Alfonss Dodē - TARASKONAS TARTARENS

Sis ceļš bija fantastiski pieblīvēts. Omnibusi, ormaņi, vilciena furgoni, lieli, vēršu vilkti, siena vezumi, Āfrikas strēlnieku eskadroni, mikroskopiski mazu ēzelīšu ganāmpulki, nēģeru sievas, plāceņu pārdevējas, Elzasas emigrantu rati, spahiji sarkanos mēteļos, — tie visi gāja putekļu virpulī, kliegdami, dziedādami, aurodami starp diviem nejauku baraku žogiem, kur varēja redzēt lielas mahonēzietes sukājam matus durvju priekšā, ar kareivjiem pilnus krodziņus, miesnieku un ādmiņu veikalus.

«Ko viņi te mani krāpj ar saviem austrumiem?» domāja dižais Tartarens, «še nav pat ne tik daudz turku cik Marseļā.»

Piepeši viņš ieraudzīja, ka viņam garām, izgāzis krūtis kā tītars, iet lielisks kamielis, ar garajām kājām sperot platu soli. Tas lika straujāk iepukstēties sirdij.

Jau kamieļi! Tad arī lauvas nevarēja būt vairs tālu. Un tiešām, pēc minūtēm piecām viņš redzēja tuvojamies veselu grupu lauvu mednieku ar šautenēm pār pleciem.

«Gļēvuļi,» sacīja sev mūsu varonis, viņiem garām iedams, «Gļēvuļi! Kā var iet uz lauvām barā un ar suņiem!»

Nemūžam viņš nevarēja iedomāties, ka Alžīrijā varētu me­dīt ko citu kā vien lauvas. Siem medniekiem tomēr bija tik labsirdīgas pensionētu komersantu sejas un vispār šis lauvu medīšanas veids ar suņiem un mednieku somām izskatījās tik patriarhāls, ka taraskonietis ieinteresēts nolēma uzrunāt kādu no šiem kungiem.

— Un bez tam, biedri, vai labi veicas?

— Protams . . . Nevar teikt, ka slikti, — atbildēja uzru­nātais, apjucis vērodams ievērojamā Taraskonas karavīra ap­bruņojumu.

— Daudz nomedījāt?

— Jā. . . nekas! Skatieties! — Alžlrijas mednieks parādīja savu mednieka somu, kas bija pavisam uztūkuši no trušiem un slokām.

— Kā to saprast? Jūsu mednieku somā? Jūs tos liekat sa­vās mednieku somās?

— Kur tad, pēc jūsu domām, es lai tos būtu licis?

— Tad jau tie . . . tie ir gluži maziņi. ..

— Sākumā mazi, pēc tam lieli, — teica mednieks. Un, tā kā viņš steidzās mājās, viņš lieliem lēcieniem centās panakt savus biedrus.

Bezbailīgais Tartarens aiz brīnumiem palika stāvam ceļa vidū. Mirkli pārdomājis, viņš sacīja sev: «Nu, tie būs tukšu salmu kūlēji. .. Viņi nav nekā nomedījuši.»

Tad viņš gāja tālāk. Mājas parādījās retāk, gājēju bija mazāk. Nakts nāca virsū, priekšmetu kontūras izplūda . . . Tar­tarens no Taraskonas gāja vēl kādu pusstundu. Beidzot viņš apstājās … Nu bija pilnīga tumsa. Nakts bez mēnesnīcas, de­besis kā nosētas zvaigznēm. Uz ceļa nebija neviena cilvēka. Taču varonis domāja, ka lauvas nav nekādi pasta rati un ne labprāt staigā pa lielceļu. Viņš noņēmās iet pāri laukiem . . . Uz katra soļa grāvji, kazenāji, ērkšķu krūmi . .. Kas par to! Viņš gāja un gāja. Tad pēkšņi apstājās. «Te gaisā var saost lauvu,» teica pie sevis mūsu drosmīgais virs un stipri ošņāja gaisu pa labi un pa kreisi.

Tas bija liels, mežonīgs tuksnesis, kur savādi stādi slējās augšup kā eža adatas, vispār austrumu zemes augi izskatās pēc negantiem zvēriem. Zvaigžņu klusinātajā gaismā viņu palieli­nātā ēna stiepās pār zemi uz visām pusēm. Pa labi rēgojās kāda kalna neskaidrais un smagais blāķis — varbūt tas bija Atlass. Jūru, kas dobji šalca pa kreisi, nevarēja saredzēt. īsta vieta meža zvēru medniekiem!

Nolicis vienu šauteni sev priekšā un otru turēdams rokā, Taraskonas Tartarens nometās zemē uz viena ceļa un gai­dīja . . . Gaidīja stundu, gaidīja otru. Kā nav, tā nav! . . .

Tad viņš atcerejas esam lasījis, ka lielie lauvu mednieki nekad neejot uz medībām, nepaņēmuši līdzi mazu kazlēnu, ko viņi piesienot savā priekšā dažu soļu atstatumā un brēcinot, raustīdami kazlēna kāju ar aukliņu. Tā kā Tartarenam nebija kazlēna, viņam ienāca prātā pašam atdarināt kaut ko tamlīdzīgu. Viņš sāka brēkt kazlēna balsī.

