T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Oceola tūlīt to pazina. Tas bija dokuments, kas ap­stiprināja īpašnieka tiesības uz viņa tēva plantāciju.

— Pateicos, pateicos! — viņš atbildēja, skumji

pasmaidot. — Tas patiešām ir nesavtīgs, draudzības ap­liecinājums. Ak vai! Tas nak par vēlu. Tas, kura tik ļoti vēlējās iegūt šo vērtīgo dokumentu un bezgala ilgojās atgriezties mīļotajās mājās, vairs nav. Mana māte ir mirusi. Pagājušajā naktī viņas dvēsele šķīrās no šīs pasaules.

Tā bija jauna vēsts pat Majumi, un viņa, nevaldāmu sāpju pārņemta, noslīga uz manas māsas pleca. Apskā­vušās viņas abas raudāja, un bēdu asaras saplūda ar līdzjūtības asarām.

Iestājās klusums, ko pārtrauca tikai abu meiteņu šņuksti un laiku pa laikam Virdžīnijas balss, murminot mierinājuma vārdus. Pats Oceola bija pārāk saviļņots, lai runātu.

Pēc brīža viņš izslējās, it kā atbrīvodamies no sērām.

— Diezgan, Rendolf! — viņš sacīja. — Mums ne­vajag kavēties pagātnē, kad mūsu nākotne ir tik ne­zināma. Jums jādodas atpakaļ uz savām mājām un jā­uzceļ tās no jauna. Jūs esat zaudējis tikai ēkas, jūsu bagātās zemes ir palikušas, un jūsu nēģeri atgriezīsies pie jums. Es esmu devis pavēli, un viņi jau ir ceļā. Šī nav viņai piemērota vieta, — virsaitis pamāja uz Vir­džīnijas pusi. — Jums nevajag te uzkavēties nevienu, brīdi. Zirgi ir sagatavoti. Es pats jūs pavadīšu līdz. robežai, un aiz tās jums vairs nav neviena ienaidnieka* no kā baidīties.

Izrunādams pēdējos vārdus, viņš zīmīgi paskatījās uz pla.ntatora līķi, kas arvien vēl gulēja netālu no mež­malas. Es sapratu viņa mājienu, bet nekā neatbildēju.

— Un viņa? — es sacīju. — Mežs ir skarbas mājas., sevišķi šādos laikos. Vai viņa nevarētu palikt kopā ar mums?

Mani vardi attiecās uz Majumi.

Virsaitis satvēra manu roku un cieši to paspieda. Es ar prieku redzēju viņa acis iemirdzamies pateicībā.

— Pateicos! — viņš iesaucās. — Pateicos par šo draudzīgo piedāvājumu. Taisni to es būtu vēlējies jums lūgt. Jums ir taisnība: viņai nevajag vairs palikt mežā. Rendolf, jums es varu uzticēt viņas dzīvību un godu. Ņemiet viņu līdz uz savām mājām!

Saule jau bija noslīgusi rietumu pamalē, 'kad mēs at­stājām indiāņu nometni. Man nebija ne mazākās jaus­mas, kādā virzienā mums jādodas, bet ar tādu pavadoni kā OceoLa mēs varējām būt droši, ka nenomaldīsimies.

Mēs atradāmies tālu no Suvoni kolonijas, veselu garu dienu mums vajadzēja pavadīt ceļā, un mēs ne­cerējām sasniegt mājas pirms nākošās dienas saulrieta. Naktī vajadzēja būt mēnesnīcai, ja vien debesis neap­māktos, un mēs bijām nolēmuši jāt apmēram līdz pus­naktij un tad apmesties atpūtai. Tādējādi mums nāko­šajai dienai paliktu mazāks ceļa gabals. , ,

Mūsu pavadonim šis apvidus un visi ceļi, kas veda caur to, bija labi pazīstami.

Lielu gabalu mēs jājām caur paretu mežu un varējām visi turēties blakus, bet tad taka kļuva šaurāka un mēs bijām spiesti sagrupēties pa diviem vai rindā cits aiz cita. Parasti priekšgalā jājām mēs abi ar virsaiti, cieši aiz mums — mūsu māsas, tad sekoja Džeks ar Violu un aizmugurē kāds pusducis indiāņu karavīru — Oceolas miesassardze.

