TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

♦ 1 Mans dievs. (Vācu vai.)

Daudz laika tas neprasīja. Noteikumi jau bija pasludināti, atlika tikai norīkot kādu par zvanītāju.

Tas bija vienkāršāk par vienkāršu, šo uzdevumu varēja uz­ticēt jebkuram. Pat bērns varētu piesist zvana mēli un pavēstīt briesmīgās asinsizliešanas sākumu.

Svešinieks, kuram šajā brīdī gadītos apstāties viesnīcas «Uz ātru roku» priekšā, justos nepatīkami pārsteigts. Nakts bija diez­gan tumša, taču gaismas pietika, lai saredzētu ļaužu pūli netālu no viesnīcas. Lielākā daļa bija armijas apģērbā. Te bija salasī­jušies ne tikai no bāra iznākušie virsnieki: citi, arī kareivji, padzirdējuši, ka «laukumā» notiek kaut kas interesants, bija at­skrējuši no forta. Te bija arī steigšus saģērbušās sievietes — kareivju sievas, veļas mazgātājas un dažas aušīgas senjoritas, kas par varītēm gribēja uzzināt no jau sanākušajiem visus sīkumus.

Runāts tika čukstus. Kļuva zināms, ka te atrodas arī majors un citas ievērojamas personas, un tas atturēja no lieka skaļuma.

Pūlis stāvēja mazliet tālāk no viesnīcas, taču visu skatieni bija pievērsti tai kā aizraujošas izrādes gaidās. Ļaudis skatījās, ko dara abi pie smagnējās ēkas gala durvīm stāvošie cilvēki.

Kaut gan abus šķīra divas biezas sienas un viņi neredzēja viens otru, viņi rīkojās kā viena dzinuļa vadīti. Viņi stāvēja katrs pie savām durvīm, pa kuru spraugām laukā spraucās gaisma un platās strēlēs krita uz grantētā laukuma. Abi stāvēja nevis tieši pretī durvīm, bet drusciņ iesāņus, abi stāvēja nevis taisni, bet pieliekušies — ne tā, it kā būtu nobijušies, bet kā lē­cienam gatavi skrējēji pirms starta.

Abi lūkojās uz bāra durvīm, aiz kurām vientuļi tikšķēja pulk­stenis. Viņi dega nepacietībā mesties iekšā un nevarēja vien sagaidīt norunāto signālu.

Dažas pazīmes liecināja, ka cīņa nebūs pa jokam. Sāncenši bija izmetušies kreklos, bez cepurēm, vispār atteikušies no katra apģērba gabala, kas varētu traucēt kustības. Viņu sejas pauda negrozāmu apņēmību.

Nekas neliecināja par cēliem nodomiem. Laukumā iemaldījies svešinieks acumirklī nojaustu, ka te risināsies kaut kas šauša­līgs. Uzvilktie un rokās cieši sažņaugtie revolveri, abu šo cilvēku milzīgais sasprindzinājums, klusējošais pūlis un sakāpinātā inte­rese, ar kādu tas sekoja sāncenšiem, skaidrāk par vārdiem at­klāja, kam te jānotiek, īsi sakot — ka te staigā nāve.

Divkaujas dalībnieki stāvēja, nenolaizdami acu no durvīm, pa kurām viņiem būs jāiet iekšā, lai varbūt nemūžam neatgriez­tos. Viņi gaidīja signālu, lai kāptu pāri slieksnim un cīniņā

izšķirtu, kuram jāiet bojā — vienam vai otram, vai ari abiem kopā.

Viņi klausījās, vai kāds neteiks liktenīgo: «Viens, divi, uguni!» — bet nē, atskanēja cits signāls.

Kāds skaļā balsī uzsauca:

— Zvani!

Pie apzāģētā stumbra, pie kura karājās krodziņa zvans, rēgo­jās trīs četri tumši stāvi. Izdzirdējuši pavēli, tie sarosījās, un tūlīt iedudzējās zvans. Tā skaņas, kas līdz šim bija vēstījušas prieku un pulcējušas ļaudis uz svinībām, tagad aicināja uz nāves kauju.

Zvans nedimdēja ilgi. Tas nebija nošūpojies ne divdesmit reižu, kad pēc tā vairs nebija vajadzības. Sāncenši jau bija ieskrējuši bārā, spalgi nosprakstēja šāvieni, nodzinkstēja saplēs­tais stikls, un zvanītāji nosprieda, ka nav vērts turpināt, un, pa­laiduši virvi, līdz ar pārējiem klausījās, kas notiek iekšā.

Izdzirdējuši pirmo zvana skaņu, pretinieki iedrāzās krodziņā. Neviens nevilcinājās. Tā rīkoties nozīmētu graut savu reputā­ciju. Simtiem acu vēroja notiekošo, un visi zināja divkaujas no­teikumus — ne viens, ne otrs nedrīkst šaut, iekams nav pār­kāpis pāri slieksnim.

