Alfonss Dodē - TARASKONAS TARTARENS

Kad dzīvniekam piedūrās zīžainā josta, ēzelītis, kurā vēl bija maza dzīvības liesmiņa, atvēra savas lielās, pelēkās acis, divas trīs reizes pakustināja garās ausis, it kā gribētu sacīt: «Paldies! Paldies!» Tad pēdējā konvulsijā viņš noraustījās no galvas līdz astei un vairs nekustējās.

— Nuaro, Nuaro! — sauca bailēs sasprindzināta balss. Tūdaļ tuvumā sakustējās krūmi, Tartarens tikko paspēja pie­celties un nostāties, lai aizsargātos. Tā tiešām bija mātīte! Viņa ieradās briesmīgas, rēcošas, vecam murkšķim līdzīgas elzasietes izskatā, apbruņota ar lielu, sarkanu lietussargu, atprasīdama savu ēzeli visām Mustafa atbalsīm. Tartarens, protams, daudz labprātāk sastaptos ar saniknotu lauvas mātīti nekā ar šo ne­ganto veceni . . . Veltīgi nelaimīgais pūlējās panākt, lai viņu uzklausa, lai ļauj pastāstīt, kā viss noticis, kā pats noturējis Nuaro par lauvu . . . Vecā domāja, ka viņu grib izsmiet, un, rupji lamādamās, metās virsū mūsu varonim, sizdama viņam ar lietussargu. Tartarens, drusku apjucis, cik varēdams aizstā­vējās, atvairīdams sitienus ar savu karabīni, svīda, pūta, leca, kliedza:

— Bet kundze! . .. Bet kundze!

Ej, kur kājas nes! Kundze bija kurla, un viņas bardzība tiešām to pierādīja. Par laimi, kaujas laukā ieradās vēl trešā persona. Tas bija elzasietes vīrs — pats elzasietis un krodziņa turētājs, turklāt vēl ļoti labs grāmatvedis. Redzēdams, ar ko viņam darīšana un ka slepkava negrib neko vairāk, kā vienīgi samaksāt par upuri, viņš atbruņoja savu lauleni, un viņi ar Tar­tarenu vienojās par cenu.

Tartarens iedeva divsimt franku. Ēzelis nemaksāja vairāk kā desmit. Tāda bija parastā ēzelīšu cena arābu tirgos. Pēc tam nabaga Nuaro tika apbedīts pie vīģu koka, un elzasietis, ieguvis labu omu ar Taraskonas naudas zīmēm, aicināja varoni kaut ko iebaudīt viņa krodziņā, kas atradās dažus soļus tālāk — turpat lielceļa malā.

Alžīrijas mednieki ik svētdienas nāca tur brokastot, jo līdzenums bija bagāts ar medījumiem un divas jūdzes ap pilsētu nebija labākas vietas trušiem.

— Un lauvas? — jautāja Tartarens. Elzasietis paraudzījās viņā ar izbrīnu:

— Lauvas?

— Jā, lauvas. Vai jūs kādreiz dabūjat tās redzēt? — at sāka nabaga virs — mazliet nedrošāk. Krodzinieks sāka skaļi smieties.

— Nē, paldies! Lauvas … ko lai ar tiem iesāk?

— Tātad Alžīrijā viņu nav?

— Nudien nekad neesmu redzējis. Nu taču būs jau div­desmit gadu, kamēr še dzīvoju. Bet man liekas, ka esmu kaut ko dzirdējis … Šķiet, ka avīzēs … Tas jau ir krietni tālāk — tur dienvidos . . .

Sai brīdi viņi nonāca pie krodziņa. Tas bija priekšpilsētas krodziņš, kādus redz Vanvā un Pantenā, ar gluži novītušu zariņu virs durvīm, [6] uz sienām uzgleznotām biljarda nūjiņām un šādu nevainīgu izkārtni:

KUR SATIEKAS TRUŠI Kur satiekas truši! . . . Bravida, ai, kādas atmiņas!

Sī pirmā dēka daudziem citiem būtu laupījusi drosmi, bet tādi rūdīti vīri kā Tartarens tik lēti neļāvās iebaidīties.

«Lauvas ir dienvidos,» domāja mūsu varonis. «Labi. Tad es došos uz dienvidiem.»

Tikko norijis pēdējo kumosu, viņš piecēlās, pateicās saim­niekam, ļaunu nepieminēdams apskāva veceni, nobirdināja pē­dējo asaru par nelaimīgo Nuaro un ātri devās atpakaļ uz Alžīru ar ciešu nodomu aizsprādzēt saiņus un vēl tajā pašā dienā doties uz dienvidiem.

Par nelaimi, Mustafa lielceļš kopš vakardienas likās kļuvis tā kā garāks: tur bija tāda saule, tādi putekļi. Nometnes telts šķita tik smaga! . . . Tartarenam nepietika dūšas nostaigāt līdz pilsētai kājām, un viņš apturēja pirmo omnibusu, kas gāja garām, un iesēdās tajā . . .

