T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Bija pagājušas divas stundas, bet ne viena, ne otra puse vēl nebija cietusi kaut cik ievērojamus zaudēju­mus. Taču daži kritušie un ievainotie tomēr bija, laiku pa laikam atkal kāds papildināja to skaitu, un tas ne­ļāva atslābt kaujas garam. Mums bija vairāki ievainoti, pāris no tiem smagi, un viens nogalināts. Pēdējais bija visa -mūsu pulciņa mīlulis, un viņa nāve no jauna uz­kurināja vīru niknumu.

Indiāņu zaudējumiem vajadzēja būt lielākiem. Mēs tikām redzējuši vairākus krītam no mūsu lodēm. Mūsu grupā bija daži vīri, kas skaitījās vieni no labākajiem šāvējiem visā Floridā. Hikmenu dzirdēja stāstām, ka viņš mērķējis uz trijiem un, ja reiz mērķējis, tad arī esot drošs, ka trāpījis.

Vezerfords teicās nošāvis vienu, un tas bijis uz vietas beigts. Par to šaubu nebija, jo indiāņa nedzīvo ķermeni varēja redzēt guļam starp diviem kokiem, kur tas bija nokritis. Viņa biedri baidījās, ka, aizvācot kritušo, tos var ķert tās pašas briesmīgās šautenes lode.

Pēc kāda laika indiāņi sāka lietot citu taktiku, kas liecināja, ka šāda veida kaujā viņi ir pārāki ,par mums, Viņi vairs nestāvēja pa vienam, bet gan divatā aiz katra koka vai arī diviem cieši blakus augošiem kokiem, un, 'tiklīdz viens izšāva, otrs jau bija gatavs 'nomērķēt. Pro­tams, tas cilvēks, pret kuru bija vērsts pirmais šāviens, iedomādamies, ka viņa pretiniekam pašreiz šautene tukša, uz brīdi kļuva mazāk piesardzīgs, un līdz ar to bija lielākas izredzes tam trāpīt.

Šī taktika sevi attaisnoja, jo, iekāms mēs atklājām šo viltību, vairāki no mūsējiem tika ievainoti un viens nošauts pie sava koka.

Tas vēl vairāk saniknoja mūsu kaujiniekus, jo se­višķi tādēļ, ka viņi nevarēja rīkoties tāpat. Šādai tak­tikai mūsu bija par maz. Ja arī mēs gribētu nostāties aiz katra koka pa diviem, tad mūsu ķēde tā izretinātos, ka nebūtu iespējams .nosargāt sava-s pozicijas. Tādēļ mēs bijām spiesti palikt tādā pašā izvietojumā kā ie­priekš, tikai tagad ievērojām vislielāko piesardzību, lai neparādītos viltīgajam ienaidniekam pa šāvienam.

Taču vienreiz indiāņiem tika atmaksāts dots pret dotu. To izdarījām mēs abi ar Melno Džeku.

Mēs stāvējām aiz diviem tuvu līdzās augošiem ko­kiem, un mūsu tiešie pretinieki bija kādi trīs iezemieši, kas visu rītu mūs ļoti sparīgi apšaudīja. Viena no viņu lodēm bija caururbusi manu svārku piedurkni, un Dže- kaim melnajā cekulā balsnīja izpurinātas blaugznu 'plēk- snītes, taču ievainoti mēs ne viens, ne otrs nebijām. Kau­jas laikā man bija izdevies nomērķēt uz vienu no indiā­ņiem, un es domāju, ka esmu to sašāvis. Taču gluži pār­liecināts par to es nebiju, jo viņus visus trīs aizsedza koku puduris un paslēpa pundurpalmiņu biezoknis.

Vienu no šiem indiāņiem Džeks sevišķi gribēja no­galināt. Tas bija garš iezemietis, daudz lielāks par pā­rējiem. Viņš izcēlās ar savu grezno apģērbu un galvas rotu, kas bija darināta no karalisko liju spalvām. Droši vien tas bija virsaitis. Viņa ārienē visvairāk piesaistīja uzmanību seja — laiku pa laikam mēs to ieraudzījām, kaut gan tikai uz īsu acumirkli. Tā viscaur bija noklāta ar spilgti sarkanu krāsu un spīdēja cauri kokiem gluži kā otra saules ripa.

Taču ne jau šā krāsojuma dēļ Džeks bija uz viņu tik ļoti saskaities. Iemesls tam bija pavisam cits. Šis indiā­nis bija ievērojis Džeka ādas krāsu un vairākkārt sa­dursmes laikā viņu izsmējis. Viņš runāja savā valodā, bet Džeks to saprata pietiekami labi. Viņš bija ārkār­tīgi saniknots un zvērēja atriebties -sarkanajam vir­saitim.

Es pamanījos sagādāt viņam šādu izdevību. Paņēmis savu cepuri, es to pabāzu mazliet garām koka stumbram, ta ka pa gabalu izskatījās, it kā tur būtu parādījusies mana galva. Tā bija veca un labi zināma kaujas viltība, taču, kā Džeks izteicās, tā piemuļķoja indiāni. Pāri pun- durpalmiņām parādījās sarkana seja. Mazliet lejāk uz­sitās dūmu mākonītis, un cepuri man rautin izrāva no rokas.

