T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Šādā veidā mēs bijām nogājuši gandrīz pusjūdzi, paši nezinādami, kādā virzienā, jo izdegušajā mežā ne­viens ceļvedis nebūtu varējis atrast taku. Mēs tikai cen­tāmies turēties taisnā līnijā ar nolūku nokļūt ienaidnie­kam aiz muguras.

Tā kā līdz šim nekas aizdomīgs netika manīts, mēs sākām cerēt, ka viss beigsies labi.

Ak vai! Mūsu cerību stariņš drīz apdzisa. Mēs bijām pārāk zemu novērtējuši savu sarkanādaino ienaidnieku viltību.

Viņi visu laiku bija mūs novērojuši, izsekojuši katru mūsu soli, sadalījušies divās grupās un tagad virzījās paralēli mūsu pulciņam uz priekšu, ieslēgdami* to no abiem sāniem, bet pagaidām turēdamies pa gabalu. Domādami, ka esam drošībā, mēs patiesībā atradāmies ienaidnieku vidū.

Tūlīt arī mēs saņēmām pirmo vēsti par viņu tu­vumu — tumsā caur lietu pazibēja kādu simt šāvienu uguntiņas, un pār mums nobira ložu krusa.

Vairāki no mūsējiem krita, citi izšāva pretī, bet daži domāja tikai par bēgšanu.

Griezīgi aurodami, indiāņi nāca mums virsū, un tumsā likās, ka viņu ir vairāk nekā mežā koku.

Izņemot dažus atsevišķus pistoļu šāvienus, nekāda īsta apšaudīšanās nenotika — neviens nedomāja no jauna pielādēt savu ieroci. Ienaidnieks bija klāt, iekāms kāds no mūsējiem paguva izvilkt lādējamo stieni. Dun­cim un cirvim vajadzēja izšķirt kaujas iznākumu.

Cīņa bija īsa un asiņaina. Daudzi no maniem droš­sirdīgajiem biedriem te sastapās ar nāvi, bet katrs no viņiem pirms tam nogalināja vismaz vienu pretinieku, daži pat divus vai trīs.

Drīz vien mēs bijām pieveikti. Kā gan tas citādi va­rēja būt? Ienaidnieku bija piecreiz vairāk nekā mūsu. Viņi bija atpūtušies un stipri, mēs — bada novājināti, gandrīz izkāmējuši, daudzi no mūsējiem ievainoti. Kā gan tas citādi varēja būt?

Es maz ko redzēju .no kaujas, un pārējie droši vien tāpat, jo sadursme noritēja gandrīz necaurredzamā tumsā.

Tikai ar vienu roku, pie 'tam kreiso, es nebiju nekāds cīnītājs. Uz labu laimi es izšāvu no šautenes un biju izvilcis arī .pistoli, bet nepaguvu laist to darbā, kad trieciens ar tomahauku nogāza mani zemē bez samaņas.

Es biju tikai apdullināts un, kad atjēdzos, redzēju, ka kauja ir beigusies.

Kaut gan bija melna nakts, es varēju saskatīt netālu no sevis guļam zemē citu aiz cita tumšus ķermeņus — tie bija kritušie.

Daži bija mani nesenie biedri, citi — viņu ienaid­nieki. Daudzi pretinieki vēl miruši atradās viens otra dzelžainos apkampienos. Indiāņi locījās gar kritušajiem kaujiniekiem, it kā tos izšķirdami. Pie mūsējiem viņi izpildīja savu briesmīgo atriebības rituālu — noskalpēja līķus.

Man tuvāk stāvēja kāda grupa, kas skalpēšanā ne­piedalījās. Viens tās vidū, kā likās, deva pavēles. Pat pelēkajā tumsā es varēju saskatīt trīs līganas spalvas. Atkal Oceola!

Es nebiju brīvs, citādi šai pašā brīdī būtu meties uz priekšu un saķēries ar viņu izmisīgā, kaut arī bez­cerīgā cīņā. Bet es nebiju brīvs. Pār mani bija nolieku­šies divi indiāņi, it kā sargādami, lai es neizbēgtu.

Turpat tuvumā es pamanīju Melno Džeku, arī dzīvu un tāpat apsargātu. Kādēļ viņi nebija mūs nogalinājuši?

Vietai, kur es gulēju, tuvojās kāds vīrs. Tas nebija tas ar trim strausa spalvām, bet, ;kā likās, pēdējā sū­tīts. Kad viņš pienāca tuvāk, es redzēju, ka taun rokā ir pistole. Tātad mana stunda bija pienākusi.

Pienācējs noliecās pār mani un pielika ieroci man cieši pie auss. Taču, man par lielu izbrīnu, viņš izšāva gaisā.

Es domāju, ka viņš ir kļūdījies un šaus otrreiz. Bet es maldījos — viņš acīm redzot bija gribējis tikai ap­gaismot mani.

Šāviena uzliesmojumā es uz mirkli ieraudzīju viņa seju. Tas bija indiānis. Man likās, ka esmu šo seju kādreiz agrā'k redzējis, un pēc tās izteiksmes es nopratu, ka arī viņš mani pazīst.

