Alfonss Dodē - TARASKONAS TARTARENS

Atlaidusies uz dīvāna viņam pretī, Baija, ģitāru strinkšķinā­dama, vilka nazālā tonī vienmuļas melodijas vai atkal, lai iz­klaidētu savu kungu, atdarināja vēdera dejas kustības. Rokā viņa turēja mazu spogulīti, kurā bieži aplūkoja savus baltos zobus un visādi vaibstījās.

Tā kā dāma ne vārda neprata franciski un Tartarens ne vārda arābiski, tad saruna dažreiz nevedās, un runīgajam Tar­tarenam tas visu laiku bija kā sods par to negausību runāšanā, ko viņš sev bija atļāvies Bezikē aptiekā vai pie ieroču tirgotāja Kostekaldes.

Bet arī šis sods nebija bez savas pievilcības, un viņš to sajuta kā saldkaislu splīnu, ja augu dienu nedabūja runāt, bet vienīgi klausīties turku pīpes guldzēšanā, ģitāras trinkšķināšanā un strūklakas vieglajās šalkās mozaīka pagalmā!

Udenspīpe, pelde un mīlestība piepildīja visu viņa dzīvi. Ārā viņi izgāja reti. Dažreiz Sidi Tart'ri, nosēdinājis dāmu sev priekšā, izjāja uz sava brašā mūļa iebaudīt granātābolus mazajā dārziņā, ko viņš bija nopircis tepat apkaimē . . . Bet nekad viņš negāja uz pilsētas eiropeisko daļu . . . Ar saviem zuaviem, ar virsnieku piebāztajiem alkazariem un viņu zobenu mūžīgo šķindoņu zem arkādēm, Alžīra viņam likās neciešama un nejauka kā rietumu gvardes korpuss.

Vispār taraskonietis jutās pārlieku laimīgs. Sevišķi Tarta­rens Sančo, tik ļoti kārs uz turku cepumiem, izteicās, ka esot vairāk nekā apmierināts ar savu jauno dzīvi. Tartarenam donam Kihotam tomēr bija daži iebildumi, kad viņš iedomājās Ta- raskonu un apsolītās ādas. Bet tas nevilkās ilgi un pietika viena Baijas skatiena vai karotes viņas velnišķīgi smaržīgā un uzbu­dinošā ievārījuma, kas bija kā Kirkes dzēriens, lai aizdzītu skumjās domas.

Sad tad vakaros princis Gregorijs ienāca patērzēt par brīvo Melnkalni … Ar nenogurstošu labvēlību laipnais senjors šajā mājā veica tulka pienākumus, vajadzības gadījumā arī inten­danta un visu to bez atlīdzības, vienīgi sava prieka pēc . . . Izņemot viņu, Tartarens pazina vienīgi turkus. Visi šie mežonī­gie korsāri, kurus vērojot tumšo bodīšu dibenā mūsu varoni vēl nesen bija pārņēmušas bailes, tuvāk iepazīstoties, izrādījās labi, nekaitīgi tirgoņi, izšuvēji, garšvielu pārdevēji, pīpju kātu veido­tāji, pieklājīgi audzināti, pazemīgi, viltīgi, diskrēti ļaudis, turklāt paši pirmie kāršu spēlē. Četras vai piecas reizes nedēļā svešie kungi atnāca pavadīt vakaru pie Sidi Tart'ri, laimēja viņa naudu, noēda viņa ievārījumu un, pulkstenim nositot desmit, klusu aizgāja, pateikdamies pravietim.

Atlikušās vakara stundas Sidi Tart'ri ar savu uzticamo draudzeni pavadīja uz terases, uz lielas, baltas terases, kas vien­laikus bija nama jumts un pacēlās pāri pilsētai. Visapkārt baltoja kāds tūkstotis tādu pašu baltu terašu; mierīgas mēnes­nīcas gaismā tās gluži kā kāpnes veda lejup līdz pat jūrai. Vibrējošās ģitāras skaņas, liega vēja nestas, atplūda līdz pat Sidi Tart'ri namam.

. . . Pēkšņi kā zvaigžņu pušķis pa debesīm lēni izrisa spē­cīga, gaiša meldija, un kaimiņu mošejas minaretā parādījās skaists muedzins, viņa baltā ēna iezīmējās nakts dziļajā zilumā un brīnišķīgā balsī, kas piepildīja visu apkārtni, viņš dziedāja slavu Allaham.

Tad Baija tūdaļ pameta ģitāru un, pievērsusi savas lielās acis muedzinam, likās, ar baudu tvēra šo lūgšanu. Kamēr mue­dzins dziedāja, viņa, ekstāzē trīcēdama, sastinga kā austrumu svētā Terēze . . . Tartarens aizkustināts vēroja, kā viņa lūdza, un nodomāja sevī, ka tā ir spēcīga un skaista reliģija, kas var radīt ticīgajos tik lielu sajūsmu.

Taraskona, aizsedz savu vaigu ar šķidrautu! Tavs Tarta­rens domā kļūt atkritējs.

