T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Kāds iekliedzās, ka indiāņi nāk uzbrukumā, un tie,

kas bija aizgājuši padzerties, steigšus metās atpakaļ, daži pat nepaguvuši iebaudīt ne lāsi tik ļoti kārotā ūdens.

Visu šo laiku es biju palicis aiz sava koka. Arī mans .uJTipais pavadonis vēl arvien stāvēja savā postenī kā uzticams sargs, kāds viņš arī bija. Mēs vienojāmies, ka iesim, nadzerties pēc kārtas, un Džeks pastāvēja uz to, • «>yn jādzer pirmajam. Es jau gandrīz biju tam pie- . -i.iS, kad piepeši indiāņi no jauna atklāja uguni.

Tāpat kā citi, mēs bažījāmies, ka indiāņi tagad mē­ģinās pavirzīties uz priekšu,, un labi apzinājāmies ne­pieciešamību viņus aizturēt. Mēs nolēmām palikt vel kādu brīdi savās vietās.

Es biju mazliet paliecies garām koka stumbram un, turēdams šauteni paceltu acu augstumā, vēroju, kur pa­zibēs kāda pretinieka šāviena uguntiņa, lai varētu uz viņu nomērķēt, kad pēkšņi spējš trieciens pagrūda manu roku uz augšu un izsita no tās ieroci.

Tur nebija nekā dīvaina. Manu roku bija ķērusi lode, caururbdama muskuļus, kas to turēja paceltu. Es biju par daudz atsedzis savu plecu un tiku ievainots — ne­kas vairāk.

Mana pirmā doma bija aplūkot savu ievainojumu. Es to skaidri sajutu un tādēļ viegli varēju noteikt brū­ces vietu. Es redzēju, ka lode caururbusi manas labās ro­kas augšdelmu tieši zem pleca un pēc tam, kā to lieci- naja saplēstais audums, skārusi svārkus uz krūtīm.

Vēl bija pietiekami gaišs, lai varētu saskatīt lodes pēdas un asinis, kas plūda no ievainojuma.

Es sāku atpogāt svārkus, lai labāk piekļūtu brūcei. Melnais Džeks jau bija man blakus un plēsa strēmelēs savu kreklu.

Piepeši es izdzirdu viņu izbrīnā iesaucamies:

— Žēlīgs dies! Massa Džordž, tas šāviens bij no mu­guras!

— No muguras? — es kā atbalss atkārtoju viņa vār­dus un vēlreiz palūkojos uz ievainojumu. Man pašam jau bija radušās tādas aizdomas: man likās, it kā lode. būtu nākusi no aizmugures!

Tā nebija tikai iedoma. Rūpīgāk apskatot ievaino­jumu un lodes saplēstos svārkus, skaidri varēja pateikt tās virzienu. Neapšaubāmi uz mani bi}a šauts no mugur­puses.

— Lai dievs žēlīgs, Džek! — es iesaucos. — Tā tas ir. Indiāņi ir pienākuši otrā pusē klāt klajumam. Mēs esam pazuduši!

Mēs abi steigšus pagriezāmies ar sejām pret klajumu, un tajā pašā momentā, it kā apstiprinot mūsu aizdomas, gar ausīm nodžinkstēja otra lode un ar dobju troksni atsitās pret koku, aiz kura mēs tupējām. Bija pilnīgi skaidrs, ka tā nāca no klajuma otras malas, jo mēs tur redzējām atplaiksnāmies uguntiņu un dzirdējām norī­bam šāvienu.

Kas bija noticis ar imūsu biedriem tajā pusē? Vai viņi būtu pametuši savus posteņus un |āvuši indiāņiem pienākt klāt? Vai viņi visi būtu aizgājuši pie dīķa un atstājuši klajuma pretējo malu neapsargātu?

Tādi bija pirmie minējumi, kas iešāvās mums abiem ar Džeku prātā.

Bija pārāk tumšs, lai mēs priežu ēnā varētu saskatīt savu biedru stāvus, bet klajumā neviens neparādījās. Mēs bijām nesaprašanā un skaļi viņiem uzsaucām, pra­sīdami paskaidrojumu.

Ja arī viņi atbildēja, mēs to nedzirdējām, jo šajā brīdī mežonīgs indiāņu kliedziens noslāpēja visas pārē­jās skaņas un mūsu acis ieraudzīja skatu, kas lika asi­nīm sastingt dzīslās.

Tieši iepretim tai vietai, kur stāvējām unēs ar Džeku, un tuvu pie indiāņu līnijām piepeši no zemes pacēlās sarkanas liesmas. Tās izšāvās mutuļiem, cita par citu augstāk, līdz aizsniedza koku galotnes. Izskatījās, it kā tur uz zemes būtu aizdedzināti lieli šaujampulvera krā­jumi, un tā tas ari bija. Mēs tūlīt sapratām, kas notiek. Indiāņi mēģināja aizdedzināt mežu.

