šurp un turp gar durvīm, pa kurām nule bija jāiet iekšā . . . Beidzot apnicis gaidīt viņus, skaidri zinādams, ka viņi nerādīsies, Tartarens uzmeta pē­dējo izaicinošo skatienu tumsai un dusmās nomurmināja:

— Nekā! . . . Nekā! . . . Nekad it nekā!

Pēc tam goda vīrs devās iekšā paspēlēt kārtis ar koman­dantu.

Ar tādu traku dēku kāri, tādām spēcīgu pārdzīvojumu alkām, tik neprātīgu gribu ceļot un doties pārgājienos kā tad tas, velns parāvis, varēja gadīties, ka Taraskonas Tartarens nekad nebija atstājis Taraskonu?

Tomēr tā bija patiesība. Līdz četrdesmit piecu gadu vecu­mam bezbailīgais taraskonietis ne reizi nebija pārnakšņojis ārpus savas pilsētas un savas mājas. Viņš pat vēl nebija devies slave­najā ceļojumā uz Marseļu, ko sev atļaujas katrs labs provan- sālis, sasniedzot pilngadību. Labi, ja viņš pazina Bokēru, bet Bokēra nav tālu — jāpāriet vienīgi pāri tiltam. So nelaimīgo tiltu tik bieži sagāza vējš; tas bija tik garš, tik neizturīgs, un Rona šajā vietā tik plata, ka tiešām! Jūs taču saprotat. .. Taraskonas Tartarens labāk turējās pie cietzemes.

Jāatzīstas, ka mūsu varonim bija divas ļoti dažādas dabas. «Jūtu sevī divus cilvēkus,» ir sacījis kāds baznīctēvs. Viņš būtu pareizi raksturojis Tartarenu, kas savā dvēselē bija dons Kihots ar tādu pašu bruņniecisku aizrautību, tādu pašu varonī­bas ideālu, tādām pašām neprātīgām alkām pēc visa romantiskā un grandiozā; bet, diemžēl, Tartarenam nebija slavenā idalgo ķermeņa — šā kaulainā un vājā ķermeņa, šīs ķermeņa ilūzijas, pār kuru materiālajai dzīvei nav nekādas varas. Dons Kihots bija spējīgs pavadīt divdesmit naktis, neatsprādzējot bruņas, un četrdesmit stundas iztikt ar vienu pašu sauju rīsu . . . Tartarena ķermenis turpretim bija kārtīgs cilvēka ķermenis, ļoti tukls un smags, ļoti juteklisks un izlutināts, ļoti gaudulīgs, ar pilsoniskām tieksmēm un ērtību prasībām, strups, labi nobarots ķermenis uz nemirstīgā Sančo Pansas kājām.

Dons Kihots un Sančo Pansa abi vienā cilvēkā! Varat iedo­māties, kas tā bija par nelāgu būšanu! Kādas iekšējas sadur­smes! Tās cilvēku vai plēsa pušu. Kas par skaistu dialogu Lisjenam vai Sen-Evremonam būtu abu Tartarenu — Tartarena Kihota un Tartarena Sančo dialogs! Tartarens Kihots, sajūsmināts par Gustava Emāra stāstiem, iesaucās:

— Es braucu.

Tartarens Sančo turpretim, nedomājot ne par ko citu kā par savu reimatismu, saka:

— Es palieku!

Tartarens Kihots (ļoti eksaltēts):

— Dzenies pēc slavas, Tartaren! Tartarens Sančo (ļoti mierīgs):

— Turies pie siltas segas!

Tartarens Kihots (arvien lielākā sajūsmā):