Alfonss Dodē - TARASKONAS TARTARENS

Dīvaini gatavu apģērbu veikali, dūmu pilnas barakas, kur matroži vārīja ēdienu, pīpju tirgotāji, pērtiķu un papagaiļu tirgotāji, virvju, buru audeklu, fantastiska veida lietotu mantu tirgotavas, kur juku jukām bija pārdodami senlaiku lielgabali, lielas, zeltītas laternas, veci, salauzti enkuri, nolietotas tauvas, izdiluši bloki, nederīgi rupori, Zaņa Bāra un Digjē Truēna laiku jūras tālskati. Gliemežu pārdevējas ķērca, sakņupušas blakus savām gliemežu kaudzēm. Garām gāja matroži ar dar­vas podiem, kūpošiem katliņiem, nesdami lielus grozus, pilnus ar astoņkājiem, kurus viņi gribēja noskalot bālganajā strūklaku ūdenī.

Visur pasakains daždažādu preču sablīvējums: zīda audumi, rūda, vilcieni ar kokmateriāliem, svina stieņi, vadmala, cukurs, sarkankoks, rapši, lakrica, cukurniedres. Austrumi un rietumi juku jukām. Lielas Holandes siera kaudzes, ko strādnieces tur­pat uz vietas krāsoja sarkanus.

Tur bija labības osta; nesēji bēra ārā no tvertnēm graudus.

Labība ritēja kā zelta ūdenskritums, gaišu putekļu dūmaku ap­ņemts. Strādnieki sarkanās feskās sijāja graudus lielos ēzeļādas sietos, tad maisos sabērto labību sakrāva ratiņos un veda pro­jām. To pavadīja vesels bars sieviešu un bērnu ar slotiņām un uzlasītu graudu groziem rokā. Tālāk sākās kuģu remonta doks; lielos kuģus, apgāztus uz sāniem, svilināja ar žagariem, lai da­būtu tīrus no jūras zālēm, kuģu rājām mirkstot ūdeni. Sveķu smarža, apdullinoši āmuru klaudzieni, apsitot kuģu korpusus ar lielām vara plāksnēm.

Brīžiem starp mastiem pavīdēja plaisa. Tartarens tad re­dzēja ostas ieeju, kuģu lielo kustību turp un atpakaļ; kāda angļu fregate brauca projām uz Maltu, tā bija eleganta, labi nomazgāta, virsnieki dzeltenos cimdos; ari liels Marseļas div­mastu burinieks devās ceļā, lamu un kliedzienu pavadīts; kuģa pakaļgalā resns kapteinis zīda svārkos un cepurē komandē savus ļaudis provansāliski. Citi kuģi steidzās projām, uzvilkusi visas buras. Citi, labi tālu vēl, lēnām brauca tuvāk un saules mir­dzumā likās peldam pa debesu zilgmi.

Visu laiku briesmīgs troksnis, ratiņu rīboņa, matrožu sau­cieni: «Velc augšā!» — lamāšanās, dziesmas, tvaikoņu svil­pieni. Senžana un Sennikola cietokšņu bungu dārdi un tauru skaņas, Mažoras un Sanviktorijas baznīcu zvani; pāri visam pūta mistrāls, kas uztvēra visus šos trokšņus, visas šīs klaigas, ritināja, purināja, sakausēja pats ar savu balsi un no tā darināja traku muziķu, mežonīgu, heroisku kā lielu ceļojumu taures sau­cienu, kas modināja vēlēšanos braukt projām, doties kaut kur tālu, pacelties spārnos …

Sim jaukajam taures saucienam skanot, bezbailīgais Tara­skonas Tartarens iekāpa kuģī un devās uz lauvu zemi…

Dārgie lasītāji, man gribētos būt gleznotājam — turklāt lielam gleznotājam, lai jums parādītu otrās epizodes sākumā tos dažādos stāvokļus, kādos nonāca Taraskonas Tartarena šešija tajās trīs ceļojuma dienās, kamēr viņš brauca ar «Z u a v u» no Francijas uz Alžīriju.

Vispirms es jums š e š i j u rādīšu tādu, kāda tā bija uz klāja, braucot projām, heroiska un lieliska, īsts oreols šai skais­tajai taraskonieša galvai.

Tad es jums attēlošu to pie ostas izejas, kad «Z u a v s» sāka lēkāt pa viļņiem, es jums to rādīšu drebošu, pārsteigtu, it kā jau nojaušam savas pirmās nedienas.

Tālāk jus to redzēsiet Lionas līcī, kuģim iebraucot atklataja jūrā, kad bangas kļuva spēcīgākas. Es jums to parādīšu cīņā ar vētru apmulsušu turamies varoņa galvā, kamēr lielais, zilais vilnas pušķis saslienas stāvus jūras bangās un vēja brāz­mās . . .

Ceturtais stāvoklis. Sešos vakarā pie Korsikas krastiem. Nelaimīgā šešija pārliecas pāri nostiprinātajai malai un no­žēlojama raugās jūrā, pētījot tās dziļumu. Beidzot tās piektā un pēdējā pozicija ir šauras kajītes kumodes atvilktnei līdzīgā kojā, kur tā, bezveidīga un izmisusi, kunkstot valstās pa spil­venu. Tas nav nekas cits kā šešija, heroiskā aizbraukšanas še­šija, bet nu tā ir pagrimusi, kļūdama līdzīga parastajai nakts- micei un nošļukusi līdz ausīm uz slimas, bālas, konvulsijām pārņemtas galvas.