Kādā jaukā pēcpusdienā, kad debesis bija zilas un pūta mīlīgs vējiņš, Sidi Tart'ri jāšus uz mūļa, atgriezās mājās no sava mazā dārziņa. Lielie, uz mūļa muguras saliktie spilveni, ko vēl vairāk piebriedināja dažādi augļi un melones, plati izpleta viņa kājas. Jātnieku iežūžoja prāvo kāpšļu žvadzēšana, un viņš ar visu ķermeni šūpojās līdzi lopiņa līganajām kustībām. Goda vīrs, sakrustojis abas rokas uz vēdera, jāja pa brīnum jauku ainavu un bija gandrīz iesnaudies aiz labsajūtas un siltuma.

Pēkšņi, pilsētā iegriežoties, viņu pamodināja skaļš sauciens.

— Tavu traku sagadīšanos! Varētu sacīt, tas it kā būtu Tartarena kungs! .. .

Izdzirdis Tartarena vārdu un jautro dienvidnieku akcentu, taraskonietis pacēla galvu un ieraudzīja pāris soļu no sevis «Zuava» kapteiņa Barbasū godīgo, brūni iedegušo seju: sēdēdams kādas mazas kafejnīcas durvīs, viņš smēķēja savu pīpi un dzēra absintu.

— He! Labdien, Barbasū! — teica Tartarens un apturēja mūli.

Barbasū vis neatbildēja, bet noskatījās taraskonieti plati ieplestam acīm, tad saka skaļi smieties un smejas ta, ka Sidi Tart'ri pavisam apmulsa, sēdēdams uz savām melonēm.

— Pie turbānā, mans nabaga Tartarena kungs! .. . Tātad taisnība gan. ka jūs nu esot «turks»?… Un vai mazā Baija vēl arvien vēl dzied Marco la Belle?

— Marco la Belle! — sašutis atkārtoja Tartarens. Jums jāzina, kaptein, ka tā, par kuru jūs runājat, ir godīga mauru meitene un neprot ne vārda franciski.

— Baija neprot franciski? . . . Vai jūs esat no mēness no­kritis?

Krietnais kapteinis sāka smieties vēl skaļāk.

Redzēdams, ka nabaga Sidi Tart'ri ģīmis izstiepjas gluži garš, viņš apdomājās un tā kā pierima.

— Varbūt tiešām viņa nav tā pati. . . Teiksim, ka esmu sajaucis .. . Tomēr jūs darītu labi, Tartarena kungs, neuzti­coties Alžīras maurietēm un Melnkalnes prinčiem.

Tartarens piecēlās kāpšļos un uzmeta lūpu.

— Princis, kaptein, ir mans draugs . . .

— Labi! Labi! Tikai bez dusmām! Vai jūs neiedzertu glāzi absinta? Vai jums nekas nav sakāms mājniekiem? Tiešām ne . . . Nu, tad labu ceļa vēju! . . . Starp citu, man ir īsta Fran­cijas tabaka, vai jūs negribētu sev dažām pīpēm … Ņemiet taču! Ņemiet vien! Tā jums nāks par labu… Sī nolādētā austrumu tabaka jums sajaukusi prātu.

Pēc tam kapteinis pievērsās savam absintam, bet Tartarens, gluži domīgs, sīkā riksītī atgriezās uz ceļa, kas viņu veda mājup. Viņa cēlā sirds negribēja ticēt notikušajam, taču Bar­basū ļaunās aizdomas viņu apbēdināja. Novadnieka vārdi, turienes īpatnējā izruna, tas viss modināja nenoteiktus sirds­apziņas pārmetumus.

Mājās Tartarens nevienu nesatika. Baija bija pirtī. Nēģeriete likās neglīta, māja skumja. Viņu pārņēma neizprotama melan­holija; apsēdies pie strūklakas, Tartarens piepildīja pīpi ar Barbasū tabaku. Sī tabaka bija ietīta avīzē. Atšķirot dūrās acīs dzimtās pilsētas vārds.

Mums raksta no Taraskonas:

«Pilsēta pārdzīvo lielas izbaļles. Lauvu nāvētājs Tartarens, kas aiz­braucis uz lielo kaķu medībām Āfrikā, jau vairākus mēnešus nav devis par sevi nekādu ziņu. Kas gan noticis ar mūsu varonīgo pilsoni? Mēs jautājām ar lielām bažām, jo mēs visi pazinām šo karstgalvi, šo pārgal­vīgo dēkaini . . . Vai viņš, tāpat kā daudzi citi, dus aprakts smiltīs vai viņu ir nokodis kāds Atlasa nezvērs, kura ādu viņš bija apsolījis pilsētas pārvaldei? … Briesmīga neziņa! Tomēr nēģeru tirgotāji, kas atbraukuši uz Bokēras gada tirgu, apgalvo, ka satikuši tuksneša vidū kādu eiropieti, kura ārējās pazīmes sakrīt ar Tartarena pazīmēm, un viņš esot devies uz Timbuktu . . . Lai dievs sargā mūsu Tartarenu!»