Līdzko viņi bija iekšā, atskanēja pirmie šāvieni, telpu piepil­dīja dūmi. Abi pretinieki turējās kājās, kaut gan bija ievainoti. Pa smiltīm nokaisīto grīdu plūda asinis.

Otrreiz abi izšāva vienlaikus, bet uz labu laimi — traucēja dūmi. Tad noskanēja viens šāviens pēc otra un iestājās klusums.

Vai viņi bija nogalinājuši viens otru? Vai abi sāncenši bija beigti? Nē. Divi šāvieni lika noprast, ka viņi vēl dzīvi. Pārtrau­kums bija radies tādēļ, ka pretinieki bija pūlējušies saskatīt viens otru caur dūmu aizsegu. Ne viens, ne otrs nerunāja un ne­kustējās, baidīdamies nodot, kur atrodas.

Klusumu pārtrauca divi šāvieni, pēc tam divi ķermeņi smagi nokrita uz grīdas. Tad kļuva dzirdams, ka viens it kā rāpo, ap­gāzās krēsli un atskanēja vienpadsmitais, pēdējais šāviens.

Ārpusē stāvošie redzēja sēra dūmus strūklojam pa abām dur­vīm un padarām nespodru lampu gaismu. Tas bija vienīgais, ko acumirkļa uzliesmojumā ieraudzīja acis.

Toties ausīm bija vairāk ko dzirdēt. Pēc zvana dzirdēja šāvie­nus, saplēstu stiklu šķindoņu, apgāztu mēbeļu brīkšķus, kāju dipoņu uz dēļu grīdas, tikai ne mežonīgā naidā iedegušos cilvēku balsis.

Pūlis laukumā dzirdēja trokšņu jūkli, ievēroja klusuma brīžus, bet lāgā nesaprata, ko tas nozīmē. Vienīgi revolveru šāvieni lie­cināja, ka divkauja rit pilnā sparā. Noskanēja vienpadsmitais šāviens, un visi, elpu aizturējuši, gaidīja divpadsmito.

Tā vietā viņi izdzirdēja cilvēka balsi. Runāja mustangu med­nieks.

— Mans revolveris ir pie jūsu deniņiem. Man ir atlikusi viena patrona. Lūdziet piedošanu vai arī jūs mirsiet!

Tagad ļaudis saprata, ka cīņa tuvojas noslēgumam. Daži dros­mīgākie, paskatījušies pa logu, ieraudzīja neparastu ainu. Abi vīrieši gulēja uz grīdas asiņainās drēbēs, smagi ievainoti. Baltās smiltis ap viņiem bija sarkanas no asinīm un līkumiem izvagotas, sāncenšiem rāpojot tuvāk, lai raidītu izšķīrēju šāvienu. Viens nO viņiem, samta biksēs ar šķēlumiem un ar sarkanu kaklautu, no­liecies pār otru un pielicis tam pie deniņiem revolveri, draudēja izdzēst tam dzīvību.

Tāda aina pavērās skatītājiem, kad caurvējš bija izklīdinājis bārā biezos dūmus.

Tad atskanēja otra balss, Kolhauna balss. Tajā nebija vairs ne miņas no bramanības. Kolhauns gaudulīgi čukstēja:

— Pietiek … Nolaidiet revolveri… Es lūdzu piedošanu …

Teksasā divkauja nav nekāds brī­nums. Pēc trim dienām parasti to vairs nepiemin, bet pēc nedēļas neatceras, ja nu vienīgi paši div­kaujas dalībnieki vai arī to tuvākie draugi un radi.

Tā ir pat tad, kad ķildnieki ir populāri un sabiedrībā augstu stāvoši cilvēki. Ja divkaujas dalībnieki ir vienkārši ļaudis vai, kā bieži gadās, svešinieki, notikums jau otrā dienā ir nodots aiz­mirstībai un to atceras tikai pats cīnītājs — biežāk viens nekā abi — un varbūt vēl kāds nelaimīgs skatītājs, kas nepelnīti saņē­mis lodi vai dūrienu ar nazi.

Ne vienu reizi vien esmu bijis aculiecinieks «ielu cīņām», kas notikušas tieši uz bruģa un padarījušas par saviem upuriem dažus bezrūpīgi garām ejošus pilsoņus. Neesmu dzirdējis, ka šā­dos gadījumos būtu piespriests sods vai piedzīti zaudējumi. Šā­dus notikumus pieskaita pie «negadījumiem».

Kaut gan Kasijs Kolhauns un Moriss Džeralds kolonijā bija

samērā maz pazīstami — pēdējais paretam bija redzēts fortā —, viņu divkauja izraisīja neparastu ievērību un par to spriedelēja veselas deviņas dienas. Kolhaunu pazina kā nelabojamu kausli, Džeraldu — kā vienkāršu un godīgu puisi, tādēļ viņu divkauja sevišķi dūrās acīs. Par šo cilvēku cildināmajām un peļamajām īpašībām tika spriedelēts vairākas dienas pēci divkaujas un nekur citur ar tādu aizrautību kā notikuma vietā — viesnīcas bārā, kur viņi bija izlējuši viens otra asinis.