T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Hikmena paceltajā rokā mēs ieraudzījām brūnu, ko- nusveidīgu priekšmetu, kas mazliet atgādināja lielu ana- nasu. Tas bija garskuju priedes čiekurs, ko viegli varēja pazīt pēc formas un lieluma.

— Nu, puiši! — vecais mednieks uzsauca skaļā balsī, lai viņu sadzirdētu visapkārt klajumam. — Savāciet ši- tās koku olas un tik sitiet pušu. Tur iekšā jūs atradīsiet sēklas, kas ir tīri labs ēdamais. Tik gards jau nu ne kā cūkgaļa ar kukurūzas biezputru, bet tādas mantas mums te nav, un, manuprāt, bada reizē šitās sēkliņas nav zemē metamas. Pačamdiet vien pa skujām sev apkārt, gan kāds čiekurs atradīsies. Tik pamēģiniet.

Tas mūsu vīriem nebija divreiz jāsaka, un jau pēc mirkļa visus redzēja rakņājamies pa sausajām skujām un meklējam priežu čiekurus. Daži atradās pavisam tuvu un tika savākti bez grūtībām, tālākos puiši pierausa sev klāt ar lādējamiem stieņiem vai šauteņu stobriem. Tā katrs nodrošinājās ar lielāku vai mazāku krājumu.

Čiekuri naski vien tika izlobīti un sēklas kāri apēs­tas. Tā nekādā ziņā nebija peļama barība, jo garskuju priedes sēklas ir reizē barojošas un arī garšīgas. Ar maltītes kvalitāti visi bija apmierināti, vienīgi porcijas iznāca pārāk niecīgas, jo aizsniedzamā attālumā nebija pietiekami daudz čiekuru, lai piepildītu piecdesmit iz­salkušu vīru vēderus.

Vienu otru dzirdēja pat pajokojamies pie šīm sausa­jām brokastīm, un bezrūpīgākie, grauzdami sēklas, smē­jās, it kā tā būtu omulīga riekstu ēšana izpriecas deļ. Taču smiekli drīz vien apklusa, jo mūsu stāvoklis bija pārāk nopietns, lai izturētos vieglprātīgi.

Šobrīd /ienaidnieka uguns bija atslābusi, gandrīz mi­tējusies, un mēs varējām mierīgi apsvērt savu bīstamo ■situāciju.

Līdz šim laikam mēs tā īsti nemaz nebijām aptvēruši, ka patiešām esam ielenkti. Kaujas steigā un uztraukumā mums nebija atlicis laika pārdomām. Mēs visu šo lietu uzskatījām vienkārši par sadursmi, kas drīz beigsies ar vienas vai otras puses uzvaru.

Taču tagad tā vairs nelikās, indiāņu uzbrukums bija pārvērties ielenkumā. Mēs bijām ieslēgti no visām pu­sēm un atradāmies gluži kā aplenktā cietoksnī, tikai ne uz pusi tik lielā drošībā. Mūsu vienīgais aizsegs pret ienaidnieka lodēm bija ap klajumu stāvošie koki, un mums nebija stipras baļķu mītnes, kur patverties ievai­notajiem. Katrs vīrs bija kā sargkareivis; .kam nepārtraukti jāatrodas postenī!

Mūsu situācija bija ārkārtīgi bīstama. Cerību iz­bēgt nekādu. Mūsu zirgi visi bija aizauļojuši projām. Tikai viens vienīgs gulēja beigts dīķa malā. To bija no­galinājusi lode, bet ne no ienaidnieka šautenes. Hikmens pats nošāva šo zirgu. Vecajam medniekam bija savi ap­svērumi, bet es tos uzzināju tikai vēlāk.

Mēs varētu noturēt savas pozicijas pat tad, ja ienaid­nieku būtu piecreiz vairāk nekā mūsu, un atsist gandrīz jebkuru pārspēku, bet ko mēs ēdīsim?

No slāpēm mēs nebaidījāmies. Vajadzēja paciesties tikai līdz vakaram. Tumsā mēs varēsim aizlīst pie dīķa.

Mēs nebažījāmies par ūdens trūkumu. Bet kā būs ar pārtiku? Kur mēs to dabūsim? Savāktie čiekuri bija tikai niecīgs kumosiņš, un vairāk to tuvumā nebija. M s s bū­sim spiesti ciest badu.

Mēs sarunājāmies savā starpā brīvi, it kā stāvētu vaigu vaigā. Mēs sīki apspriedām savas izredzes. Tās bija ļoti drūmas.

Kā tas viss beigsies? Kā mēs izkļūsim no šās bīs­tamās situācijas? Šie jautājumi gāja no mutes mutē un nodarbināja visu domas.

Tikai viens plāns solīja izredzes uz glābiņu, un proti: noturēt savas pozicijas līdz vakaram, tumsā doties uz­brukumā un izlauzties cauri ienaidnieka līnijām. Tā būtu izmisīga cīņa, noteikti daži, varbūt pat daudzi no mums kristu, bet citi tomēr izbēgtu. Palikt šeit nozīmēja nolemt sevi drošai bojā ejai. Gaidīt, ka mūs kāds at­brīvos, bija veltīgi, neviens tādas cerības neloloja. Tik­līdz bads mūs novājinās, mēs tiksim apkauti līdz pēdē­jam vīram.

