T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Arī sajūta bija tāda, ka varēja iedomāties sevi atro­damies pazemes valstībā. Karstums bija neciešams, viss gaiss virmoja no strāvojošā siltuma. Man mati uz gal­vas bija sačokurojušies, āda šķita pārklājusies tulznām, un gaiss, ko es ieelpoju, līdzinājās no lokomotīves ven­tiļa izplūdušam tvaikam.

Instinktīvi es palūkojos -apkārt, meklēdams savus biedrus. Neliela grupiņa, kāds ducis vai vairāk, atradās klajumā pie pašas dīķa malas, bet tur nebija visi. Mūsu taču bija ap piecdesmit. Kur gan pārējie? Vai viņi būtu gājuši bojā liesmās? Kur viņi ir?

Mehāniski es izteicu skali šo jautājumu.

— Tur, massa, — Džeks atbildēja, norādīdams uz leju. — Viņi visi dzīvi, man domāt, ka visi.

Es palūkojos uz dīķi un ieraudzīju virs ūdens trīs dučus tumšu ovālu — tās bija manu biedru galvas.

Tāpat kā manējais, viņu ķermeņi bija iegremdēti ūdenī, gandrīz visiem līdz kaklam. Viņi bija salīduši dīķī, lai paglābtos no dūmiem un neciešamā karstuma.

Bet pārējie, tie, kas atradās krastā? Kādēļ arī viņi nebija rīkojušies tikpat gudri? Kādēļ viņi vēl arvien stāvēja drausmīgajā karstumā un dūmos, kas vāliem vēlās no degošā meža?

Dūmi tagad bija kļuvuši gaišāki un vieglāki. Cauri tiem skaidri varēja redzēt vīru stāvus, palielinātus tā­pat kā miglā. Kā milži viņi kustējās šurp un turp, un šautenes viņu rokās izskatījās nedabiski lielas.

Vīru kustības pavadīja enerģiski žesti, un visa viņu izturēšanās liecināja par ārkārtīgu satraukumu. Tas šā­dos apstākļos bija pilnīgi saprotams. Es redzēju, ka tur bija mūsu grupas vadoši'e vīri, to skaitā arī Hikmens un Vezerfords, kas abi sparīgi žestikulēja. Acīm redzot viņi apspriedās, kā mums tālāk rīkoties.

Tāds bija mans pirmais iespaids, bet, ielūkojies uzmanīgāk, es sapratu, ka esmu maldījies.

Tur nenotika apspriede par mūsu turpmākajiem plā­niem. Brīžiem, kad degošo priežu sprakšķēšana kļuva klusāka, es varēju sadzirdēt viņu balsis. Tās liecināja, ka vīri ir iekarsuši nežēlīgā strīdā, jo sevišķi Hikmens un Vezerfords, kuri runāja abi reizē un, pēc toņa sprie­žot, bija par kaut ko briesmīgi sašutuši.

Šai mirklī dūmu mākonis aizvēlās sānis un atklāja skatienam otru grupiņu, kas atradās tālāk no dīķa ma­las. Tur bija seši cilvēki — trīs un atkal trīs, un es ievē­roju, ka abus vidējos, cieši sagrābuši, turēja malējie. Tā­tad šie divi bija gūstekņi!

Vai tie bija indiāņi? Divi no mūsu ienaidniekiem, kas ugunsgrēka izraisīta apjukuma laikā ieklīduši klajumā un sagūstīti?

Tā bija mana pirmā doma, bet šai mirklī kāda liesmu strēle, uzšaudamās augšup starp koku galotnēm, pielēja klajumu ar spožu gaismu. Tagad šī grupa bija redzama tikpat skaidri kā dienā. Man vairs nevajadzēja minēt, kas ir šie gūstekņi. Es ieraudzīju viņu sejas — krīta bal­tas aiz bailēm, bez vienas asins lāsītes. Pat sarkanā gaisma nespēja tās padarīt sārtākas, taču neparastais bālums man netraucēja pazīt šo cilvēku vaibstus. Tie bija Spenss un Viljanīss.

Es jautāju Melnajam Džekam, ko tas nozīmē, bet, pirms viņš paguva atbildēt, pats jau aptvēru situāciju.

Mans bēdīgais stāvoklis man palīdzēja izprast no­tiekošo. Es atcerējos savu ievainojumu, atcerējos, ka uz mani tika šauts no aizmugures. Es atcerējos, ka otra lode, kas ietriecās kokā, arī nāca no tās pašas puses. Tobrīd es domāju, ka par šiem šāvieniem mums jāpa­teicas indiāņiem, taču tagad sapratu savu maldīšanos. Vainīgie bija par indiāņiem ļaunāki mežoņi — Spenss un Viljamss.

Sī doma bija drausmīga, viņu rīcības motīvi — ne­izprotami.

Tad man ienāca prātā iepriekšējās nakts notikumi — abu šo puišu dīvainā izturēšanās mežā, vecā Hikmena un viņa biedra aizdomas. Atausa atmiņā arī citi, daudz senāki starpgadījumi, kurus es nepavisam vēl nebiju aizmirsis.

