Alfonss Dodē - TARASKONAS TARTARENS

Visi šie krietnie taraskonieši, kas neapbruņoti, mierīgi un paļāvīgi pastaigājās gar krātiņiem bez mazākās briesmu nojau­tas, gluži dabiski satrūkās, redzot ienākam būdā dižo Tartarenu ar briesmīgo šaujamieroci pār plecu. Tātad no kaut kā bija jābīstas, ja jau viņš, šis varonis… Vienā acumirklī visa krātiņu priekša bija tukša. Bērni brēca aiz bailēm, dāmas raudzījās uz durvīm. Aptiekārs Bezikē pazuda, sacīdams, ka iešot pēc šautenes.

Tartarena izturēšanās pamazām nomierināja prātus. Rāms, paceltu galvu, bezbailīgais taraskonietis lēnā gaitā apgāja ap­kārt būdai, neapstādamies pagāja garām roņu baseinam, uzmeta nevērīgu skatienu garajai kliju kastei, kur boa gremoja jēlu cāli un beidzot nostājās lauvas krātiņa priekšā …

Kāda briesmīga un svinīga satikšanās: Taraskonas lauva un Atlasa lauva — aci pret aci! Vienā pusē stāv Tartarens, lepni izslējies, abām rokām atspiedies uz savas šautenes; otrā pusē lauva, milzīgs, salmos novārtījies, trula izskata, acis blisi­nādams, milzīgu, dzeltenām krēpēm rotātu purnu nolicis uz priekšķepām. Abi mierīgi raudzījās viens otrā.

Savādi! Vai nu tur bija vainīga šautene, ka lauvam radās slikta oma, vai arī viņš saostījis savas cilts ienaidnieku, bet zvērs, kas līdz šim bija noraudzījies taraskoniešos ar valdoņa nicināšanu, žāvādamies visu acu priekšā, pēkšņi dusmīgi sakus­tējās. Vispirms viņš ievilka caur nāsīm elpu, dobji ierūcās, iz­laida nagus, izstaipīja ķetnas, tad piecēlās, izslēja galvu, sapu­rināja krēpes, atplēta milzu rīkli un, pagriezies pret Tartarenu, briesmīgi ierēcās.

Viņam par atbildi atskanēja šausmīgs kliedziens. Prātu zaudējusī Taraskona metās uz izeju. Visi — sievietes, bērni, nesēji, cepuru mednieki, pat krietnais komandants Bravida…

'.fl^T

Vienīgi Taraskonas Tartarens nekustējās no vietas… Viņš stāvēja stingrs un apņēmīgs krātiņa priekšā ar zvērojošu ska­tienu un baismīgu grimasi, ko pazina visa pilsēta … Pēc brīža, kad cepuru mednieki, Tartarena mierīgās izturēšanās un krātiņa stieņu resnuma mazliet iedrošināti, no jauna tuvojās savam va­donim, viņi dzirdēja, kā viņš, skatīdamies uz lauvu, murmina:

— Jā, tās tik ir medības!

Todien Taraskonas Tartarens par šo jautājumu vairāk ne­bilda ne vārda . ..

Todien Taraskonas Tartarens par to vairāk nebilda ne vārda, taču nabadziņš bija jau izrunājies par daudz.

Nākamajā dienā pilsētā nedzirdēja vairs ne par ko citu kā vienīgi par gaidāmo Tartarena braucienu uz Alžīriju un lauvu medībām. Dārgie lasītāji, jūs visi esat liecinieki, ka goda vīrs nebija par to bildis ne vārda, bet jūs saprotat — šī mirāža…

Vārdu sakot, visa Taraskona runāja tikai par šo braucienu.

Laukā, bulvārī, klubā, pie Kostekaldes, — visur satikās samulsuši ļaudis:

— Un bez tam, vai jūs zināt, kas ir pēdējais jaunums?

— Un bez tam, kas tad vēl? … Saprotams, Tartarena aizceļošana.

Taraskonā visi teikumi sākas ar un bez tam… un beidzas ar saprotams. Bet šodien un bez tam un saprotams skanēja tik skaļi, ka šķindēja pat logu rūtis. (Taraskonieši šos vārdus izrunā savā izloksnē.)

Izdzirdis, ka viņš aizceļošot uz Āfriku, Tartarens bija vis­pārsteigtākais cilvēks visā pilsētā. Redzat nu, ko panāk godkārība! Viņš vis nesacīja, ka nebrauks, ka viņam nekad ne prātā nav nācis braukt. Nabaga Tartarens, kad ar viņu sāka runāt par šo ceļojumu, pirmoreiz atbildēja mazliet izvairīgi: — He … he . . . varbūt… Es nesaku neko. Otro reizi, jau mazliet iedzī­vojies šajā noskaņā, viņš atbildēja: — Iespējams, — bet trešo reizi: — Noteikti!

Beidzot vakarā klubā un pie Kostekaldes, aizrāvies ar olu punšu, bravo saucieniem un ugunīm, apreibis no panākumiem, ko pilsētā bija izraisījusi vēsts par braucienu, nelaimīgais for­māli paziņoja, ka viņam cepuru medīšana esot apnikusi un viņš drīzumā došoties vajāt lielos Atlasa lauvas.