Mēs nolēmām, ka labāk riskēt nekā samierināties ar tādu likteni, tādēļ, kamēr vēl esam stipri, jāmēģina ar kauju izlauzties cauri aplencēju lokam. Nakts tumsa mums palīdzēs to izdarīt. Noraizējušies ,mēs gaidījām saules rietu.

Ja mums likās, ka laiks velkas lēni, tad ne jau aiz bezdarbības.

Visu pēcpusdienu indiāņi laiku pa laikam atkal at­sāka apšaudi, un, neraugoties uz mūsu piesardzību, vēl viens no mūsējiem krita un vairāki tika viegli ievainoti.

Apšaudīšanās laikā ienaidnieki centās piekļūt mums tuvāk, pārskrienot no koka uz koku un pamazām virzo­ties uz priekšu. Mēs gluži labi sapratām viņu nolūku. Indiāņu nodoms nebija ieslēgt mūs ciešā lokā un pāriet tuvcīņā, kaut gan, būdami lielā .skaitliskā pārsvarā, viņi būtu varējuši to darīt. Tagad viņu bija vēl vairāk nekā kaujas sākumā. Bija pienākusi klāt vēl kāda grupa: mēs dzirdējām kliedzienus, kas apsveica tās parādīšanos.

Taču, neraugoties uz šo spēku pieaugumu, viņu no­lūks nebija ielaisties tuvcīņā. Viņu mērķis bija cits, un mēs to zinājām. Indiāņi bija sapratuši, ka, pievirzoties tuvāk mūsu lokam, to lodes varēs aizsniegt pretējo kla­juma malu, kur stāvošie vīri, protams, būs neaizsargāti pret viņu uguni.

Novērst šīs briesmas tagad bija mūsu galvenais uz­devums, un tādēļ mums vajadzēja būt divkārt modriem. Mēs nenolaidām acu no koku stumbriem, aiz kuriem indiāņi bija paslēpušies, un vērojām tos tik saspringti kā sesku mednieks alas izeju.

Pretinieku mēģinājumiem pielavīties mums tuvāk bija tikai niecīgi panākumi, un tie paši viņiem maksāja vai­rāku visdrosmīgāko vīru dzīvības, jo, tiklīdz kāds indiā­nis atstāja savu koku un metās uz priekšu, tūlīt no u^ļ puses atskanēja trīs vai četri šāvieni un viens no tiem noteikti trāpīja dzīvajā mērķī.

Šis bīstamais manevrs drīz vien nogurdināja?", ņus, un, vakaram tuvojoties, likās, ka viņi ir atieiiC,'.^ • no sava nolūka un paliks līdzšinējās pozicijās, paturot mūs ielenkumā.

Mēs jutāmies atviegloti, kad norietēja saule un iestā­jās krēsla. Tā drīz .sabiezēs par tumsu, un mēs varēsim aizlīst pie dīķa. Vīrus mocīja neciešamas slāpes, jo visu dienu viņi nebija dabūjuši ne lāsītes ūdens.

Daudzi jau dienā būtu devušies uz dīķi, j-a viņus ne­atturētu .apdomīgākie biedri un nebūtu noticis kāds starpgadījums, ko visi redzēja un kas ietekmēja varbūt vēl vairāk nekā vārdi. Viens pārgalvnieks bija riskējis un aizrāpies pie ūdens. Viņš bija laimīgi sasniedzis dīķi, padzēries pēc sirds patikas un .pašreiz steidzās atpakaļ uz savu vietu, kad indiāņu lode to noguldīja zālē. Viņš bija pēdējais no mūsu kritušajiem, un tā nedzīvais ķer­menis tagad gulēja klajumā visu acu priekšā. Tas no­derēja kā brīdinājums citiem, un, neraugoties uz moko­šajām slāpēm, neviens nevēlējās atkārtot pārsteidzīgo mēģinājumu.

Beidzot pār zemi nolaidās ilgi gaidītā tumsa. Svina krāsas debesīs vēl kavējās tikai blāvs, pelēcīgs gaišums. Tagad vīri pa diviem un trim devās uz dīķi. Kā rēgi viņi klusām slīdēja pāri klajumam, saliekušies un kāri izstiepuši galvas uz priekšu ūdens virzienā. Mēs negā­jām visi reizē, kaut gan visi vienādi alka dzesēt savas slāpes. Vecā Hikmena brīdinājums tika ņemts vērā, un savaldīgākie nolēma paciesties vēl mazliet ilgāk un no­gaidīt, .kamēr pārējie atgriežas savās vietās.

Tas bija prātīgi darīts, jo tagad indiāņi, acīm redzot nojauzdami, kas notiek, atkal sāka ļoti sparīgi mūs ap­šaudīt. Pret mums vērsās veselas zalves, un, kaut gan tika šauts bez tēmēšanas, jo tumsā nebija iespējams sa­skatīt mērķi, lodes spindzēja gar ausīm kā siseņu bars.