Alfonss Dodē - TARASKONAS TARTARENS

Jūs nevarat iedomāties neko valdzinošāku par šo Meln­kalnes princi. Tievs, smalks, ar kruzuļainiem matiem, gludi noskūts, smalki sasukāts, blēdīgām acīm, maigām kustībām, ar mazu itālisku akcentu, kas viņam piešķīra viltota, bezūsaina Mazarēna izskatu; starp citu, viņš bija erudīts latīņu valodā un katrā gadījumā citēja Tacitu, Horāciju un Komentārus.

Būdams vecas troņmantnieku dzimtas loceklis, brāļu padzīts savu pārāk liberālo uzskatu dēļ, viņš kopš desmit gadu vecuma ceļoja pa pasauli pašizglītības nolūkā un sava prieka pēc. Viņa Augstība — filozofs . . . Savāda sagadīšanās! Princis bija trīs gadus pavadījis Taraskonā, un tāpēc Tartarens brīnījās, ka nekad nav vinu saticis ne klubā, ne Esplanādē.

— Es reti gāju ara, — izvairīgi atteica viņa Augstība.

Un taraskonietis bija tik smalkjūtīgs, ka neuzdrošinājās princi tālāk iztaujāt. Visām šīm dižajām būtnēm piemīt zināma noslēpumainība. Beigu beigās šis senjors Gregorijs bija gluži labs princis. Krešijas iesarkano vīnu sūkdams, viņš pacietīgi noklausījās Tartarena runā par daiļo maurieti, un, tā kā viņš visas šīs dāmas pazina, tad nosolījās to drīzumā atrast.

Viņi dzēra vīnu bez ūdens, dzēra ilgi. Saskandināja glāzes par godu Alžīras dāmām! Par brīvu Melnkalni!

Arā zem terases bangoja jūra, un viļņi tumsā sitās pret krastu, šļakstēdami kā slapji velējami palagi. Gaiss bija silts, debesis pilnas zvaigžņu.

Platānos pogoja lakstīgala . . .

Rēķinu maksāja Tartarens.

Stāstiet man par Melnkalnes prinčiem, lai es redzetu, kur slēpjas blēdis.

Nākošajā rītā pēc vakara Platānās, princis Gregorijs jau ar mazu gaismiņu atradās taraskonieša istabā.

— Ģērbieties labi aši! Jūsu mauriete atrasta. Viņu sauc Baija . . . Viņai ir divdesmit gadu, viņa ir glīta kā pavasaris, bet jau atraitne.

— Atraitne! . . . Kāda laime! … — priecīgi iesaucās Tartarens, kas neuzticējās austrumu vīriem.

— Jā, bet viņu ļoti uzmana brālis.

— Velns lai parauj!

— Viņš ir mežonīgs maurs un pārdod pīpes Orleānas tirgū.

Iestājās klusums.

— Labi, — teica princis, — jūs neesat tas vīrs, ko tādi nieki var iebiedēt, pie tam šo jūras laupītāju varbūt izdosies pielabināt, nopērkot pie viņa dažas pīpes. Ģērbieties labi aši.. . Laimīgais blēdil

Bāls un satraukts, ar mīlestības pilnu sirdi, taraskonietis izlēca no gultas, steigā aizpogādams savas platās flaneļa bikses.

— Kas man būtu darāms?

— Gluži vienkārši, jāuzraksta dāmai vēstulīte un jāizlūdzas satikšanās.

— Vai viņa prot franciski? — ar izmisīgu skatienu jau­tāja naivais Tartarens, kas sapņoja par austrumiem bez pie­jaukuma.

— Viņa neprot ne vārda franciski, — atbildēja princis vienā mierā, — bet jūs man nodiktējiet šo vēstuli, un es to pa­mazām pārtulkošu.

— Ai, princi, jūs esat pārāk laipns!

Un taraskonietis lieliem soļiem sāka staigāt pa istabu, kluss un sevī nogrimis.

Jūs domājat, ka Alžīras maurietei neraksta tā kā Bokēras grizetei? Par laimi, mūsu varonim bija klāt viņa daudzās grā­matas, kas palīdzēja sacerēt visaustrumnieciskāko vēstuli, kādu var iedomāties, jaucot kopā Gustava Emāra indiāņu apašu retoriku ar Lamartena «Ceļojumu pa Austrumiem» un kādām senām Augstās Dziesmas reminiscencēm. Tā sākās tā:

Kā strausa putns smiltīs . . .

un beidzās:

Saki sava tēva vārdu, un es tev teikšu kā sauc šo puķi . . .

Sim sūtījumam romantiskais Tartarens gribēja pievienot simbolisku ziedu pušķi, kā tas austrumos parasts, bet princis Gregorijs bija tādās domās, ka labāk nopirkt dažas pīpes pie brāļa, kas katrā ziņā mīkstinātu viņa mežonīgo nostāju un darītu lielu prieku arī dāmai, kura daudz smēķējot.

