T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Viljamss un Spenss līdz ar citiem aizgāja stāvēt sardzē. Viņi ieņēma blakus atrodošos posteņus vienā klajuma malā.

Hikmens un Vezerfords savu sargu pienākurnubija jau izpildījuši, un es ievēroju, ka viņi atlaidās zalē ne­tālu no tās vietas, kur stāvēja abi aizdomas turejtie puiši. No turienes viņi mēness gaismā noteikti varēja pēdējos novērot.

Kaut gan abi mednieki bija izstiepušies visā garumā, šķita, ka iemigt viņi netaisās. Laiku pa laikam es pa­skatījos uz viņiem — to galvas bija mazliet paceltas no zemes un cieši sabāztas kopā, it kā viņi par kaut ko sačukstētos.

Tāpat kā iepriekš, es staigāju ap dīķi. Mēness gaisma ļāva man soļot ātrāk, un straujā kustēšanās nomieri­nāja prātu. Atkal un atkal es gāju apkārt mazajam dī­ķim, uin grūti būtu bijis pateikt, cik reižu manas kājas tika mērojušas šo ceļu. Es soļoju pilnīgi mehāniski, domas nesaistījās ar šo fizisko piepūli, es tikai gāju un gāju, pats neapjauzdams, kā.

Pēc kāda laika mani pārņēma miers. Bēdas, uzbu­dinājums un atriebības dziņa šķita uz brīdi atstājušas mani. Es zināju, kādēļ tas tā. Tā bija vienkārši psiho­loģiska reakcija. Mani nervi bija visu laiku sasprindzi­nāti vibrējuši spēcīgā iekšējā pārdzīvojumā, tagad iestā­jās atslābums, un līdz ar to izjūtas zaudēja asumu.

Es zināju, ka šis .miers ir mānīgs, — tikai īss klu­suma brīdis starp diviem vētras brāzieniem, bet, kamēr tas turpinājās, es atkal biju spējīgs uztvert ārpasaules iespaidus.

Neviļus mana uzmanība pievērsās apkārtnes savda- biskajai ainai. Spožajā mēnesnīcā es varēju to pietie­kami labi saskatīt.

Mēs atradāmies mazā meža klajumiņā, ko vietējie iedzīvotāji dēvē par «gleidu». Sis te pēc formas bija pil­nīgi apaļš un ne lielāks par kādiem piecdesmit jardiem diametrā. Tajā nebija ne koku, ne krūmu, bet pašā tā centrā atradās mazs un tikpat apaļš dīķītis, kura ap­kārtmērs nepārsniedza dažus jardus. Tas bija viens no tiem īpatnējiem dabiskiem baseiniem, kuri sastopami viscaur Floridas pussalā un izskatās it kā cilvēka roku veidoti. Dīķis bija dziļš un gandrīz līdz malām pilns ar vēsu un dzidru ūdeni, kas mēness staros sudrabaini mir­dzēja.

Par pašu klajumu varētu piebilst vēl tikai to, ka tajā auga neskaitāmas saldi smaržojošas puķes, kas tagad, zirgu pakavu un cilvēku kāju samītas, izplatīja divtik stipru aromātu.

Tā bija brīnišķīga vietiņa, un citos apstākļos es droši vien būtu ar patiku to aplūkojis kā jauku dabas gleznu.

Taču pašreiz manu uzmanību nesaistīja šī glezna, bet vairāk tās ietvars.

Apkārt klajumam pacēlās augsti koki, veidodami tik regulāru loku, it kā būtu stādīti, un aiz tiem, cik vien

tālu skatiens spēja iespiesties meža dziļumā, rindojās citi, gluži tādi paši .pēc lieluma un izskata. Stumbri vi­siem bija gandrīz vienādā resnumā, reti kāds sasniedza divas pēdas diametrā, bet visi tie pacēlās daudzu jardu augstumā bez zariem vai lapām. Koki auga diezgan cieši cits piie cita, bet dienā droši vien varētu redzēt krietni tālu pa to starpām, jo, izņemot mazās pundurpalmiņas, te nebija citu pameža ,augu, kas aizsegtu skatienu. Stumbri bija taisni un gandrīz cilindriskas formas kā palmām, par .kurām šos kokus arī varētu noturēt, ja to lielie vainagi neiezīmētos pret debesīm ar konusveidī- gām galotnēm.

Tās nebija palmas, tās bija priedes — slotu prie­des [65] , ko es ļoti labi pazinu.

Tādēļ šie koki nepavisam nebūtu .piesaistījuši manu interesi, ja es nebūtu pamanījis to izskatā kaut ko sa­vādu. Garās, nokarenās skujas, kam vajadzēja būt tumši zaļām, izskatījās brūngani dzeltenas. Vai man tikai tā likās? Vai mēness mānīgā gaisma būtu vainojama pie šās dīvainās krāsu izmaiņas?

