T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Kādu briesmoņu rokās mēs bijām krituši? Vai tie bija cilvēki? Vai tie bija indiāņi? Vai tie varēja būt seminoli, par kuriem līdz šim nekad «nebija dzirdēts, ka viņi spīdzinātu savus gūstekņus?

It kā atbildot uz maniem jautājumiem, atskanēja daudzbalsīgs kliedziens. Visi klātesošie vienā mutē sauca:

— Mulatto-miko! Mulatto-miko! Lai dzīvo Mulatto- mikol

Zirgu pakavu dipoņa vēstīja, ka tuvojas liela jātnieku grupa. Tur jāja tie, kas bija cīnījušies kaujā, uzvarējuši mūs un saņēmuši gūstā Džeku un mani. Mūs naktī uz nometni atveda tikai kāds pusducis sargu. Tagad iera­dās galvenie spēki, kas bija aizkavējušies kaujas laukā, lai pabeigtu kritušo ienaidnieku aplaupīšanu.

Es nevarēju viņus redzēt, kaut gan tie atradās ne­tālu no mums. Es dzirdēju mīņājamies viņu zirgus un gulēju, klausīdamies zīmīgajā saucienā:

— Mulatto-miko! Lai dzīvo Mulatto-miko!

Manī šie vārdi modināja drausmīgas aizdomas. Ap­zīmējums «Mulatto-miko» nebija man svešs, un es ar bailēm klausījos šajos kliedzienos. Mans satraukums jau bija sasniedzis augstāko pakāpi. Mani gaidīja šaus­mīgs liktenis. Paša nelabā parādīšanās nebūtu varējusi padarīt to ļaunāku.

Mans nelaimīgais ciešanu biedrs domāja tāpat. Mēs gulējām tuvu viens pie otra un varējām sarunāties. Mēs dalījāmies savās nojautās, un tās abiem bija pilnīgi vienādas.

Taču drīz vien šai jautājumā vairs nepalika ne ma­zāko šaubu. Līdz mūsu ausīm atskanēja skarba balss, kas strupā tonī pavēlēja sievietēm izklīst. Aizmugurē bija dzirdami smagi soļi — runātājs nāca šurp. Nāko­šajā mirklī viņa ēna uzgūlās manai sejai, un es savā acu priekšā ieraudzīju Dzelteno Džeku.

Neraugoties uz krāsojumu, kas noslēpa viņa dabisko ādas krāsu, neraugoties uz zīlītēm izrotāto kreklu, plato jostu un izrakstītajiem stilbsargiem, neraugoties uz trīs melnajām spalvām, kas nokarājās pār viņa pieri, es tūlīt viņu pazinu.

Mēs abi bijām ja

Es domāju, ka uzlūkošu viņu ar šausmām. Lai cik dīvaini tas liktos, bet tā nebija. Taisni otrādi, es ska­tījos uz viņu ar priekam līdzīgu sajūtu, un šā prieka cē­lonis bija tās trīs melnās spalvas, kas nokarajās pār mulata saraukto pieri.

Pirmajā mirklī es neievēroju ne viņa dusmīgo gri­masi, ne ļauno uzvaras prieku, kas dzalkstīja tā acīs. Es redzēju tikai šīs strausa spalvas, tikai tās saistīja manas domas. Fakts, ka šīs spalvas atradās uz «mulatu karaļa» galvas, izskaidroja daudzus līdz šim neizpro­tamus notikumus. Manas ļaunas aizdomas acumirklī iz­gaisa. Mans dzīvības glābējs, mans varoņa ideāls ne­bija zemisks ļaundaris! Oceola vēl arvien bija mans draugs!

Šī doma mani (a ielīksmoja, ka es uz mirkli gandrīz aizmirsu, kādās briesmas atrodos. Bet tad mulata balss atkal atgrieza .mani īstenība.

— Carajof — viņš kliedza ļauni triumfējošā tonī. — Beidzot pienākusi .atriebības stunda! Abi viņi manās rokas — baltais un melnais, kungs un vergs, mans tirāns un mans sāncensis! Ha, ha, lia!

— Mani siet .pie koka? — viņš turpināja, aizsmakušā balsī nosmejies. — Mani dedzināt, ko? Dzīvu dedzināt? Nu ir jūsu reize, .koku te netrūkst. Bet nē — man ir labāks plāns. Carrambo, sif Daudz labāks plāns. Ja sien pie koka, gūsteknis dažreiz aizbēg, ha, ha, ha! Daž­reiz aizbēg, jā? Ha, ha, ha!

— Pirms jūs dedzināšu, es jums vel kaut ko parā­dīšu! Ei, jūs tur! — viņš sauca, pamādams dažiem tālāk stāvošajiem pienākt klāt. — Atsieniet viņiem rokas, pa­celiet sēdus un pagrieziet ar ģīmjiem pret nometni. Basta, basiaf Diezgan! Nu, balto nelieti, melno nelieti, skatieties, ko jūs tur redzat!