Te atkal bija iejaukts Erenss Ringolds. Ak dievs! Un šis šausmīgais briesmonis…

— Viņi tiesā tos divus razbainiekus, — Džeks sa­cīja, atbildēdams uz manu jautājumu. — To viņi dara, rnassa Džordž, vairāk nekā!

— Kādus razbaiuiekus? — es pārjautāju gluži me­hāniski, jau zinādams, uz ko šie vārdi attiecās.

— Žēlīgs dies, massa Džordž, vai tad jūs neredzat tos tur? Nu, Spensu un Viljamsu. Viņi tik balti kā no­mizoti ķirbji. Viņi šāva uz jums, nekādi indiāņi nešāva. Es to zināju no paša sākuma. Es pateicu massa Hikme- nam, bet massa Hikmens sacīja, ka viņš pats to jau re­dzēja un massa Vezerfords ar redzēja. Viņi abi redzēja, ka Spenss un Viljamss šāva. Un tagad tiem spriež bargu tiesu, to tur dara.

Ar savādu interesi es vēlreiz paskatījos uz to pusi un aplūkoju vispirms vienu grupu, tad otru.

Uguns rūkoņa tagad vairs nebija tik skaļa, un sprā­dzieniem līdzīgie sprakšķi atskanēja arvien retāk, jo koku sveķainā kārta bija jau izdegusi. Klajumā varēja sadzirdēt cilvēku balsis, un es uzmanīgi klausījos, ko runā improvizētās tiesas vīri. Es sapratu, ka pašreiz no­tiek strīds. Tiesneši nevarēja vienoties par spriedumu. Vieni prasīja, lai vaininiekus tūlīt uz vietas sodītu ar nāvi, turpretim citi tam nepiekrita un uzskatīja, ka viņi jāatstāj dzīvi, kamēr visu pamatīgi noskaidros.

Daži vispār negribēja ticēt, ka Spenss un Viljamss būtu vainīgi. Noziegums bija pārāk briesmīgs un ne­iedomājams. Kādēļ gan viņi būtu to pastrādājuši, pie tam vēl brīdī, kad viņu pašu dzīvības atradās vislielā­kajās briesmās?

— Nekādas briesmas viņiem nedraudējal — Hikmens iesaucās, atbildēdams uz šo jautājumu. — Ne tik daudz kā melns aiz naga! Visu augu dienu neviens uz viņiem nešāva. Es jums saku, puiši, viņi ir paslepen sadziedā- jušies ar indiāņiem. Viņi ir ienaidnieka špioni, nekas vairāk, to pierāda viņu pagājušās nakts izrīkošanās. Tie bij salti meli, ka viņi esot apmaldījušies. Šitie zeļļi gan tev apmaldīsies! Viņi abi tak pazīst šos te mežus tikpat labi kā zvēri, kas te dzīvo. Viņi te ir bijuši ne reizi vien, biežāk, nekā jūs varat iedomāties. Apmaldī­jušies! Taisni smiekls nāk! Tad jau jenots ar mežā ap­maldīsies!

Kāds Hikmenam atbildēja. Es nesadzirdēju, kas tika teikts, bet tad atkal skaidri un skaļi atskanēja vecā med­nieka balss:

— Jūs te spriedelējat, kamdēļ viņi to būtu darījuši, kas šiem licis pastrādāt tādu asiņainu darbu. Atzīstos, tas arīdzan man nav skaidrs, bet aizdomas man ir. Es netaisos te klāstīt, kas un kā. Tas var tā būt, bet var ar nebūt. Beidzamos piecos gados es esu piedzīvojis visādas dīvainas lietas un dzirdējis daudz ko, un, ja tas, ko esu dzirdējis, ir taisnība, — ko pats esu redzējis, to jau nu droši zinu, — tad, ticiet iman, puiši, visai šai padarīšanai apakšā ir kāds lielāks putns nekā šie abi. Tā tas ir.

— Bet vai tu tiešām vari apgalvot, ka redzēji viņus izšaujam tajā virzienā? Vai tu esi drošs par to?

To jautāja kāds gara auguma vīrs, kas stāvēja tie­sātāju pulciņa vidū. Viņš bija jau krietni gados, diezgan bargs, bet cienījams pēc izskata. Es zināju, ka tas ir viens no mūsu kaimiņiem, lielas plantācijas īpašnieks, kas bija labi saticis ar manu tēvoci un tagad aiz drau­dzības pret mūsu ģimeni pievienojies atriebēju pulci­ņam.

— Skaidrs, ka drošs! — vecais mednieks atsaucās diezgan sadusmotā tonī. — Vai tad mēs ar Džimu Ve- zerfordu to neredzējām paši savām acīm? Un tās, manu­prāt, ir labas diezgan, lai uzmanītu šitādus mūdžus. Mēs visu dienu viņus paturējām acīs, jo zinājām, ka tiem ir kas nelabs aiz ādas. Mēs redzējām, ka viņi abi šāva pāri klajumam un mērķēja taisni uz jauno Ren- dolfu. Melnais arīdzan saka, ka abi šāvieni nākuši no tās puses. Kādi pierādījumi ta jums vēl vajadzīgi?