Alfonss Dodē - TARASKONAS TARTARENS

— Blidaha, Blidaha! — sauca konduktors, atdarīdams durtiņas.

Caur blāviem, dubļainiem stikliem Taraskonas Tartarens neskaidri saskatīja jauku prefektūras laukumu — taisnstūra laukumu, ar oranžu kokiem apdēstītu arkādi visapkārt, — kurā mazi zaldātiņi mācījās maršēt dzidrā rīta rožainajā dūmakā. Kafejnīcas vēra vaļā savus aizvirtņus. Vienā stūrī bija dārzeņu paviljons. Tas viss bija apburoši, taču te vēl nebija ne smakas no lauvām.

— Uz dienvidiem, vairāk uz dienvidiem, — murmināja labais Tartarens un no jauna iespiedās savā kaktā.

Sajā brīdi durtiņas atvērās. Iekšā ieplūda svaiga gaisa mutulis, ienesdams uz saviem spārniem līdz ar ziedošu oranžu smaržu itin mazu kundziņu riekstu brūnuma svārkos, vecu, sausu, grumbainu, atturīgu, ar seju dūres lielumā, ar melnu zīda apkaklīti piecu pirkstu platumā, ar ādas portfeli un lietus­sargu, īstu miestiņa notāru.

Ieraudzījis taraskonieša kara mantas, iepretim apsēdies, mazais kundziņš likās sevišķi pārsteigts un noskatījās Tartarenā ar tādu neatlaidību, ka kļuva neērti.

Nojūdza, aizjūdza, un diližanss devās projām. Mazais kundziņš visu laiku vel arvien raudzījas Tartarena. Beidzot taraskonietis sadusmojās.

— Vai tas jūs pārsteidz? — viņš noprasīja savukārt pa­lūkodamies mazajam kundziņam tieši sejā.

— Nē! Tās mani traucē! — atbildēja otrs ļoti mierīgi. Fakts bija tas, ka kopā ar nometnes telti, revolveri, divām šautenēm makstīs, medību dunci, nemaz nerunājot par savu dabisko tuklumu, Taraskonas Tartarens aizņēma daudz vietas.

Mazā kundziņa atbilde taraskonieti sakaitināja.

— Varbūt jūs iedomājaties, ka es došos lauvu medībās ar jūsu lietussargu? — lepni atcirta mūsu dižvīrs.

Mazais kundziņš aplūkoja savu lietussargu, klusi pasmai­dīja un tad ar ierasto flegmu iejautājās:

— Tātad, mans kungs, kas jūs esat?

— Lauvu nāvētājs Taraskonas Tartarens!

Sos vārdus izrunājot, bezbailīgais taraskonietis sakratīja savu š e š i j a s pušķi gluži kā lauva krēpes.

Diližanss pārsteigts sakustējās. Trapists pārmeta krustu, kokotes bailēs iekliedzās, un Orleanvilas fotogrāfs pienāca pie lauvu nāvētāja un jau priecājās par lielo godu pagatavot viņa fotouzņēmumu.

Mazais kundziņš nepavisam nesamulsa.

— Vai jūs jau esat daudz lauvu nošāvuši, Tartarena kungs? — viņš jautāja ļoti mierīgi.

Taraskonietis to uzņēma savā parastajā veidā: — Jā, esmu daudz nošāvis, mans kungs! . . . Jums es novēlētu tik daudz matu uz galvas!

Viss diližanss kratījās aiz smiekliem, ieraugot slejamies augšup uz mazā kundziņa paura trīs matus iesarkanā dzel­tenumā. Tad ņēma vārdu Orleanvilas fotogrāfs:

— Jums gan ir briesmīgs amats, Tartarena kungs! . , . Kādreiz gadās piedzīvot baigus brīžus . . . nabaga Bombone- lam . . .

— Ak jā, panteru nāvētājs, — nevērīgi atteica Tartarens.

— Vai tad jūs viņu pazīstat? — vaicāja mazais kungs.

— Tas tik vēl trūka, ka es viņu nepazītu! Vairāk nekā div­desmit reižu esam medījuši kopā!

Mazais kundziņš smaidīja.

— Vai jūs medījat arī panteras, Tartarena kungs?

— Dažreiz, lai pakavētu sev laiku, —- atteica saniknotais taraskonietis. Tad piebilda, varonīgi paceldams galvu un tādē­jādi apsvilinādams sirdis abām kokotēm. — Tās jau nav ne­kādi lauvas!

— Vispār, — uzdrošinājās iebilst Orleanvilas fotogrāfs, — pantera ir tikai liels kaķis . . .

— Pareizi gan! — piekrita Tartarens, kam nemaz nebija tik nepatīkami mazliet pazemināt Bombonela slavu, sevišķi dāmu priekšā.

Te diližanss apstājās, konduktors nāca atvērt durvis un god­bijīgi uzrunāja mazo vecīti:

— Kungs, jūs esat atbraucis!

Mazais kundziņš piecēlās, izkāpa ārā un vēl neaizvēris durtiņas teica:

— Vai jūs, Tartarena kungs, atļautu man dot jums kādu padomu?

