T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Ar šiem uzmundrinošajiem saucieniem uz lūpām vecais mednieks visiem 'pa priekšu aizdrāzās indiāņu nometnes virzienā.

Pārējie pa kaklu pa galvu metās viņam pakaļ, tā ka zirgi _ gandrīz mina cits citam uz pakaviem. Nekādi stratēģiski apsvērumi notika ievēroti, laiks izšķīra visu, un nedrīkstēja zaudēt ne minūti, jo mūsu mērķis bija sasniegt indiāņu nometni, pirms tie būs paguvuši at­kāpties. Mēs bijām steigā vienojušies par šādu rīcības plānu: strauji iebrukt ienaidnieku vidū, atklāt uguni no visām šautenēm reizē un pabeigt kauju ar dunču un pistoļu palīdzību.

Mēs bijām piejājuši jau pavisam tuvu nometnei — no tās mūs šķīra vairs tikai kādi trīssimt jardi. Mēs bijām pilnīgi droši, ka dodamies pareizā virzienā, jo troksnis, kas tur valdīja nepārtraukti kopš trauksmes sākuma, noderēja mums par vislabāko ceļvedi.

Bet tad piepeši šis troksnis apklusa, mēs nedzirdē­jām vairs ne cilvēku balsis, ne zirgu pakavu dipoņu. Nometnē bija iestājies kapa klusums.

Tagad mums arī vairs nevajadzēja vadīties pēc ska­ņām, jo varējām jau saskatīt ugunskurus, pareizāk sakot, gaišumu, kas atspīdēja cauri kokiem un kā bāka rādīja mums ceļu.

Mēs turpinājām jāt uz priekšu, bet vairs ne tik ātri kā iepriekš. Tas, ka troksni un kņadu tik piepeši, tik spēji bija nomainījis absolūts klusums, padarīja mūs piesardzīgus. Pats šis klusums šķita vēstījam ļaunu. Tas it kā brīdināja mūs un radīja aizdomas, ka ienaid­nieks var mums uzglūnēt no paslēptuves, — vēl jo vai­rāk tāpēc, ka visi zināja «Sarkano nūju» cilts virsaiša nepārspējamo izveicību tieši šāda veida uzbrukumos. Tādēļ mēs tuvojāmies nometnei ar lielāku piesardzību.

Kad līdz ugunskuriem bija palikuši tikai kādi simt jardi, mūsu pulciņš apstājās. Daži nokāpa no zirgiem un devās tālāk kājām. Slapstīdamies aiz koku stum­briem, viņi aizlavījās līdz klajuma malai un tad atgrie­zās un pastāstīja, ko redzējuši.

Nometne vairs neeksistēja, tās iemītnieki bija aiz- gajuši. Indiāņi, zirgi, .gūstekņi un salaupītās mantas — viss bija projām, palikuši tikai ugunskuri! Steigā un satraukumā atstājot nometni, tie acīm redzot bija iz­jaukti — visapkārt nielajas sarkanas ogles, dziestot vaji mirdzinādamas savas pēdējās liesmiņas.

Izlūki turpināja pārstaigāt mežu, kamēr bija apgā­juši visapkārt klajumam. Simt jardu plašā lokā mežs ■tika rūpīgi un и/.manīgi pārmeklēts, bet nevarēja at­rast ne ienaidnieku, ne viņa paslēptuvi. Mēs bijām iera­dušies par vēlu, Indiāņi bija aizbēguši un mums deguna priekšā aizveduši līdz savus gūstekņus.

Dzīties viņiem pakaļ tumsā nebija iespējams. Vīlu­šies un sadrūmuši mēs izjājām klajumā un ieņēmām pamesto nometni, nolēmuši te pavadīt nakts atlikušo daļu un atsākt vajāšanu no rīta.

Mūsu pirmais darbs bija veldzēt pie dīķa savas slā­pes, pēc tam padzirdīt zirgus. Tad mēs apdzēsām ugunskurus un visapkārt klajumam mežā izlikām sar­dzi, kurā ietilpa gandrīz puse imūsu pulciņa vīru. Zirgi tika piesieti zālē, un, kad tas bija padarīts, vīri nolikās atpūsties turpat, kur vēl nesen bija gulējuši mūsu ienaid­nieki.

Tā mēs gaidījām rītausmu.

Mani biedri, noguruši no garā ceļa, drīz vien ieslīga dziļā miegā, un nomodā palika tikai sargi. Es nevarēju nekur ai.trast mieru, skaudrās bēdas liedza man iemigt. Lielāko nakts daļu es pavadīju, staigājot šurpu turpu ap dīķi, kas tumši vizēja klajuma vidū.

Man bija it kā vieglāk, tā klaiņojot apkārt, — tas nomierināja manu satraukto prātu un neļāva pārāk nodoties sāpīgām domām.

Tagad es no visas sirds nožēloju, ka nebiju izšāvis uz slepkavu vadoni un uz vietas viņu nogalinājis. Šis briesmonis bija aizbēdzis, un tagad varbūt nekas vairs nevarēja glābt manu māsu.

