Tūve Jansone: Tetis un jūra

— Kurss ir pareizs, — tētis sacīja. — Es zinu, ka braucu pareizi. Ar šādu vēju mums vajadzēja būt galā ap pusnakti, un jau krēslā mums būtu vajadzējis ieraudzīt bākas gaismu.

— Varbūt kāds nelietis ir to nodzēsis? — ieminējās mazā Mija.

— Vai tad bākas maz kāds nodzēš? — tētis neticēja. — Ja kaut kas ir drošs, tad tas, ka deg bākas uguns. Dažas lietas ir absolūtas, piemēram: jūras straumes, gadalaiki un tas, ka no rītiem uzlec saule. Un ka deg bākas uguns.

— Gan jau bāka pamazām parādīsies, — māmiņa sacīja. Viņas galva bija pilna sīku pārdomu, kurām nepietika vietas. «Kaut tā degtu,» viņa domāja. «Viņš ir tik priecīgs. Kaut nu tikai tur būtu bāka, nevis mušu mēsls — nav taču nemaz iespējams braukt atpakaļ mājās… pēc tik elegantas… Ir jau arī lieli rozā gliemežvāki, bet baltie izskatās ļoti skaisti uz melnās zemes. Diez vai roze šeit ārā ieaugsies…»

— Tcss! Es kaut ko dzirdu, — mazā Mija sacīja. — Kādu brīdi turiet mutes ciet, jo notiks lielas lietas.

Viņi pacēla purniņus un stingi lūkojās naktī. Lēnām, lēnām uz viņu pusi plūda airu šļakstu troksnis. Svešā laiva lēnām tuvojās: tā izslīdēja no tumsas. Laiva bija maza un pelēka, airētājs atbalstījās uz airiem un bez izbrīna lūkojās viņos. Viņš izskatījās ļoti nekopts un ļoti mierīgs. Gaisma iespīdēja viņa lielajās, zilajās acīs, …tās bija caurspīdīgas kā ūdens. Laivas priekšgalā gulēja makšķere.

— Vai tad naktī ķeras? — tētis jautāja.

Zvejnieks paraustīja vienu plecu un skatījās viņiem garām. Viņš nevēlējās runāt.

— Vai te kaut kur tuvumā nevajadzētu būt kādai salai ar lielu bāku? — tētis turpināja. — Kā pēc tā nedeg? Mums jau sen vajadzēja ieraudzīt bākas uguni.

Zvejnieks savā laivā aizslīdēja garām. Tik tikko varēja sadzirdēt, kad viņš beidzot atbildēja:

— Neko īsti nevar zināt… Brauciet atpakaļ uz mājām. Jūs esat aizbraukuši pārāk tālu projām…

Nu zvejnieks bija nozudis. Viņi klausījās, vai nedzirdēs vīra airu šļakstus, bet nakts bija klusa.

— Vai viņš nebija drusku savāds? — tētis nedroši ieteicās.

— Viņš bija ļoti savāds, — mazā Mija apgalvoja. — Prātiņš samežģījies.

Māmiņa nopūtās un mēģināja iztaisnot kājas.

— Bet tādi jau ir lielākā daļa no tiem, kurus mēs pazīstam, — viņa sacīja. — Vairāk vai mazāk.

Vēja nebija. Tētis pie airiem sēdēja taisns kā svece ar gaisā paslietu purniņu. — Nu, — viņš ieteicās. — Es jūtu, ka mēs esam klāt. Mēs ieejam salas aizvējā. Bet es nevaru aptvert, kāpēc bākas uguns ir nodzēsta?

Gaiss ap viņiem bija silts, smaržoja pēc viršiem. Viss bija pilnīgi kluss. Un nu no nakts izkāpa milzīga ēna, sala noliecās pār viņiem un viņus kārtīgi aplūkoja. Viņi juta salas karsto elpu, kad laiva iestūmās smiltīs un apstājās; viņi juta, ka tos novēro, un salīda uz airsoliem, neuzdrošinādamies pakustēties.

— Māmiņ, vai tu dzirdēji? — trollītis Mumins čukstēja. Gar krastu aiztraucās vieglas pēdas, viegli ieplakšķējās, tad atkal viss palika klusu.

— Tā laikam būs Mija, kas izlēca krastā, — māmiņa sacīja. Viņa nokratīja no sevis klusumu un sāka rakņāties grozos, pūlējās dabūt pāri malai kasti ar zemi un rozi.

— Tagad mēs izturēsimies gluži mierīgi, — tētis uzbudināts sacīja. — Par to parūpēšos es. Jau no paša sākuma viss jāorganizē pareizi. Vispirms laiva. Laiva allaž ir pati svarīgākā… Izturies tikai klusi un uzņem to mierīgi.

