Tūve Jansone: Tetis un jūra

«Tā visādā ziņā ir mana,» nodomāja tētis, aizdedzinādams pīpi. «Es esmu iekarojis bāku. Es dodu to savai ģimenei un saku — šeit jūs dzīvosit; kad jūs būsiet tur iekšā, jūs nevarēs piemeklēt nekas bīstams.»

Mija sēdēja uz bākas kāpnēm un raudzījās, kā atnāk rīts. Sala gulēja zem viņas puskrēslā — līdzīga lielam, pelēkam kaķim, kas staipās ar izplestiem nagiem, abas ķepas atbalstījis jūrā un asti kā garu, šauru zemes strēli atšāvis tālu prom. Kaķis bija saslējis spalvas uz muguras, bet acis tas bija paslēpis.

— Hā! — iesaucās mazā Mija. — Šī nav nekāda parasta sala. Tā iestiepjas jūrā pilnīgi citādi nekā parastas salas. Es zinu — te kaut kas notiks.

Viņa saritinājās un gaidīja, un pāri jūrai pacēlās saules ripa. Sala ieguva ēnas un krāsas; tā pieņēma formu un kā kaķis ievilka nagus. Viss sāka spīdēt, un pa zemes mēli krīta baltumā kuģoja jūras putni. Kaķis pazuda. Bet šķērsām pāri salai kā plata, tumša lente līdz pašai laivu krastmalai stiepās bākas ēna.

Nu viņi nāca. Tālu lejā — kā sīkas skudriņas. Tētis un trollītis vilka sev līdzi visu, ko vien jaudāja pavilkt; viņi iznāca no alkšņu krūmiem un iegāja bākas ēnā. Tur viņi tapa vēl mazāki. Nu šie trīs baltie punktiņi apstājās un pagrieza purniņus uz augšu, lai pavērtos apkārt.

— Cik tā ir liela! — sacīja māmiņa un noskurinājās.

— Liela? — sauca tētis. — Tā ir milzīga! Sī, iespējams, ir vislielākā bāka, kāda jebkad uzcelta. Un vai esat maz iedomājušies, ka šī ir pati pēdējā sala — tālāk aiz mums neviens nedzīvo — ir tikai jūra. Mēs lūkojamies jūrai tieši sejā, un tālu aiz mums mīt visi pārējie, tā sacīt — iekššēru iemītnieki. Vai šī nav jauka diena?

— Jauka, tēt! — atsaucās trollītis Mumins.

— Vai nevaru paņemt uz brīdi grozu? — māmiņa jautāja.

— Nē, nē, nē! — atteica tētis. — Tu nekā nenesīsi. Tu tikai ieiesi iekšā savā jaunajā mājā — pagaidi, tev rokās jābūt puķēm, tā piederas — pagaidi maķenīt… — Viņš skraidīja starp apsēm un sāka plūkt puķes.

Māmiņa palūkojās visapkārt. Cik zeme ir liesa! Un, cik daudz akmeņu, visur bezgaldaudz akmeņu! Nebūs viegli ierīkot dārzu, ai, nē.

— Māmiņ, tāda bailīga skaņa! — trollītis čukstēja.

Māmiņa ieklausījās. — Tiesa gan, — viņa sacīja. — Izklausās tā bailīgi. Bet tās ir tikai apses, tās allaž tā čabinās.

Starp akmeņiem auga mazas, vēja appūstas apses, to lapas vieglajā jūras vējiņā nemitīgi čabēja. Apses stipri trīcēja, tām cauri izskrēja viens drebulis pēc otra.

Šodien sala bija citāda, tā bija aizgriezusies prom un vienaldzīga. Tā viņus vairs nenopētīja, kā bija darījusi šai siltajā naktī, bet gan lūkojās tālu prom pāri jūrai.

— Te būs puķes, — tētis sacīja. — Tās gan ir dikti sīkas, bet tās atvērsies, ja tu noliksi saulē… Tagad iesim tālāk. Ar laiku te būs kārtīgs ceļš taisni no laivu krastmalas. Un laivai jāuzceļ steķi. Te ir tik daudz ko darīt! Padomājiet, padomājiet tik, celt visu mūžu un pārveidot salu, līdz tā ir pilnīgi pabeigta, brīnums… — Viņš paņēma grozus un citiem pa priekšu cauri viršiem steidzās uz savu bāku.

Viņu priekšā pirmatnējais kalns izvirzīja savu muguru ar pārdrošām un ložņājošām nokarēm; tās bija sakrautas grēdā, — viena krauja pēc otras, — pelēkas un plaisu izvagotas.

«Te viss ir pārlieku liels,» māmiņa nodomāja. «Vai arī es esmu pārlieku maza…»

Tikai ceļš bija tikpat mazs un nedrošs kā viņa pati; viņi kopā taustījās uz priekšu starp klintīm un beidzot uzkāpa kalnā, kur uz smagām betona kājām stāvēja un gaidīja bāka.