Es dusmojos uz medniekiem par to, ka tie bija mani atturējuši. Ja viņi būtu zinājuši, ka indiāņi aizbēgs, tad droši vien butu niķojušies citādi, taču .neviens nevareja paredzēt šo .negaidīto trauksmi.

Abi vainīgie, ; kas bija to sacēluši, tagad atkal atra­dās kopā ar mums. Viņu dīvainā un neizprotamā rīcība bija pārējos pamodinājusi stipras aizdomas par viņu uzticamību. Spensa un Viljamsa atkalparādīšanās — viņi mums pievienojās, kad mēs jājām uz indiāņu no­metni, — izraisīja vīros sašutuma vilni, un daži pat izteicās, ka viņus vajadzētu uz vietas nošaut. Droši vien šie draudi tiktu arī izpildīti, ja abi puiši nebūtu pa­steigušies diezgan ticami izskaidrot savu prombūtni. Viņi apgalvoja, ka nošķīrušies no pārējiem jau pirms pēdējās apstāšanās un neesot nekā zinājuši ne par mūsu izlūkgājienu, ne indiāņu nometni. Viņi mežā nomaldī­jušies un devuši signālu ar šāvieniem, cerēdami, ka mēs uz tiem atbildēsim. Viņi atzinās, ka redzējuši pa mežu ejam trīs cilvēkus, bet noturējuši tos par indiāņiem un tādēļ izvairījušies no satikšanās. Vēlāk viņi pamanījuši tuvumā jātnieku pulcinu, pazinuši savējos un piejājuši klāt.

Daudzus apmierināja šāds izskaidrojums. Kāda iemesla dēļ gan abi puiši būtu devuši trauksmes sig­nālu ienaidniekam? Kas varēja turēt viņus aizdomās par tik zemisku nodevību?

Taču visi tā nedomāja. Es dzirdēju, ka vecais Hik- mens, uzmezdams zīmīgu skatienu Nedam un Bilam, iečukstēja savam biedram:

— Turi acis vaļā, Džim, un labi pieskati šos nelie­šus! Tā lieta nav tīra!

Tā kā nebija nekādu pierādījumu, lai viņus atklāti apvainotu, tiem atļāva palikt kopā ar visiem, un tagad abi drauģeļi līdz ar citiem bija nogūlušies zālē un aiz­miguši.

Viņi gulēja gandrīz pašā ūdens malā, un, staigājot ap dīķi, es vairākkārt pagāju garām tai vietai, kur tumsā tikko manāmi iezīmējās viņu visā garumā izstiepušies ķermeņi. Es nolūkojos uz tiem ar dīvainām izjūtām, jo arī man bija tādas pašas aizdomas kā Hikmenam un Vezerfordam. Es gandrīz nemaz nešaubījos, ka šie zeļļi bija tīšām aizklīduši projām un, kādu nekrietnu nolūku

mudināti, ar saviem šāvieniem brīdinājuši indiāņus par musu tuvošanos.

Ap pusnakti uzlēca mēness. Debesīs nebija neviena makonīša, kas aizturētu tā starus, un, pacēlies pāri koku galotnēm, tas pielēja klajumu ar: spožu gaismu.

Pēkšņā pārmaiņa uzmodināja gulētājus. Daži pietrū­kās kājās, domādami, ka ir jau diena, un tikai tad, kad bija palūkojušies uz debesīm, atskārta savu maldīšanos.

Troksnis bija iztraucējis visus. Vairāki ierunājās, ka vajadzētu turpināt pakaļdzīšanos mēness gaismā. Sāda rīcība būtu man visvairāk pa prātam, bet mūsu ceļveži pret to iebilda. Un viņu apsvērumi bija pamatoti. Kla­jumā viņi varētu saskatīt pēdas, bet mežā zem kokiem mēnesnīca neko nepalīdzētu. Taisnība, viņi varētu izse­kot pēdas lāpu gaismā, taču tā mūs nodotu, ja 'gadījumā ienaidnieks būtu ierīkojis slēpni. Arī doties uz priekšu mēness gaismā nozīmēja pakļaut sevi līdzīgām bries­mām. Apstākļi bija mainījušies. Indiāņi tagad zināja, ka mēs tiem sekojam. Naktī vajātajiem ir ievērojamas priekšrocības, kaut arī skaitā viņu būtu mazāk nekā va­jātāju. Tumsa tiem sagādā visas iespējas izdarīt negai­dītu uzbrukumu vai arī aizbēgt.

Tā sprieda mūsu ceļveži. Neviens viņiem neiebilda, un tika nolemts, ka mums jāpaliek tepat līdz rītausmai.

Bija laiks nomainīt sardzi. Tie, kas bija gulējuši, ta­gad devās uz posteņiem, bet nomainītie sardzes vīri sa­nāca klajumā un likās guļus, lai dažas stundas no- snaustos.