Es brīnījos, ka viņš nebija ņēmis sev līdz lielākus spēkus, un pat izteicu savu pārsteigumu. Oceola do­māja, ka nekādas briesmas nedraud. Kareivji, viņš sa­cīja, izvairoties klejot apkārt pēc tumsas iestāšanās, bet tajā teritorijā, ko mums vajadzēja šķērsot dienā, karaspēka patruļas nekad nebija manītas. Sakarā ar ļoti karsto laiku balto armija vairs neizdarīja arī izlūkošanu. Ja mēs ceļā arī satiktu kādu grupu, tie būtu viņa paša ļaudis. Un no tiem, protams, mums nebija ko baidīties. Kopš kara sākuma Oceola bieži bija jājis pa šo ceļu viens pats. Viņš šķita pilnīgi pārliecināts, ka nekas bīstams nevar gadīties.

Turpretim mani māca bažas. Es zināju, ka taka, pa kuru mēs jājām, ved dažu jūdžu attālumā garām Kinga fortam. Es atcerējos Riugolda bandas aizbēgšanu. Droši vien viņi auļoja taisnā ceļā uz fortu un nodeva tur zi : ņojumu par plantatora nāvi, izpušķodami to ar pasaciņu par savu drošsirdīgo uzbrukumu indiāņiem. Valdošajās aprindās Ringolds skaitījās diezgan ievērojama persona. Iespējams, ka kāda karaspēka daļa tiks nosūtīta uz no­metni. Un mēs jājām tieši pa to ceļu, kur varējām viņus satikt.

Man ienāca prātā vēl cits apstāklis - mulata mīk­lainā nozušana. Indiāņi domaja, ka viņš aizjājis kopa ar Ringolda pavadoņiem. Tas pamatoti izraisīja aizdo­mas. Es ieminējos par to virsaitim.

— Nebaidieties, — viņš atbildēja. — Mani puiši vi­ņus izsekos un laikus dos man ziņu. Taču, — viņš vil­cinādamies piebilda, uz mirkli kļuvis domīgs, — viņi var tos nepanākt pirms tumsas iestāšanās un tad … Jums ir taisnība, Rendolf. Es esmu rīkojies neapdomīgi. Par tiem muļķiem nav ko raizēties, bet ar mulatu ir citādi. Viņš zina visas takas un, ja viņš tiešām būtu kļuvis nodevējs… Nu, bet mēs esam jau ceļā, un jā­dodas vien uz priekšu. Jums nav ko baidīties, un, kas attiecas uz mani, tad — Oceola nekad vēl nav atkāpies briesmu priekšā un nedarīs to arī tagad. Nē, ticiet man, Rendolf, es drīzāk pats tās meklēju nekā izvairos!

— Meklējat briesmas?

— Jā.. .. nāvi, nāvi!

— Runājiet klusāk, lai viņas to nedzird.

— Ak jā! — viņš piebilda, pazeminādams balsi un runādams it kā pats pie sevis. — Patiešām es ilgojos pēc tās.

Viņš izteica šos vārdus tik saviļņoti, ka nevarēja šaubīties par to nopietnību.

Oceolu bija pārņēmusi dziļa melanholija, kas viņu nemitīgi krimta. Kāds varēja būt tās cēlonis?

Es vairs nespēju klusēt. Mani mudināja draudzības jūtas, ne ziņkārība. Es atļāvos viņu izjautāt.

— Tātad jūs esat to pamanījis? Bet taču ne vairs tagad, kopš mēs esam ceļā, kopš jūs izteicāt to drau­dzīgo piedāvājumu? Ak Rendolf! Jūs mani darījāt lai­mīgu. Vienīgi viņas dēļ man nāves domas likās tik drūmas.

— Kādēļ jūs runājat par nāvi?

— Tādēļ, ka tā ir tuvu.

— Taču ne jums?

— Ja, man. Man ir nojauta, ka es ilgi vairs nedzī­vošu.

— Nieki, Pauel!

— Draugs, tā ir patiesība — es esmu jau brīdināts.

— Paklausieties, Oceola, tas nepavisam neizskatās pēc jiums. Jūs taču stāvat pāri tādām tumsonīgām iedo­mām. Es nespēju ticēt, ka jūs būtu māņticīgs.

— Vai jūs domājat, ka es runāju par kādām pār­dabiskām zīmēm — vārnas ķērcienu vai pusnakts pūces kliedzienu, par parādībām gaisā, virs zemes vai ūdenī? Nē, nē. Es esmu brīvs no šādas lētas māņticības. Un tomēr es zinu, ka man drīz būs jāmirst. Ēs nepareizi nosaucu savu nolemtības apziņu par priekšnojautu, tā nav nojauta, bet fiziska sajuta, kas vēstī manu drīzo galu … la ir šeit.

To teikdams, viņš pacēla roku, norādīdams uz krū­tīm. Es sapratu, ko viņš ar lo domāja.

Man labāk patiktu, — pēc brīža viņš turpināja,