Ielūkojies vērīgāk, es sapratu, ka esmu maldījies. Tā nebija ne imana fantāzija, ne mēness staru radīts māns. Skujas patiešām bija tādā krāsā, kā izskatījās. Piegājis tuvāk, es redzēju, ka tās ir sažuvušas, kaut gan vēl turējās pie zariem, vēl vairāk — es ievēroju, ka koku stumbri ir sausi un it kā nedzīvi, miza nolobījusies vai pašreiz lobās nost, — vārdu sakot, šie koki bija nokaltuši.

Tagad es atcerējos, ko bija teicis Hikmens, kad viņš, mēģinādams noskaidrot debess puses, bija taustījies ap kokiem. Tas gan bija kādu gabalu atpakaļ, bet, cik vien tālu es varēju saredzēt, koki visur bija tajā pašā pelē­cīgi brūnajā krāsā. Es secināju, ka viss mežs ir nokaltis.

Mans spriedums izrādījās pareizs, un šo parādību bija viegli izskaidrot. Te bija strādājis priežu sfings [66] . viss mežs bija pagalam.

Lai cik savādi 'tas liktos, pat tajā drūmajā stundā mani bija ieinteresējuši šie novērojumi, bet, staigādams starp kokiem, es pamanīju kaut ko, kas man sagādāja vel lielāku apmierinājumu. Zilgana krēsla, sajaukda­mas ar dzeltenīgo mēness gaismu, izmainīja skuju krāsu, kuras es aplūkoju. Rīts bija klāt.

Tai pašā momentā to bija pamanījuši arī citi. Gulē- ttāji jau rausās augšā no rasotajām gultām un tvēra pēc savā.m seglu jostām.

Mēs bijām ļoti izsalkuši, bet, tā kā nebija nekādu cerību uz brokastīm, tad vajadzēja doties tālāk bez tām.

Rīta krēsla ilga tikai dažas minūtes, debesis kļuva ar katru mirkli gaišākas, un mēs sākām gatavoties ce­ļam. Sargi tika atsaukti, izņemot četrus, kurus drošības dēļ atstāja dažādās klajuma pusēs līdz pēdējai minūtei. Zirgiem segli visu nakti bija palikuši mugurā, tagad vajadzēja tikai katram savējo atsiet un uzlikt tam ie­mauktus. Visi rūpīgi pārbaudīja savas šautenes un sa­gatavoja lādiņus. Daudzi no maniem biedriem bija pie­redzējuši karotāji, un tika darīts viss iespējamais, lai nodrošinātu mums labvēlīgu kaujas iznākumu. Mēs do­mājām, ka jau priekšpusdienā panāksim iezemiešu bandu vai arī pa pēdām nokļūsim viņu midzenī. Kā vienā, tā otrā gadījumā bija paredzama sadursme, un visi vēlreiz apliecināja savu apņēmību doties uz priekšu un cīnīties.

Dažas minūtes mēs apspriedāmies par pārgājiena kārtību un nolēmām, ka visprātīgāk būs, ja daži izveicī­gākie vīri dosies galvenajai grupai pa priekšu kājām un rūpīgi izlūkos apkārtni. Tas mūs pasargātu no ne­gaidīta uzbrukuma, ja gadījumā ienaidnieks būtu ierīko­jis slēpni. Vecajiem medniekiem atkal vajadzēja izsekot pēdas un, protams, vadīt mūsu avangardu.

Tas viss bija jau norunāts, un mēs pašreiz taisījā­mies doties ceļā. Vīri sēdēja zirgos, izlūki jau iegāja mežā, kad piepeši norībēja vairāki šāvieni, un tajā pašā mirklī atskanēja mūsu sargu trauksmi vēstījošie, klie- clzieni. Viņi vēl .arvie,n a-tradās savos posteņos, un visi četri bija izšāvuši gandrīz reizē.

Šķita, ka mežā nodārd simtiem atbalšu. Taču tās ne­bija atbalsis, bet gan īsti šauteņu un muisketu šāvieni. Un griezīgo kara saucienu, kas atskanēja reizē ar tiem, bija viegli atšķirt no mūsējo kliedzieniem.

Mums uzbruka indiāņi.

Pareizāk būtu teikt, ka viņi mūs ielenca. Bija šāvuši visi četri mūsu sargi, kas .atradās katrs savā klajuma malā, — tātad ikviens no tiem bija ieraudzījis indiāņus.

Bet arī bez tā mums jau bija skaidrs, ka tiekam ielenkti. No visām pusēm atskanēja ienaidnieku mežo­nīgie kliedzieni, it kā atbalsodami cits citu, un viņu lo­des džinkstēja mums gar ausīm dažādos virzienos. Ne­bija šaubu, ka ap klajumu savelkas ienaidnieka loks.

Viņu pirmā zalve nenodarīja sevišķu postu. Divi vai trīs vīri un pāris zirgu tika ievainoti, bet viegli. Mēs atradāmies pārāk tālu no tās vietas, kur viņi šāva, un vairums ložu, nesasniegušas mērķi, šļakstēdamas iekrita dīķī. Ja viņi būtu pielīduši tuvāk, iekāms atklāja uguni, tad sekas būtu drausmīgas, jo mēs atradāmies visi vien­kopus un klajā vietā.