Alfonss Dodē - TARASKONAS TARTARENS

Pēc notikuma omnibusā nelaimīgais visu laiku vēl juta uz kājas — uz savas platās trapera kājas mazās, sarkanās pelītes šaudīšanos; lai viņš darītu ko darīdams, jūras vējš, pieskarda- mies viņa lūpām, arvien bija cepumu un anīsa smaržu piesā­tināts.

Viņam jāatrod šī mauriete!

Bet tas nav nekāds joks. Atrast pilsētā ar desmit tūkstošiem iedzīvotāju personu, kuru pazīst tikai pēc elpas, kurpītes un acu krāsas. Vienīgi kaislīgi iemīlējies taraskonietis spēj doties tādā dēkā!

Visļaunākais ir tas, ka savās baltajās maskās visas maurietes izskatās līdzīgas; turklāt šīs dāmas nerādās atklātībā, un, ja kāds viņas grib ieraudzīt, tam jāuzkāpj augšpilsēta, arabu un «turku» pilsētā.

Sī augšpilsēta ir īsts noziedznieku midzenis. Mazas, tumšas, ļoti šauras ieliņas, kas rāpjas augšup starp divām no­slēpumainu māju rindām, kurām jumti saskaras un izveido tuneli. Durvis ir zemas, lodziņi pavisam mazi, akli, skumīgi, aiz- režģoti. Pa labi un pa kreisi daudz tumšu veikaliņu, kur drūmie «turki» jūras laupītāju izskatā, baltām acīm un mirdzošiem zobiem smēķē garas pīpes un klusi sarunājas, it kā gatavojoties uzsākt ko nelabu.

Ja es teikšu, ka mūsu Tartarens izgāja caur šo briesmīgo pilsētu bez iekšķīga uztraukuma, tie būtu salti meli. Gluži otrādi, viņš bija ļoti satraukts, un pa šīm krēslainajām ieliņām, kur viņa resnais vēders aizņēma visu platumu, goda vīrs virzī­jās uz priekšu ar vislielāko apdomu, turēdams acis vaļā un pirkstu uz revolvera gaiļa. Gluži tāpat kā Taraskonā, ejot uz klubu . ..

Ik brīdi viņš gaidīja uzbrukumu no muguras, veselu einuku un janičāru baru, bet vēlēšanās satikt daiļo dāmu iedvesa viņam pārgalvību un milža spēku.

Veselu nedēļu drošsirdīgais Tartarens neatstāja augšpil- sētu. Reizēm viņu redzēja ilgi gaidām pie mauru pirts, no kurienes šīs dāmas nāk ārā mazos bariņos, drebošas un smar­žojošas pēc pirts; reizēm viņš kvernēja pie mošejas ieejas vai svīzdams un elsdams pūlējās novilkt savus lielos zābakus, lai dotos iekšā svētnīcā . ..

Dažreiz pirms tumsas, kad viņš nervozs atgriezās mājās, neko neatradis ne pirtī, ne mošejā, iedams gar mauru mājām, taraskonietis dzirdēja vienmuļīgas dziesmas, klusinātas ģitāras skaņas, basku bungu rībienus un aprautus sieviešu smieklus, no kā viņam sirds sāka pukstēt vēl straujāk.

«Var būt, ka viņa ir tur,» nodomāja Tartarens.

1 ad, ja iela gadījās tukša, viņš piegāja pie kādas no šīm mājām, pacēla slepeno durtiņu smago veseri un kautri pie­klauvēja. Dziesmas un smiekli tūlīt apklusa. Aiz sienas nu kļuva sadzirdami tikai neskaidri čuksti kā miegā pārņemtā putnu kūtī.

«Saturēsimies,» domāja varonis. «Gan jau kaut ko da­būšu !»

Visbiežāk viņš gan dabūja spēcīgu auksta ūdens šalti uz galvas vai arī apelsīnu mizas un vīģu sēkliņas. Nekad nekā nozīmīgāka.

Guliet, Atlasa lauvas, guliet!

IX

Jau veselas divas nedēļas nelaimīgais Tartarens meklēja savu Alžīras dāmu un droši vien vēl turpinātu meklēt, ja kāda Melnkalnes augstmaņa personā viņam nebūtu nācis palīgā mīlnieku sargeņģelis. Lūk, kā.

Ziemā, katru sestdienas nakti Alžīras lielais teātris rīko masku balli, gluži tāpat kā Opera. Tā ir mūžīgā, bezgaumīgā provinces masku balle. Zālē maz ļaužu, daži noklīduši biljar- disti vai spēļu eļļu apmeklētāji, vieglprātīgas sievietes, kas klīst līdzi armijai, uzcirtušies, noplukuši jauni ļaudis, paputējuši amatnieki, piecas vai sešas veļas mazgātājas no Mahonas, kas grib dzīvē tikt uz priekšu un ir vēl saglabājušas no saviem labā tikuma gadiem tikai jaušamu ķiploku un safrāna mērču smaržu . .. Nekāda smalkā vieta tā nav. Smēķējamā telpa šim gadījumam pārvērsta azarta spēļu zālē. Raibs, drudžains pūlis grūstās ap zaļajiem, garajiem galdiem, atvaļinātie alžīriešu karavīri, kas piedalās spēlē ar prāvu summu, augšpilsētas mauru tirgoņi, nēģeri, maltieši, zemes vidienes kolonisti, kas devušies šurp no četrdesmit jūdžu atstatuma, lai uz labu laimi liktu uz dūža sava arkla vai kāda vēršu pāra cenu. Dreboši, bāli cilvēki sakostiem zobiem, ar kāršu spēlmaņa satraukto savādi greizo aci, kas sākusi šķielēt tāpēc, ka visu laiku glūnējusi uz vienu un to pašu kārti.

