T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Bet tad piepeši mēs atklājām kādu ienaidnieku pa­visam negaidītā vietā — tieši mūsu vidū. Pašā dīķa centrā, kur ūdens bija visdziļākais, pēkšņi virspusē iz­nira briesmonīgs ķermenis, un tai pašā mirklī atska­nēja skaļa baurošana, it kā klajumā būtu palaists vaļā pāris desmitu vēršu. Vienā mirklī ūdens sakūlās baltās putās, un pāri mūsu galvām šaltīm lija šļakatas.

Lai cik pēkšņa un šķietami fantastiska bija šī parā­dība, nekā pārdabiska tajā nebija. Mēs visi labi pazi­nām šo riebīgo ķermeni un zemo vērša balsi. Tas bija aligators.

Ja tas nebūtu bijis tik milzīgs, droši vien viņa klāt­būtnei netiktu pievērsta īpaša uzmanība. Bet šis te bija viens no vislielākajiem savas sugas pārstāvjiem, tā ķermenis garumā sasniedza gandrīz dīķa diametru, un šķita, ka varenie, kaulainie žokļi spētu aprīt kādu no mums vienā kampienā. Arī rēkšana bija pietiekami skaļa, lai iedvestu bailes pat visdrosmīgākajiem.

Tā arī notika. Dīķī guļošie vīri, līdz neprātam pār­biedēti un apjukuši, neveikli ķepurojās un šļakstinājās, cenzdamies nostāties uz kājām un tikt ārā no ūdens, visi kā viens steigšus izrāpās malā un izklīda klajumā. Skats bija reizē smieklīgs un uztraucošs.

Nepagāja ne desmit sekundes, kad lielais rāpulis bija palicis dīķī viens pats un turpināja tur baurot un sist ar asti, it kā uzvaroši līksmotu par mūsu atkāp­šanos.

Taču viņam nebija ļauts ilgi izbaudīt savu uzva­ras prieku. Abi mednieki un vēl daži citi paķēra savas šautenes un metās uz dīķa malu. Norībēja kādi desmit šāvieni, un briesmonis bija pagalam.

Tie, kas atradās krastā, jau bija nosmējušies līdz asarām par izbiedētajiem biedriem, un pēdējie, mazliet atģidušies no acumirklīgā nobīļa, tagad viņiem pievie­nojās, tā ka drīz vien viss mežs dārdēja rēcošos smiek­los. Ja indiāņi šajā brīdī būtu to dzirdējuši, viņi noteikti varētu iedomāties, ka mēs esam sajukuši prātā vai — drīzāk gan — jau miruši un ka tās nav vis mūsu, bet gan viņu ciltsbrāļu balsis, kuri paša lielā gara Vikomes vadībā tagad līksmojas par sadegušajiem upuriem.

Mežs turpināja degt visu nakti, nākošo dienu un vēl otru nakti. Pat trešajā dienā lielākā daļa koku vēl gruz­dēja. Liesmu gan vairs neredzēja, jo laiks bija pilnīgi rāms, un nebija vēja, kas uguni uzpūstu. Tās spēks pa­mazām izsīka, un tagad uz priežu stumbriem kvēloja tikai atsevišķi sarkani plankumi, kas lēnām izplēnēja, kļūdami arvien mazāki. Daudzi koki jau bija pilnīgi apdzisuši, un tie vairs nelīdzinājās kokiem, bet izska­tījās kā milzīgi, smaili stabi, pārogļojušies un melni, it kā pārklāti ar biezu ogļu darvas kārtu.

Tagad dažviet jau būtu bijis iespējams iziet cauri mežam, bet citur uguns vēl nebija apdzisusi un aizšķēr­soja mums ceļu. Mēs arvien vēl atradāmies uguns ielen­kumā — pilnīgi ieslēgti šā mazā, apaļā klajumiņa ro­bežās, it kā to ietvertu tūkstoš vīru lielas ienaidnieka armijas loks. Nekādi glābēji mūs nevarēja sasniegt. Toties šai svelmainajā aplenkumā mēs bijām droši arī pret ienaidnieka uzbrukumu.

Vecā mednieka tālredzība mums bija izdarījusi lielu pakalpojumu. Ja nebūtu šā zirga, daži no mums būtu zaudējuši pēdējos spēkus vai pat atrastos jau tuvu bada nāvei. Četras dienas mēs .nebijām nekā cita ēduši, iz­ņemot tās dažas saujas priežu sēklu un zirga gaļu, un vēl arvien .mūs turēja gūstā degošais mežs. Nebija citas izejas kā palikt uz vietas, kamēr, kā Hikmens izteicās, mežs atdzisīs.

Mūs -uzmundrināja cerība, ka varbūt jau nākošajā dienā būs tik tālu un mēs varēsim droši doties ceļā pāri melnajiem, izplēnējušajiem pelniem starp apdegušajiem koku stumbriem.

Taču mūsu nākotnes izredzes bija tikpat drūmas kā pašreizējais -stāvoklis. Jo mazākas kļuva uguns bries­mas, jo vairāk mums vajadzēja baidīties no saviem ienaidniekiem.