Tai pašā mirklī atskanēja otrs šāviens, skaļāks un tuvāks — no nēģera šautenes.

Es palūrēju gar koku, lai redzētu, vai viņš trāpījis. Košajā sejā parādījās tumšāks sarkans plankums, spil­gtais sārtums piepeši pārvērtās tumšā purpurā. Vēl acumirklis, un izkrāsotais indiānis noslīga istarp krū­miem.

Visu kaujas laiku indiāņi neizrādīja vēlēšanos nākt mums virsū izšķirošā uzbrukumā, kaut gan skaita ziņā viņi noteikti bija lielā pārsvarā. Tai grupai, kam mēs sekojām, bija pievienojusies otra tikpat liela. Kaujā jau no paša sākuma piedalījās i ne mazāk kā simt vīru. Bez šiem papildspēkiem indiāņi diez vai būtu uzdrošināju­šies mums uzbrukt, un mēs savukārt, .ja to nezinātu, būtu tūlīt gājuši uzbrukumā un uzsākuši tuvcīņu. Taču mēs redzējām, ka viņi ir lielā skaitliskā pārsvarā, un tādēļ tikai aizsargājāmies, lai noturētu savas pozicijas.

Indiāņi šķita apmierināti ar savējām, kaut gan, strauji savelkot savu loku ap mums, viņi būtu varējuši gūt uzvaru. Taču, iekāms viņi mūs sasniegtu, to_ rindas kļūtu krietni vien retākas un viens otrs no labākajiem kaujiniekiem būtu kritis. Neviens šajā ziņā nav piesar­dzīgāks par indiāņiem, un laikam jebkuri citi kārotāji ir pārāki par viņiem, kad jāuzbrūk ienaidniekam, kas nocietinājies. Pret Rietumu sarkanādainajiem karavī­riem var viegli aizstāvēt visvājāko fortu, visneizturīgāko nocietinājumu.

Viņu pirmais uzbrukums nebija izdevies, kā cerēts, un tagad likās, ka indiāņi nemaz nedoma nakt jauna

uzbrukumā, bet gan nolēmuši turēt mūs aplenkumā, kurā mēs patiesībā jau atradāmies.

Pēc kāda laika viņi sāka šaut retāk, līdz gandrīz pavisam pārtrauca apšaudi, taču .mēs zinājām, ka tas nenozīmē ienaidnieka atkāpšanos. Taisni otrādi, mēs re­dzējām, ka tālāk mežā daži no indiāņiem iekurina uguns­kurus, acīm redzot gatavodamies vārīt brokastis.

Mūsu vidū nebija neviena, ka.s viņus šai brīdī^ne^ apskaustu. / „

Mums šis daļējais pamiers nedeva nekādu labumu, jo mēs neuzdrošinājāmies izkustēties no savām vietām. Mēs bijām izslāpuši, un turpat netālu klajuma vidū kār­dinoši vizuļoja dīķis. Labāk būtu bijis, ja mēs to nere­dzētu, — tagad šis ūdens, .kam mēs nedrīkstējām tuvo­ties, padarīja slāpes vēl mokošākas. *

Indiāņus redzēja ēdam, neatstājot savas požicijas. Daži apkalpoja pārējos, pienesdami tiem ēdamo no ugunskuriem, Gandrīz šāviena attālumā no mums šurp un turp staigāja arī indiāņu sievietes.

Mēs bijām izsalkuši kā izbadējušies vilki. Divdesmit četras stundas, pat ilgāk, mēs nebijām ne kripatiņas ēduši, un ienaidnieku mielošanās turpat acu priekšā vēl vairāk iekārdināja mūsu ēstgribu, tai pašā laikā izrai­sot arī niknumu un sarūgtinājumu. Viņi pat zobojās par mūsu piespiesto badošanos.

Vecais Hikmens bija pārskaities un teicās esam tik izsalcis, ka būtu gatavs apēst dzīvu indiāni, ja vien tiktu* tam klāt. Un viņš patiešām izskatījās tik nikns, ka būtu varējis izpildīt šos draudus.

— Sitas skats uz nolādētajiem sarkanādainajiem, — viņš pukojās, — kas piebāž pilnus vēderus ar gaļu, kad kristīgiem baltajiem nav ne kauliņa .ko pasūkāt, var cil­vēku traku pataisīt. Goda vārds, man sirds kāpj pa muti laukā, to redzot!

Tādi vīri kā Hikmens un Vezerfords gandrīz vien­mēr kritiskā brīdī atradīs kādu izeju, un arī tagad viņi abi acīm redzot bija kaut ko izgudrojuši, jo sāka rak­ņāties pa sausajām skujām, kas, kā jau iepriekš minēts, biezā kārtā klāja zemi. Ko viņi meklēja? Tārpus, kā­purus vai ķirzakas? Gandrīz tā varēja iedomāties, taču nē — it ik tālu gluži vēl nebija. Lai cik izsalkuši tie ju­tās, ķerties pie rāpuļiem viņi vēl nedomāja. Vecajiem medniekiem bija ienācis prātā kaut kas labāks, un drīz vien priecīgs izsauciens pavēstīja, ka viņi atraduši mek­lēto.