— Esiet sveicināti mājās! — sacīja tētis.

Uz augšu, uz augšu klīda skats; bāka bija bezgalīgi augsta, pilnīgi balta, milzu liela — tā gluži vienkārši bija neiespējamība. Augstu jo augstu gaisā uz priekšu un atpakaļ, mezdams reibinošus ātruma lokus, lidinājās izbiedētu bezdelīgu mākonis.

— Man laikam būs piemetusies jūras slimība, — māmiņa vārgā balsī sacīja.

Trollītis Mumins palūkojās uz savu tēti. Tētis svinīgi uzkāpa pa bākas kāpnēm un izstiepa ķepu pret durvīm.

— Durvis ir aizslēgtas, — viņiem aiz muguras ieteicās mazā Mija.

Tētis pagriezās un stingu skatu vērās viņā, nekā nesaprazdams.

— Durvis ir aizslēgtas, — Mija atkārtoja. — Tajās nav atslēgas.

Tētis paraustīja durvis. Viņš grozīja rokturi un mēģināja durvis attaisīt. Viņš klaudzināja, viņš iespēra durvīm. Beidzot tētis soli atkāpās un skatījās.

— Te ir nagla, — viņš sacīja. — Skaidri redzams, ka nagla ir priekš atslēgas. Jūs taču to redzat! Nekad neesmu dzirdējis, ka kāds neuzkar kārtīgi atslēgu uz naglas, kad ir aizslēdzis durvis. Jo sevišķi, ja viņš ir bākas sargs.

— Varbūt atslēga ir zem trepēm, — trollītis Mumins ieteicās.

Zem trepēm atslēgas nebija.

— Tagad jums jābūt klusiem, — tētis piekodināja. — Pilnīgi klusiem. Man jāapdomājas. — Viņš uzkāpa kalnā un apsēdās, pagriezis purniņu pret jūru.

Vienmērīgi un bez steigas dienvidrietenis pūta pār salu, bija kļuvis siltāks; te nu bija šis brīdis — pati pilnība savā pabeigtībā, īstā diena, lai piesavinātos bāku. Tētim no vilšanās vēderā bija tukšums, un viņš nespēja sakopot domas. Atslēgai nebija citas vietas, kā vien uz naglas vai zem trepēm. Nekādas palodzes, nekādas durvju aplodas, nekādu plakanu akmeņu pie durvīm, — viss bija gluds un kails.

Tēta domas nogura, un visu laiku viņš apzinājās, ka ģimene viņam aiz muguras stāv un gaida, un izturas klusi. Beidzot viņš uzsauca:

— Es brītiņu nosnaudīšos!

Kamēr guļ, problēma parasti atrisinās pati no sevis. Galva strādā labāk, ja tā dabū mieru. Viņš ieritinājās kādā spraugā un uzvilka cepuri pār acīm. Ar milzu atvieglojumu viņš iegrima tumsā un miegā.

Trollītis Mumins pagājās uz priekšu un palūkojās zem kāpnēm.

— Te ir tikai beigts putns, — viņš sacīja. Tas bija neliels, salauzts, gluži balts skelets. Viņš to uzlika uz trepēm, kur to satvēra vējš un nopūta lejā no kalna.

— Lejā viršos es redzēju vairākus tādus, — ar interesi sacīja mazā Mija. — Tie man atgādina «Aizmirsto Kaulu Atriebību». Lielisks stāsts.

Kādu brīdi valdīja klusums. _—Nu, kas tagad būs? — trollītis Mumins jautāja.

— Es domāju par to zvejnieku, ko mēs sastapām naktī, — māmiņa sacīja. — Iespējams, ka viņš dzīvo kaut kur uz salas. — Atraisījusi guļamdrēbju maisu, māmiņa izņēma sarkano segu. — Uzklāj šo tētim, — viņa sacīja. — Nav labi tā gulēt uz kalna. Un pēc tam tu vari izmest līkumu pa salu un palūkoties pēc zvejnieka. Esi tik labs un atpakaļ nākot iesmel nedaudz jūras ūdens, vara kanna ir laivā. Un paņem kartupeļus.

Bija patīkami doties prom un ar kaut ko nodarboties. Trollītis Mumins uzgrieza muguru lielajai, aizslēgtajai bākai un gāja klaiņāt pa salu. Zem kalna valdīja vasaras miers, nogāzēs sarkaniem, nekustīgiem viļņiem ziedēja virši. Zeme bija karsta un cieta. Smaržoja patīkami, bet ne tā kā dārzs mājās.

Tikai tagad, būdams viens, viņš varēja apskatīt un apostīt salu tā pa īstam, sajust to ar ķepām, saspicēt ausis un ieklausīties salā. Jūras vienmērīgajā šalkoņā sala bija klusāka nekā ieleja, pilnīgi klusa un drausmīgi veca.