T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Pēc kādas pusstundas racēji bija beiguši savu darbu. Tagad mūsu mietus izrāva un mūs aizvilka uz to vietu, kur viņi bija strādājuši.

Tiklīdz mani pacēla kājās, es paskatījos uz nomet­nes pusi, taču manas māsas tur vairs nebija. Arī Violu vairs neredzēja. Viņas bija ievestas vai nu teltīs, vai tālāk krūmos. Es biju priecīgs, ka viņu tur vairs nav. Viņām nebūs jācieš, redzot drausmīgo skatu, kaut gan negribējās ticēt, ka šis briesmonis būtu licis meitenes aizvest projām šāda iemesla dēļ.

Mūsu ipriekšā rēgojās divas tumšas, dziļas bedres. Tās nebija kapi, vai ari, ja bija, tad mūs domāja tajos novietot vertikālā .stāvoklī. Taču tikpat neparasts kā šo bedru veids bija nolūks, kādam tās tika raktas. Drīz vien tas noskaidrojās.

Mūs aizveda pie bedrēm, sagrāba aiz pleciem un iegrūda iekšā, katru tajā, kas atradās tuvāk. Bedres izrādījās tieši tik dziļas, ka, stāvot taisni, mūsu kakli atradās vienā līmenī ar to malām.

Izraktā zeme tagad tika samesta iekšā un cieši no- blietēta mums apkārt. Pienesa vēl zemi klāt, kamēr mūsu pleci bij.a apsegti un tikai galvas palika ārā.

Situācija bija diezgan komiska, un mēs varbūt par to pasmietos, ja nezinātu, ka .atrodamies savos kapos. Velnišķīgie skatītāji apveltīja mūs ar griezīgiem smiek­liem.

Kas būs tālāk? Vai tas bija viss, ko viņi ar mums gribēja darīt?

Vai mūs tagad tā te atstās, lai mēs lēnām un nožē­lojami ejam bojā? Bads un slāpes ar laiku pieveiks mūs, bet — ak! — cik daudzas stundas ilgs mūsu mokas! Dienām ilgi .mums te būs jācieš, iekāuis izdzisīs dzīvības dzirkstele, dienām ilgi jāmokās un … Ak, tas vēl nebija viss!

Nē, briesmonim, kura varā mēs bijām krituši, tāda nāve likās pārāk viegla. Viņa zvēriskajam naidam ar to nepietika, viņam padomā bija cita, vēl drausmīgāka spīdzināšana.

— Carajo! Tā ir labi! — viņš kliedza, stāvēdams mums līdzās un novērtēdams padarīto. — Labāk nekā piesiet pie koka, daudz .drošāk, vai ne? Nav jābaidās, ka izbēgs, nē. Sakraujiet sārtu!

Sārtu! Tātad tāds būs mūsu gals — moku pilna nāve uguns versmē. Mēs dzirdējām šo briesmīgo pavēli un sapratām, ka tiksim sadedzināti.

Mūs pārņēma bezgalīgas šausmas.

Tās vairs nekļuva lielākas, kad mēs redzējām, ka tiek atnesti žagaru saišķi un sakrauti lokā apkārt mūsu galvām. Tās vairs nekļuva lielākas, kad mēs redzējām, ka sārtam pieliek lāpu un sausie zari aizdegas, kad liesmas kļuva arvien .sarkanākas un mēs jau jutām to ļauno kvēli skaraini mūsu galvas, kam drīz vien vajadzēja pārogļoties tāpat kā šiem koka sprunguļiem.

Nē, mēs nebijām spējīgi vairāk ciest. Mūsu mokas jau bija sasniegušas cilvēka pacietības robežas, un mēs ilgojāmies pēc nāves, kas mūs no tām atbrīvos. Ja mūsu ciešanu mērs vel nebulu pilns, nuisu sirdis lūztu, dzirdot kliedzienus, kas atskanēja no nometnes preto­jās puses. Piat šajā drausmu stundā mēs pazinām manas māsas un Violas balsis. Necilvēcīgais briesmonis bija licis atvest viņas atpakaļ, lai tās būtu klāt mūsu mocī­šanā. Mēs viņas neredzējām, bet viņu izmisuma pilnās vaimanas liecināja, ka tās ir tepat tuvumā.

Uguns versme kļuva .arvien karstāka, liesmas šaudī­jās arvien tuvāk. Mani mati sačervelējās un apsvila no to ugunīgā pieskāriena.

Man acu priekšā viss sagriezās — koki grīļojās un streipuļoja, zeme riņķoja kā virpulī.

Man galva sāpēja tik neciešami, ka likās — tā tūlīt pārplīsīs, manas smadzenes it kā izžuva … Es zaudēju samaņu.

Vai es jau ciešu pazemes valstības mocības? Vai tie ir pekles velni, kas ņirgājas un vāvuļo man .apkārt?

