T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Šai brīdī es sev blakus izdzirdu Džeka balsi. Viņš sauca tiesātājiem:

— Massa Hikmen, ja viņiem vajg vēl pierādījumu, man domāt, šis melnais var tos pagādāt. Viena lode ne­ķēra manu jauno kungu un ieskrēja kokā. Rau, tur ir tas koks, aiz kura mēs bijām. Tas vēl nav nodedzis, nemaz nav aizdedzies. Varbūt, džentlmeņi, jūs tur vē! atradīsiet to lodi, un tad varēs pasacīt, no kura šaujamā tā bij.

Šis priekšlikums tūlīt tika pieņemts. Vairāki vīri aiz­skrēja pie koka, aiz kura mēs ar Džeku bijām stāvējuši un kurš līdz ar nedaudziem citiem tajā malā šāda vai tāda iemesla dēļ bija paglābies no uguns. Šo koku mel- nfe stumbri, vēl arvien liesmu neskarti, pacēlās degošā meža priekšā. Džeks aizskrēja līdz pārējiem, lai parā­dītu šāviena vietu.

Vīri aplūkoja mizu, atrada lodes caurumu un uzma­nīgi izvilka kokā iestrēgušo svina liecinieku. Lode vēl bija saglabājusi savu apaļo formu, un tās virsmā va­rēja saskatīt tikai vieglus stobra rievu atstātus ieskram- bājumus. Tā bija šautenes lode un ļoti liela izmēra. Visi zināja, ka Spensam ir liela kalibra ierocis. Tagad sa­nesa kopā visas šautenes un pēc kārtas tām pielāgoja lodi. Izrādījās, ka tā iet iekšā vienīgi Spensa šautenes stobrā.

Nu viņu vaina bija neapšaubāmi pierādīta, un tiesa vairs nekavējās pieņemt spriedumu. Vienprātīgi tika nolemts, ka ļaundariem jāmirst.

— Un lai viņi mirst suņa nāvē, jo citādu nav pelnī­juši! — sašutuma pilnā balsī skaļi kliedza Hikmens un jau pacēla savu šauteni. — Džim Vezerford, esi gatavs nomērķēt! Puiši, laidiet viņus vaļā un paši nemaisie­ties pa kājām! Mēs dosim viņiem izdevību glābt savas nolādētās dzīvības. Lai viņi jož uz mežu, ja ir patikšana, un aprod ar karstumu, jo drīz tie nonāks vēl karstākā vietā. Laidiet viņus vaļā, kad es saku, laidiet, citādāk, goda vārds, es šaušu jums virsū!

Vīri, kas turēja sagūstītos, redzēdami mednieka drau­došo pozu un baidīdamies, ka viņš tiešām var uz vie­tas izšaut, tūlīt palaida vaļā notiesātos un pieskrēja klāt pārējiem.

Abi ļaundari bija kā apstulbuši. Šķita, ka viņi aiz bailēm zaudējuši valodu un nespēj izkustēties no vietas. Ne viens, ne otrs nemēģināja bēgt. Varbūt viņi saprata, ka tas ir pilnīgi bezcerīgi, un šī apziņa tiem laupīja visus spēkus. Viņi nebūtu varējuši aizbēgt no klajuma. Teikdams, lai viņi metas mežā, sašutušais mednieks tikai ņirgājās. Starp degošajiem kokiem bēgļi desmit «ekundēs būtu gājuši bojā.

Kādu mirkli valdīja saspringts klusums. Tad atkal atskanēja Hikmena balss, šoreiz paklusa un steidzīga:

— Tu, Džim, ņem Spensu, to otru atstāj man.

Tikko šie vārdi bija izrunāti, reizē norībēja divi šāvieni.

Kad izklīda dūmi, skatienam atklājās tiesas ainas noslēgums. Nāves sods bija izpildīts. Nelietīgie nodevēji bija beiguši dzīvot.

Tāpat kā uz teātra skatuves saviļņojošu melodrāmu nomaina farss, tā šai traģiskajai ainai sekoja visai ko­misks atgadījums. Tas izvilināja mūsu vīriem skaļus smieklus, kas šādos apstākļos skanēja gluži kā ārprā­tīgo smiešanās. Sos cilvēkus patiešām varēja noturēt par prātu zaudējušiem, redzot, kā viņi ļaujas jautrībai tādā brīdī, kad to nākotnes izredzes ir tik drūmas un bezcerī­gas — gandrīz droša nāve vai nu no ienaidnieka rokas, vai bada.

No indiāņiem mums pašreiz nebija jābaidās. Uguns, kas mūs izdzina no meža, bija piespiedusi arī viņus atstāt savas pozicijas, un mēs zinājām, ka tagad tie atrodas tālu no mums. Viņi nevarēja būt tuvumā. Sa­degušie zari bija nokrituši no priedēm un skujas pilnīgi liesmu iznīcinātas, tā ka tagad mēs pa sarkani kvēlojošo koku stumbru starpām uz visām pusēm varējām pār­redzēt mežu vismaz kādus tūkstoš jardus tālu, bez tam »liesmu švirkstēšana un nemitīgā degošo zaru sprakstoņa, •kas atskanēja līdz mums, liecināja, ka ugunsgrēks ap­ņem. arvien jaunus kokus un turpina vērsties plašumā.