Ak! Ja taraskonieši tagad būtu redzējuši savu dižo Tarta­renu guļam tādā kumodes atvilktnē, bālganā un sērīgā kuģa lodziņu gaismā, kur visapkārt pliekani virtuves un slapjas mal­kas izgarojumi, kārtējās satiksmes tvaikoņa pretīgā smaka, ja viņi būtu dzirdējuši viņu nogārdzamies līdz ar katru skrūves apgriezienu, ik piecas minūtes pieprasām tēju un maza bērna balsī lūdzam oficiantu, viņi gan būtu sev pārmetuši, ka piespie­duši Tartarenu doties projām.

Mans vēsturnieka goda vārds! — nabaga «turk s» bija nožēlojams. Jūras slimība viņu bija pārņēmusi tik pēkšņi, ka nelaimīgais nebija paspējis ne palaist vaļīgāk savu alžīrieša jostu, ne atbrīvoties no sava arsenāla. Medību naža resnais spals lauza viņam krūtis, no revolvera siksnas tirpa sāni. Tam visam vēl pievienojās Tartarens Sančo, kurš ne mirkli nemi­tējās ņurdēt, stenēt un lādēties.

— Ei tu, muļķi! Es taču tev teicu!… Tu gribēji doties uz Āfriku! Nu, tad redzi, te ir Āfrika! … Kā tev tā patīk?

Kā par postu nelaimīgais no savas kajītes skaidri dzirdēja pasažierus lielajā salonā smejamies, ieturam maltītes, dziedam un spēlējam kārtis. Sabiedrība uz «Zuava» bija tikpat prie­cīga, cik liela pasažieru skaita ziņā. Tur bija virsnieki, kas brauca atpakaļ uz savu karaspēka daļu, Marseļas A 1 k a z ā r a dāmas, ceļojošie aktieri, kāds bagāts musulmanis atceļā no Mekas, kāds Melnkalnes princis — liels jokupēteris, kas atda­rināja Ravēlu un Zilu Peresu … Neviens no viņiem nesirga ar jūras slimību, un viņi kavēja laiku, dzerdami šampanieti kopā ar «Z u a v a» kapteini, resnu, jautru marselieti, kam Alžīrijā un Marse|ā bija pa ģimenei un kas atsaucās uz jautro Barbasū vārdu. *

Taraskonas Tartarens bija nikns uz visiem šiem nožēloja­miem. Viņu jautrība divkāršoja Tartarena nelabumu …

Beidzot trešās dienas pēcpusdienā uz kuģa radās sevišķi rosīga kustība, kas mūsu varoni izrāva no ilgā sastinguma. Kuģa priekšgalā šķindēja zvans. Varēja dzirdēt matrožu lielos zāba­kus skrienam pa klāju.

— Padod uz priekšu! … Padod atpakaļ! — kliedza kap­teiņa Barbasū aizsmakusi balss.

Un tad: — Stop! — Pēkšņa apstāšanās, grūdiens — un vairāk nekā. Tvaikonis klusu šūpojās no labās uz kreiso pusi, gluži kā balons gaisā.

Sis dīvainais klusums pārbiedēja taraskonieti.

— Žēlastību! Mēs grimstam! — viņš kliedza briesmīgā balsī un, kā ar burvja varu atguvis spēkus, uzlēca no savas guļasvietas un ar visu savu arsenālu metās uz klāju.

Kuģis negāja bojā, tas bija sasniedzis ceļa mērķi. «Z u a v s» patlaban iebrauca reidā, skaistā reidā ar melniem, dziļiem, bet klusiem un drūmiem ūdeņiem, kur bija gandrīz pil­nīgi tukšs.

Pakalnā pāri pretim baltā Alžīra ar nespodri baltajiem na­miņiem, kas pret jūru nolaidenā pakalnā cieši spiedās cits pie cita. Tie izskatījās gluži kā velētājas izkārtie veļas gabali Medonas pakalnā. Pāri tam augstas zila zīda debesis. Ai, cik ļoti zilas! . . .

Slavenais Tartarens, mazliet atjēdzies no izbīļa, vēroja ainavu, bijīgi klausīdamies Melnkalnes princī, kas, stāvot viņam blakus, nosauca dažādos pilsētas kvartālus. Kasbahu — aug­šējo pilsētu, Bab-Azunas ielu. Ļoti labi audzināts bija šis Meln­kalnes princis, turklāt Alžīriju viņš pazina pamatīgi un brīvi runāja arābiski. Tartarens nolēma saglabāt šo pazīšanos… Piepeši gar kuģa treliņiem, kur viņi bija atspiedušies, tarasko- nietis ieraudzīja lielu, melnu no ārpuses pieķērušos roku rindu, gandrīz viņa priekšā izslējās kruzuļaina nēģera galva, un viņš vēl nebija ne muti atplētis, kad viss klājs bija kā nosēts ar kā­diem simt melniem, dzelteniem, puskailiem, nejaukiem un bries­mīgiem jūras laupītājiem.