Ja sieviete, tad tā varbūt apžēlosies par mani…

Veltīga cerība! Ellē taču nav žēlastības. Ak, mana galva! Šausmas, šausmas!…

Te ir sievietes … divas sievietes… un viņas neiz­skatās pēc velnišķīgām būtnēm. Nē, viņas ir eņģeļi. Kaut viņas būtu žēlsirdības eņģeļi!

Viņas tās ir! Paiuk, viena ,no tām izjauc uguni. Viņa izspārda to ar kāju, nikni un steidzīgi izkaisīdama ža­garus. Kas viņa ir?

Ja es būtu dzīvs, es viņu sauktu par Hadž-Evu. Bet, tā kā es esmu miris, tad tam jābūt viņas garam.

Tur ir arī otra — jaunāka un skaistāka. Ja viņas ir eņģeļi, tad šis ir visdaiļākais visā debesu valstībā. Tas ir Majumi gars!

Kā viņa nokļuvusi šajā drausmīgajā vietā, velnu vidū? Te nav viņai piemērots miteklis, viņa nav izdarī­jusi nevienu noziegumu, kādēļ to varētu .atsūtīt uz šejieni.

Kur es atrodos? Vai es sapņoju? Nupat vēl es degu… dega mana galva, mana zemē ieraktā miesa bija vēsa. Kur es esmu?

Kas tu esi, kas stāvi pārliekusies pār: mani un lej uz manas galvas vēsumu? Vai tu neesi Hadž-Eva, ārprā­tīgā karaliene?

Kam pieder šie maigie pirksti, kurus es jūtu pie­skārāmies saviem deniņiem? Ak, kādu neizsakāmu tīk­smi sagādā šis glāsts! Noliecies zemāk, lai es varu ieska­tīties tavā sejā un pateikties tev — Majumi, Majumi!

*

Es nebiju miris. Es dzīvoju. Es biju izglābts. Tā bija Hadž-Eva pati, nevis viņas gars, kas lēja ūdeni uz manas galvas. Tā bija Majumi pati, kuras mirdzošās acis lūkojās manējās. Nav brīnums, ka es viņu noturēju p.ar eņģeli.

— Carajo! — kliedza kāda balss, aizsmakusi aiz niknuma. — Aizvāciet šīs sievietes! Sakraujiet atpakaļ sārtu! Prom, ārprātīgā karaliene! Ej atpakaļ uz savu cilti! Sie ir mani gūstekņi, tavam virsaitim uz viņiem nav nekādu tiesību. Carrambo! Nejaucies manās darī­šanās! Sakraujiet atpakaļ sārtu!

— Jarnasi! — Hadž-Eva sauca, pievērsdamās indiā­ņiem. — Neklausiet viņam! Ja jūs to darīsiet, Vikomes dusmas nāks pār jums! Viņa gars saniknosies un jums atriebsies. Lai kur jūs iesiet, chitta mico jums sekos un jūsu ausīs skanēs viņa tarkšķēšana. Tas iedzels jums papēdī, kad jūs klejosiet pa mežu. Tu, visu čūsku karali, vai es nerunāju patiesību?

Izteikdama šo jautājumu, viņa pacēla klaburčūsku rokās un turēja tā, lai uzrunātie varētu to skaidri sa­skatīt. Šai acumirkli rāpulis iešņācās, tai paša Laikā draudoši likdams atskanēt savas astes spalgajam tarkšķim.

Vai kāds varēja vel šaubīties, ka tā bija apstiprinoša atbilde uz Evas jautājumu? Katrā ziņā ne jarnasi, kas stāvēja varenās burves priekšā, trīcēdami un baiļu pār­ņemti.

— Un jūs, melnie bēgļii un nodevēji, kam nav dieva un baiļu no Vikomes, uzdrošinieties tikai pieskarties sārtam, pacelt kaut vienu žagaru saišķīti — un jūs ieņemsiet gūstekņu vietu! Tūlīt te ieradīsies lielāks vir­saitis par jūsējo, šo dzelteno briesmoni. Ho! Tur jau ir Uzlecošā Saule! Viņš nāk, viņš nāk!

Hadž-Evai apklustot, klajumā atskanēja zirgu pa­kavu dipoņa, un simt balsis vienā mutē iesaucās:

— Oceola! Oceola!

Šis kliedziens iepriecināja manas ausis. Kaut gan jau izglābts, es tomēr sāku baidīties, ka tas nav uz ilgu laiku. Mēs nepavisam vēl nevarējām būt droši, ka izbēgsim no nāves. Mūsu aizstāvji bija tikai vājas sie­vietes, un diez vai mulatu karalis būtu piekāpies viņu prasībām. Savu mežonīgo sekotāju atbalstīts, viņš va­rēja nelikties ne zinis par viņu draudiem un lūgumiem, pavēlēt no jauna iekurt uguni un turpināt mūsu spīdzi­nāšanu, līdz mēs būtu pagalam.