Ai, nabaga Taraskonas Tartarens! Kā viņš paglābtu savu labo vārdu, savu godu un slavu, ja nelīstu šajos fatālajos rateļos un turpinātu ceļu kājām, riskējot saļimt zem atmosfēras spie­diena, zem telts un zem smago divstobru šauteņu nastas . . .

Kad Tartarens iekāpa, omnibuss bija galīgi pārpildīts. Di­benā, degunu iebāzis lūgšanu grāmatā, sēdēja Alžīras vikārs ar lielu, melnu bārdu. Pretī jauns mauru tirgonis, kas pīpēja res­nas cigaretes, tad kāds Maltas matrozis, četras vai piecas mauru sievietes, aizsegušās ar baltu drēbi tā, ka redzēja tikai acis. Sīs dāmas bija atbraukušas uz grēksūdzi un dievgaldu Abd-el-Ka- dera kapsētā, bet šis skumīgais apciemojums nelikās viņas noskaņojis sērīgi. Varēja dzirdēt, ka tās smējās un žadzināja cita ar citu, paslēpušās zem maskas un graužot cepumus.

Tartarenam likās, ka viņas ļoti vērīgi noskatījās viņā. Se­višķi viena, kas sēdēja tieši pretī, bija ar savu skatienu nogri­musi viņa acīs un nenovērsa to visu ceļu. Kaut gan šī dāma bija aizplīvurota, dzīvās, melnās acis, ko khove [7] bija vēl pagarinājis, brīnišķīgā un smalkā rokas locītava ar zelta sprādzēm, ko varēja saredzēt pavīdam caur šķidrautu, balss skaņa, galvas graciozās, gandrīz bērnišķīgās kustības — viss liecināja, ka zem plīvuriem slēpjas kaut kas jauns, ļoti jauks un pielūdzams. Nelaimīgais Tartarens nezināja, kur nolīst. Sis austrumnieces skaistais acu mēmais glāsts viņu mulsināja, modināja nemieru, lika pamirt; viņam kļuva te karsti, te auksti. . .

Lai vēl galīgi pieveiktu nabaga vīru, visam vēl nāca talkā dāmas kurpīte. Viņš juta šo jauko kurpīti skrienam, šaudāmies gar saviem mednieku zābakiem kā mazu, sarkanu pelīti. Ko darīt? Vai atbildēt šim skatienam, šim mājienam. Jā, bet kādas būs sekas? . . . Mīlestības intriga austrumos! Tas taču ir pavi­sam briesmīgi! .. . Dūšīgais taraskonietis ar savu romantisko dienvidnieka fantāziju, jau iztēloja sev, ka ir kritis einuku nagos, ka viņam nocirsta galva, varbūt pat noticis vēl kas ļaunāks, viņš ir iešūts ādas maisā, šūpojas jūras viļņos un paša galva viņam blakus. Tas mūsu varoni mazliet atvēsināja … Pa šo laiku mazā kurpīte turpināja savas izdarības, un acis tur pāri pretī atvērās gluži platas — kā divi melna samta ziedi un, likās, sacīja:

— Noplūc mūs! . . .

Omnibuss apstājās. Tas bija Teātra laukumā, kur sākās Bab-Azuna iela. Cita pakaļ citai kā sapītas savās platajās biksēs, ar pirmatnīgu grāciju spiežot sev klāt šķidrautu, maurie- tes izkāpa. Tartarena kaimiņiene izkāpa pēdējā, un pieceļoties viņas seja bija tik tuvu mūsu varoņa sejai, ka ietina viņu ar savu elpu īstā jaunības, jasmīna, muska un cepumu smaržu mutulī.

To taraskonietis neizturēja. Mīlestības apreibināts un gatavs uz visu, viņš devās maurietei pakaļ. .. Viņa uzkabei noskanot, mauriete atgriezās, uzlika pirkstu uz savas maskas, it kā gribētu sacīt «klusu», un žigli ar otru roku nosvieda mazu, smaržīgu, no jasmīna ziediem vītu rožukroņi. Taraskonas Tartarens no­liecās to pacelt, bet, tā kā mūsu varonis bija pasmags un ļoti apkrāvies ieročiem, noliekšanās viņam veicās ļoti lēni.

Kad viņš atkal izslējās ar jasmīnu rožukroņi pie sirds, mauriete bija pazudusi.

Guliet, Atlasa lauvas! Guliet mierīgi savās alās, alvejās un savvaļas kaktusos . . . Paies vairākas dienas, bet Taraskonas Tartarens jūs vēl nogalinās . .. Šobrīd visi viņa kara rīki, ieroču kastes, aptieka, telts, konservi, mierīgi sakravāti, atpūšas Eiropas viesnīcas 36. istabas kaktā.

Guliet bez bailēm, lielie, rūsganie lauvas! Taraskonietis meklē savu maurieti.