T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Par laimi, mūsu uzticamie sargi bija pamanījuši ienaidnieku tuvošanos un laikus sacēluši trauksmi.

Tas mūs izglāba.

Sīs ir vēlākas pārdomas. Tajā brīdī visus nodarbi­nāja tikai viena doma: kā labāk noturēties pret uzbrū­košo ienaidnieku, kurš — kā to ikviens apzinājās — draudēja mūs ielenkt klajumā.

Kādu brīdi valdīja apjukums un skaļa kņada — vīri klaigāja cits caur citu, satrauktie zirgi zviedza un cēlās pakaļkājās, bet tad juceklīgo troksni pārskanēja Hik- rnena pavēlošā balss:

— Nost no zirgiem, puiši, un aši uz imežu! Mudīgi, mudīgi! Visi uz mežu! Mums viņi jāatsit par katru cenu, citādāk tie noskalpēs mūs visus līdz pēdējam! Uz mežu! Pie kokiem!

Arī citiem bija iešavusies prātā tāda pati doma, un mednieks vēl nebija beidzis izkliegt savus rīkojumus, kad vīri, izlēkuši no segliem, jau metās uz klajuma, malu.

Katrs skrēja savā virzienā — uz to koku, kas viņam atradas vistuvāk, un pēc dažām sekundēm visi mūsu grupas vīri jau bija drošībā, ikviens paslēpies aiz prie-, des stumbra. Tādā veidā, turēdamies koku aizsegā, mēs sagrupējāmies slēgtā aplī visapkārt klajumam ar mugu­rām pret ito un ar sejām pret ienaidnieku.

Mūsu zirgi, pamesti savā vaļā un uzbrukuma sa­tracināti, mežonīgos auļos šķērsoja klajumu, seglu kāp­šļiem dauzoties gar sāniem un pavadām velkoties pa zemi. Vairums no tiem aizdrāzās mums garām un aiz­joņoja projām starp kokiem, kur vai nu krita iezemiešu rokās, vai arī, aizlēkšojuši tiem garām, nozuda meža dziļumos.

Mēs nemaz nemēģinājām zirgus apturēt. Lodes ne­pārtraukti džinkstēja mums gar ausīm. Atiet .nost no ko­kiem, kas mūs .aizsargāja, nozīmētu drošu nāvi.

Priekšrocības, ko mēs bijām ieguvuši, ieņemdami šā­das aizsardzības pozicijas, bija acīm redzamas. Par laimi, mēs līdz pēdējam brīdim bijām atstājuši sargus. Ja viņi būtu atsaukti īsu brīdi agrāk, uzbrukums mūs pārsteigtu pilnīgi negaidīti. Indiāņi būtu pienākuši līdz pašai klajuma malai bez viena šāviena un klie­dziena, un tad mēs būtu pilnīgi viņu varā. Ienaidnieks atrastos koku aizsegā, .pasargāts no mūsu lodēm, tur­pretim mēs klajumā būtu pakļauti iznīcinošajai ugunij. Tikai pateicoties laikus saceltajai trauksmei, mums bija izdevies izbēgt no šādas apkaušanas.

Tagad mūsu pretiniekiem nebija lielu priekšrocību. Kā viņi, tā mēs atradāmies koku aizsegā. Vienīgi mūsu loka iekšpuse bija neaizsargāta, un ienaidnieks varēja to apšaudīt pāri klajumam. Bet, tā kā pēdējais bija piec­desmit jardu plats un mēs nevienā vietā nebijām pielai­duši indiāņus tuvu tā malai, tad zinājām, ka tik tālu viņu lodes nevar sniegt, un tādēļ jutāmies droši par sa­vām mugurām.

Sis manevrs, kaut arī steigā improvizēts, mūs iz­glāba. Tagad visi saprata, ka tas bija vienīgais, ko mēs varējām darīt, lai paglābtos no tūlītējas iznīcināšanas. Par laimi, Hikmens momentā bija apķēries un licis steig­šus ieņemt šādas pozicijas..

Mūsējie nevilcinājās atbildēt uz ienaidnieka uguni. Pēc pāris sekundēm viņi jau laida darbā savas šau­tenes, un ik pa brītiņam visā klajumu ietverošajā lokā atskanēja asie, pātagas plīkšķini līdzīgie šāvienu sprak­šķi. Laiku pa laikam vīru balsis iegavilējās uzvarošā urrā saucienā, kad ikads iezemietis, pārsteidzīgi atse­dzis sevi, bija .kritis par upuri mūsu lodēm.

Atkal pāri klajumam atskanēja vecā mednieka balss. Nosvērta, mierīga un skaidra — tā bija visiem sadzir­dama.

— Nomērķējiet kārtīgi, puiši, un tik tad šaujiet! Ne­tērējiet par tukšu ne graudiņu pulvera! Jums vēl daudz (tā vajadzēs, kamēr imēs tiksim galā ar šito nolādēto bandu. Lai neviens nenospiež gaili, pirms nav nomēr­ķējis kādam sarkanādainajam taisni acī!

Šis piekodinājums bija vietā. Līdz šim jaunākie puiši bija šāvuši diezgan neapdomīgi, — tiklīdz ierocis pie­lādēts, tūlīt steidzas izšaut, — un rezultātā viņu lodes kapāja tikai koku stumbrus. Ar savu aizrādījumu Hik- mens gribēja izbeigt šādu rīcību.