— Mē, Mē! …

Sākumā ļoti klusi, jo sirds dziļumos viņam tomēr bija maz­liet bail, ka nesadzird lauva . . . Bet tad, redzot, ka neviens ne­nāk, viņš bļāva skaļāk:

— Mē, Mē!

Vēl arvien nekā! Tartarenam sāka trūkt pacietības, viņš brēca vēl skaļāk vairākas reizes no vietas:

— Mē! . . . mē! . . . mē! … — tik stipri, ka tas vairs ne­izklausījās pēc kazlēna, bet gan pēc vērša! …

Pēkšņi dažu soļu atstatumā viņa priekšā izauga kaut kas milzīgs un melns. Viņš apklusa. Tas noliecās, apostīja zemi, lēca, aizauļoja projām, tad atgriezās un apstājās uz vietas. Ne­bija šaubu — tas bija lauva. Nu varēja labi saredzēt viņa četras īsās ķetnas, briesmīgo zirga kaklu un divas acis — divas lielas acis, kas zvēroja tumsā. Tēmēt! Saut! Bum! bum! . . . Tas nu bija izdarīts. Tūlīt sekos lēciens ar medību dunci dūrē.

Taraskonieša šāvienam par atbildi atskanēja briesmīgs rēciens.

— Nu ir trāpīts! — kliedza labais Tartarens un, sasparojies uz savām spēcīgajām kājām, jau gatavojās turēties pretī zvēram, bet tam bija cits aprēķins -— tas rūkdams aizbēga uz trim kājām .. . Tartarens tomēr nekustējās . .. Tartarens gaidīja lauvas mātīti . . . Viņš arvien rīkojās tā, kā bija sacīts grāmatā.

Diemžēl, mātīte nenāca. Nogaidījis divas vai trīs stundas, taraskonietis jutās noguris. Zeme bija mitra, nakts vēsa, pūta griezīgs jūras vējš.

«Kā būtu, ja es nesnaustos, kamēr atsvīst gaisma?» viņš sacīja sev, un, lai izsargātos no reimatisma, gribēja patverties teltī. Se tev nu bija! Sī telts bija darināta tik smalki, ka viņam neizdevās to attaisīt.

Veltīgi viņš svīzdams nopūlējās veselu stundu, sasodītā telts nebija uzstādāma! … Ir tādi lietussargi, kas, lietum gā­žot, priecājas, ka var jūs izjokot. . . Taraskonietis bija no šīs karošanas tik noguris, ka nosvieda šo ierīci zemē un uzgūlās tai virsū, lādēdamies kā īsts provansālietis, kas viņš tiešām arī bija.

Ta, ta, ra ta, tarata! . . .

— Kas ir? Ques aco? … — jautāja Tartarens, pēkšņi pa­modies un uzlēcis kājās.

Tās bija Āfrikas strēlnieku taures, kas pūta rīta jundu Mustafa kazarmās. .. Lauvu nāvētājs pārsteigts berzēja acis. .. Viņš bija iedomājies, ka atrodas pašā tuksneša vidū! . .. Bet vai jūs zināt, kur viņš patiesībā bija? . . . Artišoku laukā starp puķu kāpostu un biešu dobēm.

Viņa Saharā auga dārzeņi. . . Tuvumā, uz glītas, zaļas, paaugstas Mustafa nogāzes baltas alžīriešu villas mirdzēja rīta staros. Izskatījās kā Marseļas apkaimē starp mazām dien­vidnieku mājiņām un būdiņām.

Šī miegainā sīkpilsoņu un dārzeņu ainava ļoti pārsteidza nabaga vīru, un viņam uznāca gaužām nelāga oma. Sie ļaudis ir traki, sacīja viņš pie sevis, dēstīdami lauvu tuvumā savus artišokus, jo es taču neesmu sapņojis . . . Lauvas nāk līdz pat šai vietai . . . Un te ir pierādījums.

Pierādījums bija asinslāses, ko zvērs bēgdams bija atstājis aiz sevis. Noliecies pār šīm asiņainajām pēdām, glūnēdams, ar revolveri rokā, drošsirdīgais Taraskonietis, kāpjot no artišoka uz artišoku, nonāca auzu laukā .. . Zāle nomīdīta, asinspeļķe, un peļķes vidū uz sāniem nogūlies ar lielu brūci galvā… At­miniet — kas?

— Droši lauva!

Nē! Ēzelis. Viens no tiem gluži mazajiem ēzelīšiem, kas sastopami Alžīrijā un ko tur apzīmē ar vārdu b u r r i k o.

Redzot savu nelaimīgo upuri, Tartarenam kļuva nepatīkami. Patiesi no lauvas līdz mazajam ēzelītim bija prāvs atstatums. Pēc tam viņš sajuta līdzcietību. Nabaga ēzelītis bija tik jauks, tas izskatījās tik labs! Āda sānos vēl bija silta, tā cilājās kā vilnis. Tartarens, ceļos nometies, pūlējās apturēt nelaimīgā lopiņa asinis. Šis dižais vīrs, kas noņēmās ar mazo ēzelīti, bija tik aizkustināts, cik vien var iedomāties.