— Nu tad iesim ātrāk pīpes pirkt, — dedzīgi ierunājās Tartarens.

— Nē! Nē! . . . Ļaujiet man iet vienam. Es tās dabūšu lētāk . . .

— Kā? . . . Jūs gribat… Ai princi, manu princi … — Un krietnais vīrs gluži apjucis, padeva maku laipnajam melnkalnie­tim, piekodinādams darīt visu, kas vien iespējams, lai tikai dāma būtu apmierināta.

Diemžēl, viss neveicās tik gludi, kā varēja cerēt, kaut gan bija labi uzsākts. Likās, ka Tartarena daiļrunība bija dāmu stipri aizkustinājusi, starp citu, mauriete jau bija gandrīz iekārdināta un labprāt būtu viņu pieņēmusi, bet brālim radās aizdomas, un, lai tās izgaisinātu, vajadzēja nopirkt dučiem pīpju, veselu kuģa kravu pīpju.

«Pie velna, ko gan Baija iesāks ar tik daudz pīpēm?» dažreiz nodomāja nabaga Tartarens; tomēr viņš maksāja, pie tam neskopodamies.

Beidzot, kad bija sapirkts vesels kalns pīpju un izšķērdēts milzīgi daudz austrumnieciskās dzejas, viņš panāca satikšanos.

Man nav jāstāsta, ar kādu sirds drebēšanu taraskonietis gatavojās uz šo satikšanos, ar kādu satraukumu un rūpēm viņš apcirpa, spodrināja, iesmaržoja savu aso cepuru mednieka bārdu, neaizmirstot, — jo viss ir jāparedz, — iebāzt kabatā arī dzelzs sitamo un divus vai trīs revolverus.

Princis, arvien laipns, ieradās uz šo pirmo satikšanos kā tulks. Dāma dzīvoja pilsētas augškvartālā. Viņas durvju priekšā kāds trīspadsmit vai četrpadsmit gadus vecs maurs smēķēja cigaretes. Tas bija izdaudzinātais Ali — brālis, par kuru jau tikām runājuši. Redzot, ka ierodas divi apciemotāji, viņš divreiz pieklauvēja pie slepenām durtiņām un klusi aizgāja.

Durvis atdarījās. Iznāca nēģeriete un, nebilduši ne vārda, izveda kungus caur šauro pagalmu mazā, vēsā istabiņā, kur,atlaidusies pazemā gultā, gaidija dāma . . . Pirmā mirkli viņa likās mazāka un resnāka nekā mauriete omnibusā . .. Kas zina, vai tā bija tā pati? . . . Bet šaubas tikai mirkli kā zibens iešāvās taraskonietim prātā.

Dāma ar basajām kājām, gredzenotajiem, tuklajiem pirk­stiem bija tik glīta, rožaina un smalka; zem zelta auduma virssvārka, zem viņas puķainā ģēiba varēja jaust patīkamu būtni, paapaļu, paresnu kārumnieci. . . Turku pīpes dzintara iemute kūpēja viņas lūpās un ietina dāmu bālganā dūmu oreolā.

Ienākot taraskonietis uzlika roku uz sirds un palocījās, cik zemu vien iespējams, mauriski nobolidams savas kaislē pietvī­kušās acis . . . Baija bridi klusēdama raudzījās viņā, tad nometa dzintara iemuti, atkrita atpakaļ, apslēpa rokās galvu, tā ka Tartarens redzēja vairs tikai viņas balto kaklu, ko traki smiekli purināja kā pērļu maisu.

XI

Ja jums kādā pievakarē gaditos ienākt alžīriešu augš- pilsētas kafejnīcā, jūs vēl šodien dzirdētu maurus savā starpā sarunājamies, pamirkšķinām acis un pavīpsnājam par kādu Sidi Tart'ri ben Tart'ri, laipnu un bagātu eiropieti, kas jau vairākus gadus dzīvoja augšējos kvartālos ar kādu mazu dāmu no vienkāršas tautas, vārdā Baija.

Sis Sidi Tart'ri, par ko te ir runa un kas ir atstājis tik jaut­ras atmiņas ap Kasbahu, jūs gan uzminēsit, nav neviens cits kā mūsu Tartarens . . .

Ko gan jūs gribat? Svēto un varoņu dzīvē gadās aptumšo­šanās, neapmierinātības un paguruma brīži. Slavenais taraskonie­tis nebija pasargāts no tiem, tāpat kā citi, un tālab veselus divus mēnešus, aizmirsis lauvas un slavu, apreibinājās ar austrumnieku mīlestību un kā Hanibals Kapuā aizmirsās Baltās Alžīras burvībā.

Krietnais vīrs bija noīrējis pašā arābu pilsētas centrā mazu iezemiešu mājiņu ar pagalmu un dārzu, banānu kokiem, gale­rijām un fontāniem un kopā ar savu maurieti, arī pats būdams maurs no galvas līdz papēžiem, ikdienas sūca savas turku pīpes un ēda muskusa ievārījumus.