Alfonss Dodē - TARASKONAS TARTARENS

Tartarens pazina šos tipus, tie bija šie slavenie viņi, ko viņš tik bieži pa naktīm bija meklējis Taraskonas ielās. Nu beidzot viņi bija nolēmuši ierasties.

… Pārsteigums bija tik liels, ka Tartarens stāvēja kā pie­naglots uz vietas. Bet. kad viņš redzēja, ka laupītāji metas uz bagāžu, norāva tai brezenta aoseKu un uzsāka kuģa aplaupī­šanu, tad varonis atģidās un, izvilcis medību nazi no maksts, uzsauca ceļotājiem:

— Pie ieročiem, pie ieročiem! — un pirmais devās virsū jūras launītājiem.

— Ques aco? Kas ir? Kas jums ir? — jautāja kapteinis Barbasū. iznācis no staroklāja.

— Ak iūs kapteini! Atri ātri apbruņojiet savus ļaudis!

— Vai tad jūs neredzat?

— Ko tad?

— Tur… jūsu priekšā … pirāti…

Kapteinis Barbasū raudzījās viņā gluži pārsteigts. 5ajā pašā mirklī kāds velna nēģeris gāja garām, paņēmis uz muguras mūsu varoņa mājas aptieku.

— Klausies, tu nelaimīgais! … Pagaidi mani! — rēca ta- raskonietis un devās ar dunci rokā uz priekšu. Barbasū viņu panāca un, satvēris aiz jostas, anstādināja:

— Liecieties taču mierā! Tie nav pirāti. Pirātu sen vairs nav. Tie ir nesēji!

— Nesēji?

— Protams, nesēji, kas atnākuši nonest no kuģa mantas. Bāziet atpakaļ makstī savu dunci, dodiet man biļeti un sekojiet šim neģērim, krietnam puisim, kurš jūs novedis malā un, ja vēlaties, pavadīs līdz viesnīcai.

Mazliet apjucis, Tartarens atdeva biļeti un, sekodams nē­ģerim, nokāpa pa tauvu kāpnēm lielajā baržā, kas šūpojās kuģa sānos. Tur jau bija kopā visa viņa bagāža, viņa saiņi, ieroču kārbas, pārtikas konservi. Tā kā tie aizņēma vai visu baržu, tad nevajadzēja gaidīt citus ceļotājus. Nēģeris uzrāpās uz saiņiem un aptupās kā pērtiķis, rokām ceļgalus apņēmis. Kāds cits nē­ģeris satvēra airus… Abi divi raudzījās Tartarenā un, baltos zobus atņirguši, smējās.

Stāvēdams laivas pakaļgalā, seju saviebis briesmīgajā gri­masē, kura viņa līdzpilsoņiem bija iedvesusi tādas bailes, dižais taraskonietis drudžaini raustīja sava dunča spalu, jo ar visu Barbasū teikšanu, viņš tikai pa daļai spēja uzticēties šiem meln- koka krāsas nesējiem, kas tik maz atgādināja dūšīgos nesējus Taraskonā.

Pēc piecām minūtēm barža jau bija malā, un Tartarens cēla savu kāju šai barbaru krastā, kur pirms trīs simti gadiem kāds spāniešu galerietis, vārdā Migels Servantess, zem alžīriešu ka- tordznieku pātagas pārdomāja savu cēlo romānu, ko nosauca par «Donu Kihotu».

Ai Migel Servantes Savedra, ja, ir taisnība, ka vietas, kur lieli vīri dzīvojuši, kaut kas no viņiem vēl mūžīgi mūžos klīst un lidinās gaisā, tad tam, kas no tevis ir atlicis šo barbaru krast­malā, vajadzētu nodrebēt aiz prieka, redzot izkāpjam krastā Taraskonas Tartarenu — šo brīnišķīgo dienvidfranču tipu, kurā iemiesojušies abi tavas grāmatas varoņi — dons Kihots un Sančo Pansa.

Todien bija karsts. Saules pielijušajā krastā nīka pieci seši muitas ierēdņi, alžīrieši, gaidīdami ziņas no Francijas, daži mauri pietupušies smēķēja savas garās pīpes, Maltas matroži vilka malā lielus tīklus, kur tūkstošiem sardīņu kā sīkas sudraba monētas laistījās tīkla acīs.

Bet, tikko Tartarens bija spēris kāju uz zemes, krastmala atdzīvojās un pārvērtās. Mežoņu banda, vēl riebīgāka par kuģa pirātiem, uzslējās stāvus no krastmalas akmeņiem un metās virsū atbraucējiem. Pavisam kaili liela auguma arābi, apsegušies vil­nas sagšām, sīciņi mauri, vienos kankaros, nēģeri, tunisieši, mahonieši, moabīti, viesnīcu zēni baltos priekšautos, visi kliegdami, rēkdami ķērās viņam pie drēbēm, strīdējās ap viņa mantām; viens nesa projām konservus, otrs — aptieku, un visi fantastiskā valodu juceklī kliedza viņam ausīs neiedomājamus viesnīcu nosaukumus …

Apdullis no šā mudžekļa, nabaga Tartarens gāja, nāca, lā­dējās, dievojās, mētājās, skrēja pakaļ savām lietām un, nezi­nādams, kā saprasties ar šiem barbariem, uzrunāja viņus franču, provansāļu, pat latīņu valodā; tā bija Pursonjaka latīņu valoda rosa, la rose, bonus, bona, bonum — tas bija viss, ko viņš prata . . . Veltīgas pūles. Neviens viņā neklausījās. Par laimi, kāds mazs vīrs, tunikā un dzeltenā apkaklē, bruņojies ar garu policista spieķi, metās šajā peklē kā Homēra dievs un ar spieķa sitieniem izklīdināja visus šos cilvēku sabiedrības atkritumus.