Viņš ātri pagriezās un devās uz -to pusi, kur gulēja» sagūstītais Džeks. Pistolei acīm redzot bija divi stobri, jo es atkal dzirdēju viņu izšaujam, tagad noliekušos pār nēģeri.

Tad viņš atliecās taisns un iesaucās:

— Tie ir viņi, abi dzīvi!

Šī vēsts acīm redzot bija domāta tam ar melnajām spalvām, jo, izdzirdis šos vārdus, viņš kaut ko nesapro­tamu nokliedza un aizgāja projām.

Viņa balss atstāja uz mani pavisam savādu iespaidu. Man likās, ka tā nebij;a Oceolas balss.

Mēs tā nogulējām vēl tikai daža.s minūtes, kamēr atveda zirgus. Uz diviem no tiem uzsēdināja Džeku un mani un cieši piesēja pie segliem. Tad atskanēja pavēle doties ceļā, un, no abām pusēm indiāņu jātnieku ap­sargātus, mūs aizveda projām caur mežu.

Mēs jājām visu nakti. Izdegušais mežs bija palicis aiz muguras, un, šķērsojuši savannu, mēs vairākas stundas turpinājām jāt pa milzīgu ozolu, palmu un magnoliju biezokni. Es to nopratu, sajuzdams magnoliju ziedu smaržu, kas pēc gruzduma smakas piesātinātā gaisa likās tik salda un atsvaidzinoša.

_ Gaismai austot, mēs sasniedzām kādu klajumu, kur mūsu sagūstītāji apstājās.

Klajums bija tikai dažus akrus liels, un to no visām pusēm ietvēra palmu, magnoliju un ozolu biezoknis. Koku lapotne sniedzās līdz pat zemei, tā ka noriņa li­kās milzīgas, 'zaļas sienas ieslēgta, kurā nebija saska­tāma neviena sprauga.

Pelēkajā gaismā mums priekšā iezīmējās nometnes kontūras. Tur bija divas vai trīs teltis, to. tuvumā ganī­jās piesieti zirgi un staigāja cilvēki. Citi gulēja zālē

pa vienam vai grupiņās, it kā saspiedušies kopā, lai būtu siltāk. Vidū dega liels ugunskurs, ap kuru redzēja, stāvam vai sēžam vīriešus un sievietes.

Mūs aizveda līdz pašai nometnei, bet to tuvāk ap­lūkot mēs nepaguvām. Tūlīt mūs rupji izrāva no segliem un nosvieda guļus zalē. Tad mūs pagrieza uz muguras, plaukstas locītavām un potītēm apmeta siksnas, rokas un kājas izstiepa visā garumā, un tādā stāvoklī mēs tikām cieši piesieti pie zemē iedzītiem mietiņiem gluži kā ādas, kas izliktas žāvēšanai.

Protams, šādā situācijā mēs nevarējām redzēt ne nometni, ne kokus, ne zemi — tikai zilās debesis virs mums.

Arī veselam cilvēkam būtu grūti nogulēt tādā pozā» bet man ar savu ievainoto roku tā bija tīrā mocība.

Mūsu ierašanās bija sacēlusi kājās visu nometni-. Vīri iznāca pretī mūs sagaidīt, un tagad mums apkārt sadrūzmējās sievietes. Viņu vidū redzēj;a arī indiānietes, bet es ar izbrīnu ievēroju, ka vairums no tām bija afrikāņu rases — mulates, zambo Un nēģerietes.

Nostājušās lokā ap mums, sievietes ņēmās mūs iz­smiet un kaitināt. Viņas pat sāka mūs mocīt — spļāva virsū, izplēsa matus veselām saujām un durstīja adu ar asiem dzeloņiem, visu laiku ļaunā priekā klaigāda­mas nesaprotamā žargonā, kas izklausījās kā spāņu un ja masu valodas sajaukums.

Melnais Džeks dabūja ciest tikpat smagi kā es. Vienādā ādas krāsa šajās velnišķīgajās sievās neizrai­sīja ne mazāko līdzjūtību. Viņu sātaniskais niknums vērsās vienlīdz nežēlīgi kā pret balto, tā nēģeri.

Es daļēji varēju saprast, ko viņas runāja. Pateico­ties savām nelielajām spāņu valodas zināšanām, es tagad uzzināju, ko sagūstītāji nodomājuši ar mums darīt.

Šis atklājums nepavisam nesagādāja mierinājumu: uzvarētāji bija mūs atveduši uz nometni, lai spīdzinātu.

Mēs jau bijām pietiekami nomocīti, bet mūs gaidīja vēl daudz lielākas ciešanas. Mums pirms nāves vaja­dzēja spēlēt upuru lomu grandiozā izrādē, un šīs vel­nišķīgās raganas tagad līksmojās par gaidāmo baudī­jumu, kādu viņām sagādās mūsu mokas. Tikai tādēļ mēs nebijām nogalināti, bet sagūstīti un atvesti šurp.