— Kādu, mans kungs?

— Klausieties, jūs izskatāties pēc goda vīra, man gribētos jums pateikt patiesību. Brauciet drīzāk atpakaļ uz Taraskonu, Tartarena kungs . . . Se jūs veltīgi zaudējat laiku. . . Provincē vēl ir palikušas dažas panteras, bet — fu! — tas jums ir pārāk niecīgs medījums! . .. Bet ar lauvām nu ir cauri! Alžīrijā viņu vairs nav . . . Mans draugs Sasēns nupat nošāva pēdējo.

Tad mazais kundziņš atsveicinājās, aizsita durtiņas un smie­damies aizgāja ar savu portfeli un lietussargu.

— Konduktor, — jautāja Tartarens, uzmetis lūpu, — kas tas bija par večuku?

— Kā? Jūs viņu nepazīstat? Tas taču ir Bombonela kungs.

Pie Milianahas Taraskonas Tartarens izkāpa, bet diližanss turpināja ceļu uz dienvidiem. Divas dienas viņš bija smagi kra­tījies, divas naktis pavadījis, acu neaizvēris, pētīdams caur dur­tiņām, vai neieraudzīs laukā ceļa malā lauvas šaušalīgo ēnu. Pēc tik daudz negulētām naktīm beidzot dažas atpūtas stundas! Un tad, patiesību sakot, kopš neveiksmes ar Bombonela kungu, par spīti ieročiem, briesmīgi uzmestajai lūpai un sarkanajai cepurei, krietnais taraskonietis nejutās gluži ērti Orleanvilas fotogrāfā un abu trešā huzāru pulka jaunkundžu priekšā.

Tad nu viņš devās ceļā pa Milianahas platajām ielām, kas bija pilnas skaistu koku un strūklaku; taču meklēdams piemē­rotu viesnīcu, nabaga vīrs nevarēja nedomāt par Bombonela vārdiem… Ja nu tas tiešām tiesa? Ja Alžīrijā vairs nav lauvu? … Kāpēc tad tik traki noskrieties un nomocīties?

Piepeši kādas ielas krustojumā mūsu varonis satikās vaigu vaigā ar… Nu, uzminiet ar ko? … Ar lielisku lauvu, kas gai­dīja kādas kafejnīcas durvju priekšā, karaliski apsēdies uz sa» vas pakaļdaļas, un viņa rūsganajās krēpēs rotājās saule:

— Ko viņi tur melš, ka lauvu te vairs nav? — iesaucās taraskonietis palēkdamies. Lauva, izdzirdis šo saucienu, nolieca galvu un, satvēris zobos koka trauku, noliktu viņam priekšā uz ietves, to pazemīgi stiepa pretī Tartarenam, kas stāvēja mēms aiz brīnumiem … Kāds arābs, kas gāja garām, iemeta traukā lielāku naudas gabalu. Lauva paluncināja asti. Nu beidzot Tartarenam uzausa gaisma. Viņš ieraudzīja to, ko sākumā aiz uztraukuma nebija varējis pamanīt, ka ap aklo, pieradināto lauvu drūzmējās ļaudis un ka divi braši, ar rungām apbruņoti nēģeri vadāja lauvu pa pilsētu kā savojieši vadā savus murk­šķus. Taraskonietim sakāpa asinis galvā.

— Jūs nelaimīgie, vai var zaimot tik cildenu zvēru, — kliedza viņš pērkondimdošā balsī. Tad viņš metās uz lauvu un izrāva tam nešķīsto trauciņu no karaliskajiem žokļiem . . . Abi nēģeri, domādami, ka viņiem darīšana ar zagli, pacēluši nūjas metās virsū taraskonietim. Izcēlās briesmīga kņada. Nē­ģeri sita, sievietes spiedza, bērni smējās. Kāds vecs ebreju kurpnieks sauca no savas bodītes:

— Liecieties mierā! Liecieties mierā!

Pats lauva savā tumsā mēģināja rēkt, un nelaimīgais Tar­tarens pēc izmisīgas cīņas novēlās zemē pie naudas gabaliem un saslaukām.

Sajā mirklī kāds vīrs pašķīra pūli, vārdu sakot, nostūma pie malas nēģerus, ar žestu aizraidīja sievas un bērnus, piecēla Tartarenu, notīrīja, sapurināja viņu un, pagalam aizelsušos, nosēdināja uz ielas akmens stabiņa, kur Tartarens varēja atvilkt elpu.

— Kā! Princi, tas esat jūs?… — iesaucās Tartarens, berzēdams sasistos sānus.

— Tiešām tā tas ir, mans drošsirdīgais draugs … Izlasījis Jūsu vēstuli, nodevu Baiju viņas brāļa gādībā, noīrēju pasta ratus, nobraucu piecdesmit jūdzes lielā ātrumā, un nu esmu ieradies īstajā laikā, lai jūs pasargātu no šo nepieklājīgo cilvēku rupjībām. Ko tad jūs esat nodarījuši, lai piedzīvotu šādas nedienas?