So paziņojumu uzņēma ar neprātīgām gavilēm. Sekoja jauns olu punšs, rokas spiedieni, apkampieni un līdz pat pusnaktij lāpu gaismā skanēja serenādes mazās baobaba mājiņas priekšā.

Taču Tartarens Sančo nebija apmierināts! Visa šī Āfrikas ceļojuma un lauvu medību ideja jau tagad viņu kratīja kā dru­dzī; pārgājis mājās, godinājuma serenādei vēl skanot pie lo­giem, viņš šausmīgi uzbruka Tartarenam Kihotam, sauca viņu par jukušu murgotāju, neapdomīgu trakuli, turklāt sīki aprak­stīja visas katastrofas, kas viņu gaidīja šajā ekspedīcijā; pie­mēram, kuģa bojā eju, kaulu sāpes, drudzi, asinsguļu, melno mēri, elephantiasis [2] un citas kaites …

Veltīgi Tartarens Kihots zvērēja, ka nerīkošoties neapdo­mīgi, ka pienācīgi apģērbšoties, paņemšot līdzi visu, kas vaja­dzīgs. Tartarens Sančo nekā negribēja par to dzirdēt. Nabaga vīrs jau jutās lauvu saplosīts un tuksneša smilšu aprakts kā nelaiķa Kambīzs, un otram Tartarenam izdevās viņu mazliet nomierināt, ieskaidrojot, ka tas nenotikšot tūlīt, ka nekur neesot jāsteidzas un ka beigu beigās viņi nemaz vēl neesot aizbraukuši.

Skaidrs kā diena — šādā ekspedīcijā mēdz doties tikai ar zināmu piesardzību. Pie velna, ir jāzin, kurp brauc, viņš vis neizlidos ceļā kā gāju putns …

Taraskonietim vairāk nekā viss cits nu rūpēja izlasīt lielo Āfrikas tūristu nostāstus, Mungo-Parka, Kaijē, doktora Living- stona un Anrī Diverjē aprakstus.

Viņš uzzināja, ka šie bezbailīgie ceļotāji, pirms āva kājas tālām ekskursijām, bija ilgi mācījušies paciest izsalkumu, slā­pes, garus pārgājienus un visāda veida grūtības. Tartarens gri­bēja darīt tāpat kā viņi un, sākot ar šodienu, lietoja barībai vairs tikai vārītu ūdeni. Taraskonā par vārītu ūdeni sauc dzērienu, ko pagatavo, iemērcot siltā ūdenī dažus maizes riecienus, un kam pieliek klāt ķiploka šķēlīti, mazliet timiāna un šķipsniņu lauru lapu.

Diēta bija nežēlīga, un varat iedomāties, ka nabaga Sančo seja saviebās grimasē.

Aizraudamies ar vārīto ūdeni, Taraskonas Tartarens ap­guva vēl dažu labu praktisku paņēmienu. Piemēram, lai norū­dītos gariem pārgājieniem, viņš piespieda sevi ik rītu atkārtot pastaigu pa pilsētu septiņas vai astoņas reizes no vietas — gan steidzīgā, gan vingrotāja solī; to darot, viņš pievilka elkoņus pie ķermeņa un, pēc antīkā parauga, ieņēma mutē divus akmen­tiņus. Bez tam, lai pieradinātos pie nakts vēsuma, miglas un rasas, viņš katru vakaru izgāja savā dārzā gluži viens pats un, ar šauteni nostājies mastā aiz baobaba, kavējās tur līdz pulk­sten desmitiem vienpadsmitiem …

Beidzot, kamēr vien Mitēna zvērnīca uzturējās Taraskonā, cepuru mednieki, aizkavējušies pie Kostekaldes, ejot pāri pils laukumam, redzēja nakts krēslā, aiz zvēru krātiņiem šurp un turp staigājam kādu noslēpumainu vīru. Tas bija Taraskonas Tartarens, kas pieradināja sevi bez drebēšanas nakts tumsā klausīties lauvas rēkšanā.

Kamēr Tartarens aizrautīgi vingrinājās visāda veida varo­nības paņēmienos, Taraskona viņu neizlaida no acīm; ne par ko citu ļaudis vairs neinteresējās. Cepuru medības pajuka, roman­ces aizgāja atpūtā. Bezikē aptiekā zem zaļa pārklāja vārguļoja klavieres un uz tām kaltējās beigtas mušas ar vēderiem uz augšu … Tartarena ekspedīcija bija apstādinājusi visu …

Jums vajadzētu redzēt, kādi panākumi Tartarenam bija salonos! Ap viņu plūcās, ap viņu strīdējās, viņu patapināja cits no cita, viņu nozaga! Nebija dāmām lielāka goda kā aiziet uz Mitēna zvērnīcu ar Tartarenu zem rokas un lauvas krātiņa priekšā ļaut sev izskaidrot, kā ķerties pie tik lielu zvēru medī­šanas; kur, uz cik soļiem vajag tēmēt, vai bieži notiek nelaimes gadījumi utt.