Paklausīdami mulata pavēlei, daži no viņa rokas­puišiem izvilka mietus, pie kuriem bija piesietas mūsu rokas, uzrāva mūs sēdus un pagrieza ar sejām -pret nometni.

Tagad bija jau pilnīgi gaišs, debesīs spoži mirdzēja saule. It viss nometnē bija skaidri saskatāms — teltis, zirgi, raibais iemītnieku pūlis.

Mēs to.s neievērojām, mūsu skatienus piesaistīja tikai divi labi pazīstami stāvi — mana māsa un Viola. Mei­tenes atradās cieši blakus tāpat kā toreiz, kad es naktī viņas ieraudzīju. Viola sēdēja ar noliektu galvu, Vir- džīnijas galva atdusējās viņai klēpī. Abām mati noka­rājās savēlušās pinkās, un kalpones melnās sprogas savijās ar kundzes zeltainajām cirtām. Viņas bija sargu ielenktas un acīm redzot nenojauta mūsu klātbūtni.

Mulats aizsūtīja kādu, lai viņām ;to pateiktu.

Tiklīdz šī vēsts viņas sasniedza, abas meitenes sa­trūkās un jautājoši palūkojās apkārt. Jau nākošajā mirklī viņu acis pievērsās mums. Satricinošs kliedziens liecināja, ka viņas ir mūs pazinušas.

Meitenes iekliedzās abas reizē. Es dzirdēju māsu saucam manu vārdu. Es viņai atbildēju. Es redzēju, ka Virdžīnija pietrūkās kājās, sāka izmisīgi svaidīt pacel­tās rokas un mēģināja mesties uz priekšu pie manis. Es redzēju, ka sargs viņu sagrāba un rupji aizvilka atpakaļ. Satriecošs skats! Pat mirt būtu vieglāk nekā to redzēt.

Mums nebija ļauts ilgāk uz viņām lūkoties. Mūs atkal nogrūda uz muguras, piesēja rokas pie mietiem un atstāja guļam tāpat kā iepriekš.

Mulats palika stāvam mums blakus, turpinādams dzēlīgi ņirgāties un — kas bija visļaunākais — piedau­zīgi izrunādamies par mainu māsu un Violu. Ak, ci.k šausmīgi bija to dzirdēt!

Mēs izjutām gandrīz vai atvieglojumu, kad viņš beidza runāt un sāka gatavoties mūsu sodīšanai. Mēs zinājām, ka mūsu pēdējā stunda ir tuvu, mulats pats to paziņoja, dodams pavēles saviem padotajiem. Mūs gai­dīja moku pilna nāve, bet, tieši kāda, to mēs vēl ne­zinājām.

Mūsu neziņa nebija ilga. Drīz vien mums tuvojās vairāki vīri ar lāpstām un kapļiem rokās. Tie bija nēģeri, bijušie laukstrādnieki, kas prata strādāt ar šiem rīkiem.

Viņi apstājās netālu no mums un sāka rakt bedri. Ak dievs! Vai mūs grib .aprakt dzīvus? Tā bija pirmā doma, kas iešāvās prātā.

Tas būtu šausmīgi! Bet tāds nebija mulata nolūks.

Šis briesmonis bija nolēmis mūs vēl daudz draus­mīgākai nāvei.

Klusēdami un tik svinīgi kā kaprači nēģeri turpināja savu darbu. Mulats stāvēja līdzās un rīkoja. Viņš līk­smoja ļaunā priekā, laiku pa laikam ņirgājoties mums uzsaukdams un lielīdamies, cik izveicīgi viņš izpildīs bendes pienākumus. Sievietes un iezemiešu karavīri drūzmējās apkārt, skaļi smiedamies par viņa asprātībām vai arī paši izmēzdami pa groteskam jokam, kas izrai­sīja dēmonisku smieklu vētru. Varēja iedomāties, ka mēs atrodamies pazemes valstībā, trokšņaina velnu pūļa vidū, kuri atkal un atkal ar ņirdzīgu smīnu noliecas pār mums, it kā mūsu ciešanas tiem sagādātu tīksmi.

Mēs ievērojām, ka starp klātesošajiem ir maz se- miinolu. Indiāņu te redzēja diezgan daudz, bet tie bija ar tumšāku ādas krāsu — gandrīz melni. Tie piederēja pie jamasu cilts, kuru seminoli bija paverdzinājuši un jau sen iekļāvuši savas tautas sastāvā. Bet vairums bija nēģeri, zambo un mulati, spāņu laikā izbēgušo vergu pēcteči vai bēgļi no amerikāņu plantācijām. Pē­dējo bija diezgan daudz, jo es vairākkārt dzirdēju pūli sarunājamies angliski. Bez šaubām, šai raibajā bandā bija arī daži no maniem vergiem, .taču neviens no tiem nepienāca tuvumā, un es varēju redzēt tikai to sejas, kuri stāvēja man tieši blakus.