Māmiņa padevīgi atkal apsēdās un centās nemaisīties pa kājām, jo lejā nāca buras un kārts, kas šūpojās te šur, te tur, kamēr tētis rāpās pa laivu un visu organizēja. Vētras lākturis apspīdēja baltu smilts un melnu ūdens apli, — tur ārā bija tikai viena milzīga tumsa. Tagad tētis un trollītis Mumins izvilka krastā matraci, kurš vienā stūrī saslapa. Laiva sašķiebās, un zilā lāde piespieda rožu krūmu pie laivas malas.

Māmiņa sēdēja, satvērusi ķepā purniņu, un gaidīja. Droši vien viss bija tā, kā tam jābūt. Droši vien viņa pieradīs pie tā, ka par viņu rūpējas, un viņai tas iepatiksies. Varbūt viņa kādu brīdi vēl pagulēs.

Tad tētis jau stāvēja ūdens malā, turēdams paceltu lākturi, un sacīja:

— Tagad tu vari nākt. Viss ir gatavs.

Viņš bija priecīgs, pa īstam pamodies un atstūmis cepuri pakausī. Tālāk smiltīs no burām un airiem viņš bija uzcēlis telti, — tā izskatījās kā liels, sakņupis dzīvnieks. Māmiņa centās saskatīt, vai viņu jaunajā krastā nav kādi gliemežvāki, bet viņa tumsā diezgan slikti redzēja. Viņi bija apsolījuši māmiņai gliemežvākus — lielus un neparastus, — tādus, kādi atrodas tālu jūrā.

— Šeit, — sacīja tētis. — Tagad tu tikai guli. Es sēdēšu pie telts un visu nakti sargāšu, jums ne par ko nav jāraizējas. Un nākošo nakti jūs varēsit gulēt manā bākā. Kolīdz uzausīs gaisma, es iepazīšos ar bāku, un mēs ievāksimies tur. Ja vien es spētu aptvert, kāpēc tās uguns nedeg… Iekšā taču ir silti?

— Šeit ir jauki, — māmiņa sacīja un palīda zem buram.

Mazā Mija, kā parasts, kaut kur dzīvoja pati uz savu roku, bet tas nekas. Iespējams, ka viņa no visas ģimenes tika vislabāk galā ar sevi. Likās, ka viss ir labi.

Trollītis Mumins redzēja, kā māmiņa uz mitrā matrača pagriežas pāris reizes, līdz atrod savu guļamdobīti, nopūšas un aizmieg. No visa neparastā pats apbrīnojamākais bija tas, ka jaunā vietā māmiņa aizmiga, neizsaiņojot mantas, neuzklājot nevienam gultu un neizdalot karameles. Pat somu viņa bija nolikusi attālāk smiltīs. Tas bija biedējoši, bet vienlaikus rosinoši, — tas nozīmēja, ka viss notiekošais ir ne vien piedzīvojums, bet arī pārmaiņas.

Trollītis pacēla purniņu un palūkojās ārā no buras apakšas. Tur viņa tētis sēdēja un sargāja, nolicis sev priekšā vētras lākturi. Tēta ēna bija ļoti liela un gara. Pats tētis izskatījās lielāks nekā citkārt. Trollītis Mumins atkal saritinājās, savilkdams ķepas zem sava siltā vēdera. Viņš ļāva nākt sapņiem, tie bija aijājoši un zili — kā jūra naktī.

Pamazām nakts gāja uz rīta pusi. Tētis bija gluži viens ar savu salu; ar katru aizejošo stundu tā aizvien vairāk un vairāk kļuva viņa sala. Nu jau debesis nobāla, un viņa priekšā pacēlās kalns ar lieliem kūkumiem, kuros rāpties, un pāri tiem viņš beidzot ieraudzīja bāku, — milzīgu un melnu pret apkārtējo pelēkumu. Tā bija daudz lielāka, nekā tētis bija iztēlojies, un tas bija nakts laiks, kad, ja esi viens un nomodā pats ar sevi, viss top bezpalīdzīgs un bīstams.

Tētis nodzēsa vētras lākturi un ļāva krastam pazust. Vēl viņš nevēlējās, lai bāka viņu redz. No jūras pūta rīta vējš; bija auksts. Kaut kur aiz salas kliedza jūras putni.

Tēta priekšā — tur lejā, krastā, — aizvien augstāk un augstāk pacēlās bāka, tā līdzinājās viņa bākas modelim, tam, kurš nekad tā arī netika pabeigts. Tagad tētis redzēja, ka jumts nemaz nav tik robots, kā viņš bija domājis, un ka nav nekādu margu. Tētis ilgi aplūkoja šo tumšo, pamesto bāku, un pamazām tā kļuva mazāka un atrada pietiekamu telpu starp viņa agrākām domām un iztēles ainām.