Tālāk redz Alžīrijas ebrejus, kas piedalās spēlē veselām ģimenēm. Vīrieši valkā austrumnieku apģērbu, kas neglīti papil­dināts ar zilām zeķēm un samta cepurītēm. Pietūkušas, bālas sievietes ir ļoti neveiklas un stīvas savos šaurajos, zeltītajos virsvalkos. Apsēdusies ap galdu, visa dzimta ķērc, kaulējas, skaita uz pirkstiem, bet maz spēlē. Tikai laiku pa laikam, pēc ilgas, klusas apspriedes, kāds patriarhs ar dieva tēva bārdu atdalās nost no pārējiem un riskē ar ģimenes dūro [8] , kamēr, spēlei turpinoties, pārējo ebreju acis, pievērstas galdam, dzirkstīt dzirkstī; šīs briesmīgās melnā magnēta acis liek nodrebēt zelta naudas gabaliem uz spēļu galda, līdz beidzot ebrejs tos lēnītēm kā ar diedziņu pievelk sev klāt. Tad seko strīdi, kautiņi, visu zemju lamuvārdi, traki kliedzieni visās valodās, tiek vilkti dunči ārā no makstīm, sardze nāk augšā un atklājas naudas iztrūkums.

Arī dižais Tartarens kādu vakaru bija iemaldījies šādā saturnālijā, lai gūtu aizmiršanos un dvēseles mieru.

Varonis staigāja viens pats lielajā barā, domās kavēdamies pie savas maurietes, kad pēkšņi pie kāda spēļu galda divas niknas balsis pārspēja zelta šķiņdoņu.

— Es jums saku, kungs, man trūkst tieši divdesmit franku! .. .

— Mans kungs! . ..

— Un tad? . . . Mans kungs! . . .

— Vai jūs zināt, ar ko jūs runājat, mans kungs? …

— Tieši to es gribētu zināt, mans kungs! . ..

— Mans kungs, es esmu Melnkalnes princis Gregorijs.

Izdzirdis šo vārdu, Tartarens pašķīra pūli un nostājās pir­majā rindā; priecīgs un lepns, ka ir atradis savu princi, šo tik uzvedīgo Melnkalnes princi, ar kuru viņš bija iepazinies uz kuģa .. .

Diemžēl, augstais tituls, kas tā apžilbināja taraskonieti, neatstāja ne mazāko iespaidu uz virsnieku, ar kuru princim bija izcēlies strīds.

— Esmu pārāks par jums … — zobojās karavīrs, tad, pa­griezies pret galeriju, vaicāja: — Melnkalnes Gregorijs? . . . Kas tādu pazīst? . . . Neviens! . . .

Sašutis Tartarens paspēra soli uz priekšu.

— Atvainojiet, es pazīstu šo princi! — viņš teica ļoti noteiktā balsī visjaukākā taraskoniešu izloksnē.

Strēlnieku virsnieks vispirms ieskatījās viņam cieši acīs, tad, paraustījis plecus, teica:

— Labi, lai iet! Lieciet galdā tos divdesmit frankus, kas pietrūkst, — un darīts.

Pēc tam virsnieks pagrieza muguru un nozuda pūlī.

Straujais Tartarens gribēja mesties viņam pakaļ, bet princis to nepieļāva.

— Ieaujiet, tā ir mana darīšana.

Paņēmis taraskonieti zem rokas, viņš ātri to izrāva ārā.

Kad viņi bija nonākuši laukumā, Melnkalnes princis Gre- gorijs pacēla cepuri, pasniedza mūsu varonim roku un, neskaidri atcerējies viņa vārdu, uzsāka drebošā balsī:

— Barbarena kungs . . .

— Tartarens, — nedroši izdvesa ptrs . ..

— Vienalga — Barbarens vai Tartarens . .. Mēs turēsimies tagad kopā uz dzīvību un nāvi! — Un dižais melnkalnietis ar mežonīgu enerģiju kratīja viņa roku. Varat iedomāties, cik lepns tagad jutās taraskonietis!

— Princi!… Princi!… — viņš kā apreibis atkār­toja savā taraskoniešu izloksnē. Stundas ceturksni vēlāk abi šie kungi bija jau apmetušies Platānu restorānā, patīkamā nakts lokālā, kura terases iesniedzās jūrā un, mielojoties ar stipru krievu vinegretu un iebaudot jauko Krešijas vīnu, atjaunoja savu pazīšanos.