Tas bija kāds alžīriešu pilsētas seržants. Ļoti pieklājīgi tas ieteica Tartarenam apmesties Eiropas viesnīcā un uzticēja viņu kalpotājiem, kas aizveda viņu pašu un vairākās ķerrās viņa bagāžu.

Jau ar pirmajiem soļiem Alžīrā Taraskonas Tartarens tu­rēja acis vaļā. Viņš jau priekšlaikus bija sev iztēlojies austrum­niecisku pilsētu, teiksmainu, mitoloģisku, kaut ko vidēju starp Konstantinopoli un Zanzibaru. Diemžēl, viņš bija nonācis īstā Taraskonā: kafejnīcas, restorāni, mazs, granīta šķembām bru­ģēts laukums, kur kareivji spēlēja Ofenbaha polkas; kungi sē­dēja krēslos un dzēra alu, piekozdami cepumus; dāmas, dažas vieglas sievietes, karavīri… un neviena paša turka. Viņš viens vienīgais… Kad bija jāiet pāri laukumam, Tartarens jutās mazliet neērti… Visi noskatījās viņā. Muzikanti mitējās spēlēt, un Ofenbaha polka palika ar vienu kāju karājo­ties gaisā.

Mežonīgs un majestātisks kā Robinsons Krūzo, ar abām šautenēm pie pleca, revolveri pie sāniem, Tartarens nopietni pagāja garām visām ļaužu grupām, bet, nonākot viesnīcā, spēki viņu atstāja. Aizbraukšana no Taraskonas, Marseļas osta, jūras brauciens, Melnkalnes princis, jūras laupītāji, viss jaucās un valstījās viņam pa galvu. Tartarenu vajadzēja uzvest istabā, atbruņot, noģērbt. Tika pat runāts, ka vajadzētu atsaukt ārstu, bet, tikko mūsu varonis bija nolicis galvu uz spilvena, viņš tūlīt sāka krākt tik skaļi un labdabīgi, ka viesnīcas saimnieks atzina medicīnas palīdzību par lieku, un visi klusu aizgāja.

Kad Tartarens pamodās, pilsētas pulkstenis nosita trīs. Viņš bija nogulējis visu vakara cēlienu, visu nakti, visu ritu un pat labu daļu pēcpusdienas; jāsaka ari, ka triju dienu laikā šešija bija pārdzīvojusi daudz grūtumu!

Kad mūsu varonis atvēra acis, viņa pirmā doma bija šāda: «Esmu lauvu zemē!» Kādēļ to nepasaclt? Domājot, ka lauvas ir pavisam tuvu, pāris soļu atstatumā, gandrīz ar roku sasnie­dzamas, un ka vajadzētu doties pret tām tuvcīņā, brr!… viņu pārņēma nāvīgs aukstums, un viņš sparīgi parausās zem segas. Taču pēc brītiņa priecīgais ārs, zilās — tik ļoti zilās debesis, spožā saule, kas plūda pa logu istabā, krietnās agrās brokastis, ko viņš sev lika pasniegt gultā, viņa istabas plaši uz jūru atvēr­tais logs un tam visam klāt lielisks malks no krietnā Krešijas vīna pudeles drīz vien ļāva atgūt seno heroismu:

— Uz lauvām, uz lauvām! — viņš sauca, nomezdams segu, un steidzīgi apģērbās.

Viņam bija šāds plāns: doties ārā no pilsētas, nevienam par to nekā nesakot, mesties iekšā īstā tuksnesī, sagaidīt nakti, pa­slēpties un pirmajiem lauvām, kas ietu garām, dot virsū — bum! … bum! … Un tad nākošajā rītā atgriezties pabrokastot

Eiropas viesnīcā, saņemt alžīriešu apsveikumus, salīgt ratiņus, sameklēt un pārvest kustoni.

Viņš steigā apbruņojās, uzcēla sev mugurā telti, kuras lielā vidus kārts izslējās veselu pēdu pāri galvai, un stīvs kā stabs izgāja uz ielas. Negribēdams nevienam prasīt ceļu aiz bailēm modināt citos ziņkāri par saviem nolūkiem, viņš drosmīgi pa­griezās pa labi, nogāja līdz Bab-Azūna arkādes galam, kur no saviem tumšajiem veikaliņiem liels pulks Alžīrijas ebreju kā kaktā paslēpušies zirnekļi vēroja viņu paejam garām, tad šķēr­soja Teātra laukumu, iegāja priekšpilsētā un beidzot iznāca uz lielā, putekļainā Mustafa ceļa.