Viņa vārdi tika ņemti vērā. Tagad šāvieni atskanēja retāk, bet triumfējošie kliedzieni liecināja, ka lodes sa­sniedz mērķi tikpat bieži kā iepriekš.

Pēc dažām minūtēm kauja pieņēma pavisam citādu raksturu nekā sākumā. Mežonīgie bļāvieni, ar kādiem indiāņi nāca savā pirmajā uzbrukumā, gribēdami iz­raisīt mūsu vidū apjukumu, vairs nebija dzirdami, un arī balto kliedzieni bij.a apklusuši. Tikai šad un tad at­skanēja dārdošs urrā, vai arī kāds no mūsējiem skaļi uzsauca saviem biedriem, lai tos uzmudinātu.

Laiku pa laikam indiāņu pusē kāds virsaitis izkliedza pazīstamo «jo-ho-ehi», aicinādams savus drosuļus uz­brukumā.

Šāvieni vairs nerībēja veselām zalvēm, bet pa vie­nam vai diviem trim reizē. Katrs šāviens tika rūpīgi no­tēmēts, un tikai tad, ja lode trāpīja mērķī vai vismaz šāvējs tā domāja, abās pusēs atskanēja balsis. Ikviens kaujinieks bija aizņemts, meklējot sev objektu, uz ko tēmēt, un nešķieda laiku tukšās sarunās vai klaigāšanā.

Varbūt visā kara vēsturē nebūs minēta sadursme, kās noritējusi tik .mierīgi, kauja, kas izcīnīta tik klusi.

Dažbrīd šāvienu starplaikos iestājās absolūts klu­sums — drausmīgs un ļaunu vēstījošs klusums.

Nekad arī laikam nav notikusi kauja, kurā abas pu­ses būtu atradušās tik neparastā izkārtojumā viena pret otru. Mēs bijām izvietojušies divos koncentriskos apļos: ārējo veidoja ienaidnieks, iekšējo — mūsu gru­pas vīri, kas stāvēja gandrīz_ vienādos atstatumos cits no cita visapkārt klajumam. Šie abi apļi atradās apmē­ram četrdesmit soļu viens no otra, dažās vietās, kur drošsirdīgākie indiāņu karavīri koku aizsegā bija pavir­zījušies tuvāk mūsu līnijai, varbūt pat mazāk. Nekad nav notikusi kauja, kurā pretinieki, atrazdamies tik tuvu viens otram, nebūtu pārgājuši tuvcīņā. Mums butu bijis iespējams sarunāties ar saviem ienaidniekiem, ne­maz nepaceļot balsi, un mēs varējām notēmēt burtiski viņu acu baltumos.

Šādos apstākļos kauja ritēja tālāk.

Šī neparastā kauja bija turpinājusies jau kādas di­vas stundas, bet abi pretinieki vēl arvien atradās savās līdzšinējās pozīcijās. Tikai šad un tad redzēja kādu pārgalvnieku aizmetannies no viena koka uz otru tādā ātrumā, it kā viņš būtu izšauts no lielgabala stobra. Tā nolūks bija vai nu atrast /stumbru, kas labāk aizsar­gātu viņu pašu, vai arī nonākt tādā vietā, no kuras kaut daļēji skatienam atsegtos kāda iepriekš nolūkota pretinieka stāvs.

Priežu stumbri nebija visai resni un tik tikko mūs aizsedza. Daži no kaujiniekiem bija palikuši kājās un stāvēja, stīvi izstājušies, cenšoties sarauties pēc iespē­jas tievāki un turot sasprindzināto ķermeni vienā līnijā ar koku. Citi, ievērodami, ka priedes pie saknēm ir maz­liet resnākas, bija nometušies guļus uz vēdera un šādā pozā turpināja lādēt un šaut.

Saule jau sen bija pacēlusies augstu debesīs, jo kauja sākās īsi pirms saullēkta. Dienas gaismā abām pusēm pretinieks bija labi saskatāms, kaut gan šajā ziņā indiāņiem bija mazliet izdevīgāks stāvoklis, jo mums aizmugurē atradās klajums. Taču arī meža dzi­ļumā bija pietiekami gaišs. Daudzas nokaltušās skujas bija jau nobirušas un biezā kārtā klāja zemi, bet tās, kas vēl turējās pie zariem, necik nespēja aizturēt spo­žos saules starus. Mūsu vīri būtu varējuši nomērķēt uz jebkuru priekšmetu dolāra gabala lielumā, ja tāds gadī- tos šāviena attālumā. Plauksta, daļa rokas, kāja, kas mazliet pavirzījusies uz āru, aiz koka parādījies žoklis, pārāk plati pleci, ko stumbrs nespēja pilnīgi paslēpt, pat atstāvoša drānu stērbele tūlīt piesaistīja pretinieka ska­tienu un saņēma vienu vai pat divus šāvienus. Ja kads uz desmit sekundēm būtu parādījis savu seju, tad gan­drīz pilnīgi droši viņa galvu caururbtu lode, jo abas pusēs bija ļoti izveicīgi šāvēji.