Viņiem tas izdevās gandrīz vienā acumirklī. Tiklīdz sēra liesma saskārās ar nokaltušajām priežu skujām, tās aizdegās gluži kā iekuri. Uguns ar izšautas raķetes ātrumu izplatījās uz visām pusēm, un liesmu mēles pa­cēlās pāri visaugstāko koku galotnēm.

Mēs paskatījāmies apkārt: visur bija redzama līdzīga aina. Mežonīgais kliedziens bija kalpojis kā signāls

meža aizdedzināšanai. Klajumu no visām pusēm ietvēra sarkana, rūcoša uguns siena. Viss mežs bija liesmās.

Uguns loks virzījās tuvāk klajuma malai, liesmas rija kokus, it kā tie būtu sausa zāle, un garām mēlēm uzšāvās augstu pret debesīm.

Tagad mūs ietina dūmu mutuļi, kas, ugunij tuvojo­ties, ar katru bridi kļuva biezāki, un pieaugošais kar­stums vairs nebija izturams. Mums jau sāka trūkt elpas.

Mēs atradāmies iznīcības priekšā. Vīri izmisumā klai­gāja, bet degošā meža rūkoņa apslāpēja viņu balsis, un pat blakus stāvošie nevarēja sadzirdēt viens otra vār­dus. Taču viņu izskats rādīja, ko tie pārdzīvo, jo, iekāms mūs ietina dūmi, ugunsgrēks pielēja klajumu ar tik spožu gaismu, ka mēs varējām redzēt cits citu nedabiski skaidri. Visu sejās parādījās nāves bailes.

Es tikai neilgu brīdi izjutu to pašu, ko citi. No mana ievainojuma bija izplūdis pārāk daudz .asiņu. Es mēģi­nāju iziet klajumā, kā redzēju darām pārējos, bet ne­biju vēl paspēris pāris soļu, kad manas kājas saļodzījās un es bez samaņas nogāzos zemē.

Saļimstot mana pēdējā doma bija, ka mana dzīve ir beigusies, ka pēc dažām sekundēm manu ķermeni ap­skaus liesmas un es iešu bojā briesmīgā nāvē.

Šī doma lika man vēl nevarīgi iekliegties, un tai pašā mirklī es zaudēju samaņu. Es nejutu vairs absolūti nekā, it kā būtu jau miris, un, ja tajā brīdī mani būtu skā­rušas liesmas, es to nebūtu jutis. Droši vien es būtu sa­dedzis un pārvērties pelnos, vairs neciezdams nekādas sāpes.

Es biju kā miris, bet mani vēl varēja atgriezt dzīvē, un, par laimi, tuvumā atradās atdzīvināšanas līdzeklis un arī kāds, kas to pielietoja.

Kad es atguvu samaņu, mana pirmā sajūta bija, ka esmu līdz kaklam ūdenī. Es atrados dīķī pusguļus,

manas kājas un ķermenis bija zem ūdens, tikai galva virspusē, atbalstīta pret krastu. Kāds cilvēks, pats līdz pusei ūdenī, bija noliecies pār mani. Es drīz vien pilnīgi atģidos un pazinu viņu — tas bija mans uzticamais nē­ģeris. Viņš taustīja manu pulsu un klusēdams nopietni raudzījās man sejā.

Kad es atvēru acis un atbildēju viņa skatienam, Mel­nais Džeks priecīgi iekliedzās:

— Nudie, massa Džordž, jūs ir dzīvs! Slavēts dies, jūs ir dzīvs! Nezaudējiet dūšu, jaunais massa, jūs ne­mirsiet, jūs droši paliksiet dzīvs!

— Es ceru, Džek, — es atbildēju vārgā balsī, bet, lai cik tā bija nespēcīga, mans uzticamais biedrs sāka gavi­lēt priekā un turpināja mani uzmundrināt.

Tagad es jau spēju pacelt galvu un paskatīties ap­kārt. Manām acīm pavērās baismīga aina, un, lai to ap­lūkotu, gaismas bija papilnam.

Mežs vēl arvien bija liesmās un dega ar nemitīgu, pērkonam vai stipram vējam līdzīgu rūkoņu, kurai pie­jaucēs šņācoši trokšņi un skaļi sprakšķi, kas atgādināja musketu šāvienus. Varētu iedomāties, ka indiāņi tur­pina mūs apšaudīt, bet tas nebija iespējams. Visu apri­jošais ugunsgrēks, izplezdams savu loku, noteikti jau sen bija piespiedis viņus atkāpties.

Liesmas tagad bija mazākas nekā pirmīt un arī dūmu gaisā mazāk. Sausās skujas bija ātri pārvērtušās pelnos un sadegušo zaru atliekas nokritušas zemē, iz­veidodamas tur kvēlojošu ogļu paklāju.

No tā augšup pacēlās garie stumbri ar lielāko zaru stumbeņiem, visi liesmu apņemti. Sačervelējusies, pus- nolobījusies miza bija ātri aizdegusies, un sveķainā koksne viegli padevās liesmām. Daudzi koki jau dega dziļi iekšienē un izskatījās kā milzīgas kolonas no sar­kani nokaitētas dzelzs. Skats bija briesmīgs un atgādi­nāja pārdabisku pekles ainu.