Šīs skaņas ar katru mirkli kļuva klusākas, līdz bei­dzot atgādināja it kā tāla pērkona ducināšanu. Varētu gandrīz iedomāties, ka ugunsgrēks sāk apdzist, bet spožais blāzmojums visapkārt horizontam liecināja, ka kaut kur tālāk mežs arvien vēl ir liesmās. Troksnis kļuva klusāks tikai tādēļ, ka uguns josla no mums attālinā­jās. Mūsu ienaidniekiem vajadzēja atrasties vēl tālāk. Viņi noteikti bija atkāpušies augošā liesmu loka priekša. Protams, viņi jau bija ar to rēķinājušies, pirms ķērās

pie lāpas. Droši vien viņi bija atkāpušies līdz savannai, lai nogaidītu iznākumu.

Nebija tik viegli izprast, kādā nolūkā indiāņi bija aizdedzinājuši mežu. Varbūt viņi domāja, ka varenā liesmu jūra saklausies pāri klajumam un iznīcinās mūs vai arī — un tas likās ticamāk — ka mēs nosmaksim biezajos dūmu mākoņos. Tāds liktenis mums patiešām būtu draudējis, ja tuvumā neatrastos dīķis. Mani biedri stāstīja, ka dūmi viņiem sagādājuši šausmīgas mokas un ka viņi būtu nosmakuši, ja steigšus nebūtu iemetu­šies dīķī un turējuši sejas virs paša ūdens, kura līmenis atradās dažas pēdas zemāk par krastiem.

Es tajā brīdī biju nesamaņā. Mans uzticamais Džeks bija aiznesis mani uz dīķi un noguldījis ūdenī līdzās pārējiem, kaut gan jau domājis, ka esmu beigts.

Tikai vēlāk, kad dūmi jau dajēji izklīduši, sākusies spiegu tiesāšana. Hikmens un Vezerfords, būdami dziļi sašutuši par šo izdzimteņu rīcību, negribējuši ne dzir­dēt par šās lietas atlikšanu un pastāvējuši uz to, lai viņus soda nekavējoties. Tad arī abi nelieši sagrābti un izvilkti no dīķa, lai tos nopratinātu un tiesātu. Tieši šajā brīdī es atguvu samaņu.

Tiklīdz bargais spriedums bija izpildīts, nesenie tiesneši steigšus metās atpakaļ uz dīķi un ielēca ūdenī. Karstums vēl arvien bija spēcīgs un grūti panesams.

Tikai divi no viņiem likās to neievērojam un palika malā. Tie bija abi mednieki.

Es redzēju, ka viņi ar dunčiem rokā noliecās pār kādu tumšu priekšmetu, kas atradās turpat tuvumā. Tas bija zirgs, kuru Hikmens no rīta bija nošāvis. Ta­gad es beidzot sapratu, kādēļ viņš to bija darījis. Sī gudrā rīcība vēlreiz apliecināja vecā mednieka instink­tīvo tālredzību, kas bija viņam tik raksturīga.

Viņi veikli nodīrāja zirgu un jau pēc dažām sekun­dēm atšķēla krietna cepeša tiesu. Tad viņi izgrieza vēl dažus lielus gabalus gaļas un nolika sānis. Pēc tam Vezerfords aizgāja līdz degošā meža malai un tūlīt at­griezās ar klēpi pussadegušu žagaru. No tiem tika sa­krauts neliels ugunskurs netālu no dīķa malas, un tagad abi mednieki, notupušies pie tā, sāka cept uz zaļu zaru iesmiem uzdurtos zirga gaļas gabalus, tik mierīgi un

jautri tērzēdami, it kā sēdētu savās mājās pie krāsns.

Citi, kas bija tikpat izsalkuši kā viņi, sekoja uz­mundrinošajam paraugam. Mokošais izsalkums pārmāca bailes no karstuma, un jau pēc dažām minūtēm kāds ducis vīru gluži kā lijas saklupa ap beigto zirgu, lai izgrieztu ari sev kādu gabalu.

Tieši šajā bridi notika tas starpgadījums, ko es ap­zīmēju par smieklīgu. Izņemot tos nedaudzos, kas rosī­jās, gādādami sev maltīti, pārējie bija palikuši ūdenī. Mēs gulējām lokā visgarām dīķa malai, izstiepuši ķer­meņus cits citam blakus un atbalstījuši galvas pret krastu. Mums nenāca ne prātā, ka kāds varētu mūs iz­traucēt, vismaz pagaidām. Uguns mūs vairs neapdrau­dēja, un indiāņi bija tālu projām.