Bija maz cerību, ka .mu.ms izdosies tikt projām bez sadursmes. Tiklīdz mēs varēsim spert kāju mežā, to darīs arī indiāņi un noteikti mums uzglūnēs. Ar viņiem rēķini vēl nebija noslēgti, mūs vēl gaidīja sīva cīņa.

Taču mēs bijām kļuvuši kareivīgāki un bezbailīgāki. Vislielākajā mūsu pulciņa gļēvulī bija pamodusies dros­me, un neviens negribēja slapstīties vai atpalikt no ci­tiem. Lai kāds būtu mūsu liktenis, mēs bijām apņēmu­šies turēties visi kopā un izlauzties cauri ienaidnieka līnijām vai arī krist kaujā. Mūsu plāns bija tas pats vecais, tikai apstākļi mazliet .mainījušies.

Mēs gaidījām tumsas iestāšanos, lai tad sāktu rīko­ties. Mežs vēl nebija tā atdzisis, kā mēs būtu vēlējušies,, bet mokošais izsalkums skubināja mūs ātrāk doties ceļā. Zirgs bij.a nozudis. Tas nebija nekāds lielais un ne­spēja ilgi pabarot piecdesmit izbadējušos vēderus. Vis­apkārt mētājās tīri apgrauzti kauli, tie, kuros bija sma­dzenes, salauzti gabalos un iztukšoti. Pat no nejaukā rāpuļa bija palicis pāri tikai skelets!

Vēl riebīgāks izskats bija abu noziedznieku līķiem.. Karstumā tie bija uzpūtušies nedabiski lieli un jau sā­kuši sadalīties, piepildīdami gaisu .ar to pretīgo smaku* kas raksturīga trūdošiem cilvēku līķiem.

Kaujā kritušos biedrus mēs bijām apbedījuši, un daži ierunājās, ka vajadzētu aprakt arī šos divus. Neviens pret to neiebilda, bet neviens 'arī brīvprātīgi nepietei­cās to izdarīt.. Šādos brīžos cilvēkus pārņem dziļa apa~ tija, un tas ari bija galvenais iemesls, kādēļ nodevēju- līķi palika neaprakti.

Bažīgi pievērsuši skatienus rietumiem, unēs gaidījām noejam sauli. Kamēr spožais disks vēl bija virs hori­zonta, mēs varējām tikai minēt, kāds ir stāvoklis mežā. Tumsā mēs viegli varētu atšķirt, kur imežs vēl deg, un izvēlēties virzienu, kādā doties. Uguns pati mums rādītu, kā no tās izvairīties.

Nolaidusies krēsla sastapa mūs visus nepacietības un cerību pilnus. Mežā starp apdegušajām priedēm dzir­dēja vairs tikai niecīgu troksni, un dūmi šķita vieglāki nekā jebkad agrāk. Visi domāja, ka ugunsgrēks ir gan­drīz jau apdzisis un ka pienācis laiks, kad mēs varēsim iziet cauri degumam.

Negaidīts apstāklis izkliedēja pēdējās šaubas. Kamēr mēs tur stāvējām, gaidīdami tumsu, uznāca lietus — sākumā lija lielām, atsevišķām lāsēm, bet pēc dažām' minūtēm jau gāza tā, it kā visas debesu slūžas būtu vaļā.

Mēs priecīgi apsveicām šo dabas parādību, kas likās labu vēstījoša zīme. Vīri gribēja tūlīt doties ceļā, un nenācās viegli viņus atturēt, bet piesardzīgākie tomēr pierunāja pārējos vēl mazliet paciesties, kamēr kļūs pa­visam tumšs.

Lietus nemitējās, un apmākušās debesis paātrināja nakts tuvošanos. Kad sabiezēja tumsa, starp kokiem ne­redzēja vairs ne dzirkstelītes.

— Nu ir pietiekami tumšs, — nepacietīgākie skubi­nāja. Pārējie viņiem piekrita, un drīz vien mēs visi ieni­rām izpostītā meža tumšajā klēpī.

Mēs klusām virzījāmies uz priekšu, katrs cieši satvēris savu ieroci un turēdams to šaušanas gatavībā. Es savējo nesu vienā rokā, jo otra bija pakārta saitē.

Es nebiju viens cietušais. Kāds pusducis no maniem biedriem ari bija ievainoti, un mēs visi turējāmies aiz­mugurē. Pulciņa priekšgalā gāja spēcīgākie vīri, un Hikmens ar Vezerfordu atkal uzņēmās ceļvežu pienā­kumus.

Lietus mūs pamatīgi izmērcēja, jo nebija vairs koku lapotnes, kas to aizturētu. Ejot zem apdegušajiem za­riem, lietus lāses trieca mums sejās melnus ogļu putek- fus un tikpat ātri tos atkal nomazgāja. Vairums vīru soļoja kailām galvām, jo ar savām cepurēm bija apse­guši šauteņu aizslēgus, lai saglabātu tos sausus; citi sa­vus šaujamos turēja pabāztus zem svārku stūriem.